Nataša atzinās, ka nav it nemaz pieskārusies sadāvātām lietām, bet nometusi drēbes, pagrābusi krēmu un nekavējoties ieziedusies. Arī ar viņu noticis tas pats, kas ar viņas saimnieci. Tajā brīdī, kad Nataša līksmojusi, spoguļa priekšā tīksminādamās par savu neizsakāmo skaistumu, pavērušās durvis un Natašas priekšā nostājies Nikolajs Ivanovičs. Viņš bijis uztraukts, rokā turējis Margaritas Nikolajevnas krekliņu, sava paša platmali un portfeli. Natašu ieraugot, Nikolajs Ivanovičs galīgi apjucis. Viņš bijis sarkans kā vēzis un, mazliet atguvies, paskaidrojis, ka uzskatījis par savu pienākumu krekliņu pacelt un pašrocīgi atnest…
— Ko vēl tu, riebekli, sacīji! — Nataša spiedzīgi smējās. — Ko vēl tu teici, uz ko vedināji! Cik naudas solīji? Teici, ka Klaudija Petrovna neko nedabūs zināt. Tu varbūt gribi teikt, ka es meloju? — Nataša kliedza uz cūktēviņu, un tas vienīgi kaunīgi grieza projām smeceri.
Guļamistabā savā draiskulībā Nataša bija uzziedusi krēmu ari Nikolajam Ivanovičam un pati no pārsteiguma sasalusi kā sālstabs. Cienījamā apakšstāva īrnieka seja bija saraukusies par smeceri, bet rokām un kājām izauguši šķelti nagi. Nikolajs Ivanovičs bija palūkojies spogulī un izmisumā mežonīgi iegaudojies, bet viss bijis par vēlu. Pēc dažām sekundēm viņš jau kļuvis par Natašas jājamlopiņu, rūgtas asaras raudādams, laidies pie visiem velniem ārā no Maskavas.
— Es pieprasu, lai man tiktu atdots mans normālais izskats, — piepeši vepris nokrekšķēja un norukšķēja — reizē izmisīgi un lūdzoši. — Es netaisos lidot uz nelikumīgām sanāksmēm! Margarita Nikolajevna, savaldiet savu mājkalpotāju!
— Ak tā, tagad es tev esmu mājkalpotāja? Mājkalpotāja? — kliedza Nataša, knaibīdama veprim ausi. — Bet vai es nebiju dieviete? Kā tu mani nosauci?
— Venera! — nošņukstēja vepris, lidodams pār akmeņos čalojošu strautiņu, ar pakaļkājām skaļi švīkstinot lazdu galotnes.
— Venera! Venera! — uzvaroši nokliedza Nataša, vienu roku iespiedusi sānos, otru pastiepusi pret mēnesi. — Margarita! Karalien! Palūdziet, lai mani atstāj par raganu! Jums neko neatteiks, vara ir jūsu rokās!
Un Margarita atbildēja:
— Labi, es to apsolu!
— Paldies! — Nataša atkliedza, bet tad uzbrēca asi un reizē arī skumīgi: — Hei! Hei! Aidā! Laid nu pilnā sparā! — Viņa iecirta papēžus neprātīgajā skrējienā drusciņ iekritušajos vepra sānos, un tas deva vaļā tā, ka atkal nosvilpās saplosītais gaiss, un pēc mirkļa Nataša jau bija redzama priekšā kā melns punktiņš, pēc tam izgaisa pavisam un ari lidojuma troksnis vairs nebija dzirdams.
Margarita lidoja tikpat lēni kā iepriekš pār tuksnesīgu, svešu apkārtni, pāri pauguriem, kur starp milzīgām priedēm bija izkaisīti laukakmeņi. Margarita lidoja un domāja par to, ka viņa acīmredzot ir tālu, tālu no Maskavas. Birste tagad vairs neslīdēja virs priežu galotnēm, bet tieši starp priežu stumbriem, kurus no vieniem sāniem apsudraboja mēness. Lidones vieglā ēna skrēja pa priekšu, mēness tagad spīdēja Margaritai mugurā.
Margarita juta, ka tuvumā ir ūdens, un nojauta, ka ceļš drīz būs galā. Priedes pašķīrās, un Margarita lēnām pielidoja pie krita kraujas. Lejā aiz šīs kraujas ēnā plūda upe. Stāvās kraujas apakšā krūmus klāja tur aizķērusies bieza migla, bet pretējais krasts bija zems un lēzens. Tur, pie vientulīgas kuplu koku grupiņas, svaidījās sarkanīga ugunskura liesma un kustējās kaut kādas figūras. Margaritai šķita, ka no turienes skan arī tāda kā kņudīga, makten jautra mūzika. Tālāk, cik vien skats sniedza, sudrabotajā klajumā neredzēja nekādu cilvēku mitekļu vai cilvēka tuvuma pazīmju.
Margarita nolēca no kraujas un drīz vien jau bija pie ūdens. Pēc trakās skriešanās pa gaisu ūdens ļoti vilināja. Pasviedusi birsti sānis, viņa ieskrējās un uz galvas metās upē. Viņas vieglais ķermenis kā bulta ieurbās ūdenī un uzsita šļakatu stabu turpat vai līdz mēnesim. Ūdens bija silts kā pirtī, un, iznirusi no dziļuma, Margarita pēc sirds patikas izpeldējās šajā naksnīgajā upē pilnīgā vientulībā.
Margaritas tuvumā neviena nebija, bet drusciņ tālāk aiz krūmiem bija dzirdami šļakstieni un sprauslāšana, tur kāds peldējās.
Margarita izskrēja krastā. Visa miesa kaisa pēc peldēšanās. Viņa nejuta ne mazāko nogurumu un priecigi lēkāja pa slapjo zāli. Pēkšņi viņa apstājās un sāka klausīties. Sprauslāšana tuvojās, un no kārklu krūmiem izlīda pliks resnis ar pakausī atbīdītu melnu zīda cilindru. Viņš bija bridis pa dūņainiem dubļiem, tāpēc šķita, ka viņam kājās uzauti melni zābaki. Spriežot pēc peldētāja elšanas un žagošanās, viņš bija krietni iedzēris, par ko, starp citu, liecināja ari pēkšņā upes iesmaržošanās pēc konjaka.
Ieraudzījis Margaritu, resnais sāka to pētīt, pēc tam priecīgi iebrēcās:
— Nevar būt! Vai tiešām tā esi tu? Klodīn, velna pilnā atraitne, tā taču esi tu! Tu arī šeit? — Un resnais nāca sveicināties.
Margarita atkāpās un atbildēja ar pašcieņu:
— Ej tu pie velna! Kas es tev par Klodīni? Vispirms paskaties, ar ko tu runā, — un, mirkli padomājusi, piebilda klāt garu, nepieklājīgu lamu vārdu. Tas viss atžirbinoši iedarbojās uz vieglprātīgo resnīti.
— Oi! — viņš klusu izsaucās un nodrebēja. — Lūdzu jūsu augstsirdīgo piedošanu, visugaišā karalien Margo! Pārskatījos. Vainīgs konjaks, lai jupis viņu rautu! — Resnis nokrita uz viena ceļgala, slaidi aizvēza cilindru sānis, nolieca galvu un sāka murkšķēt, franču un krievu frāzes jaukdams, kaut kādas muļķības gan par sava Parīzes drauga Esāra asiņainajām kāzām, gan par konjaku, gan par to, cik ļoti viņu sarūgtinājusi bēdīgā pārskatīšanās.
— Būtu vismaz bikses uzvilcis, sumpurnis tāds! — Margarita jau drusciņ atmaiga.
Resnais smaidīja pa visu ģīmi, redzēdams, ka Margarita vairs nedusmojas, un jūsmīgi paziņoja, ka pašreizējā momentā ir bez biksēm tikai tāpēc, ka aizmirsis tās pie Jeņisejas, kur peldējies iepriekš, bet tūlīt pat lidos uz turieni, paldies Dievam, tas ir tepat blakus, pēc tam viņš, pilnīgi paļaudamies uz Margaritas labvēlību un gādību, sāka atmuguriski virzīties projām, kamēr paslīdēja un augšupēdu iegāzās upē. Bet arī krītot viņa paīsās vaigu bārdas ierāmēto seju joprojām rotāja sajūsmas un padevības apgarots smaids.