Margarita griezīgi iesvilpās un, uzsēdusies uz tajā pašā bridi pieaulekšojušās birstes, pārlidoja pāri upei uz otru krastu. Krīta kraujas ēna līdz šejienei nesniedzās, viss krasts slīga mēness gaismā.
Tikko Margarita pieskārās rasainai zālei, mūzika zem vītoliem ieskanējās skaļāk un dzirksteļu spiets no ugunskura pašāvās augstāk. Zem vītolu zariem, kas kā sētin nosēti ar maigiem, pūkainiem pūpoliem, kuri mēness gaismā bija labi saskatāmi^ divās rindās sēdēja vardes ar platiem purniem un piepūzdamās, iit kā būtu no gumijas, stabulēja bravūrīgu maršu. Muzikantu priekšā uz vītola rīkstītēm šūpojās spīdoši praula gabali un apgaismoja notis, uz varžu purniem rotājās ugunskura šaudīgā gaisma.
Maršu spēlēja par godu Margaritai. Uzņemšana bija pati tā svinīgākā. Caurspīdīgas nāras pārtrauca savu miglas deju virs upes un māja Margaritai ar ūdenszālēm, un tālu, tālu pār tuksnešaino, zaļganīgo krastu aizskanēja viņu vaidošie sveicinājumi. Starp vītoliem izlēca kailas raganas, sastājās rindā un sāka kniksēt un taisīt galma reveransus. Kaut kāds āžakāja pieskrēja un pieklu- pa Margaritai pie rokas, noklāja zālē zīdu, apvaicājās, vai karalienei pelde bijusi tīkama, piedāvāja atlaisties un atpūsties.
Margarita to arī darīja. Āžakāja pasniedza viņai pokālu ar šampanieti, viņa to izdzēra, un uzreiz sametās silti ap sirdi. Apvaicājusies par Natašu, viņa saņēma atbildi, ka Nataša jau izpeldējusies un ar savu vepri aizjājusi atpakaļ, lai bildinātu, ka Margarita driz ieradīsies, un palīdzētu sagatavot viņai tērpu.
īsajā Margaritas uzturēšanās laikā zem vītoliem bija ari kāds atgadījums. Gaisā nosvilpās, un melns priekšmets, nepārprotami kļūdīdamies, ar lielu blākšķi iegāzās ūdenī. Pēc dažiem mirkļiem Margarita ieraudzīja to pašu resni ar vaigu bārdu, kurš upes otrā krastā bija tik neveiksmīgi stādījies priekšā. Viņš acīmredzot bija paspējis aizšaut līdz Jcņisejai, jo tagad bija tērpies frakā, kaut ari slapjš no galvas līdz kājām. Konjaks viņam atspēlējās jau otrreiz: nosēzdamies viņš trāpīja taisni upē. Bet ari šinī bēdīgajā gadījumā viņš nebija zaudējis savu smaidu, un Margarita smiedamās atļāva viņam noskūpstīt savu roku.
Pēc tam visi sāka posties. Nāras beidza savu dejošanu un izkusa mēness gaismā. Āžakāja godbijīgi painteresējās, ar ko Margarita atbraukusi uz upi, un, izdzirdis, ka atjājusi uz birstes, noteica:
— 0, kāpēc tad tā? Tas taču nav ērti! — Vienā mirkli no diviem zariņiem viņš sameistaroja šaubiga izskata telefonu un kādam pavēlēja, lai tūdaļ pat atsūta mašīnu, un tas patiešām tūdaļ arī tika izpildīts. Uz salas nolaidās sudrabpelēka vaļēja mašīna, tikai šofera sēdeklī sēdēja nevis parasta izskata šoferis, bet gan melns krauklis ar garu knābi, galvā tam bija vaskadranas žokejcepure un rokās cimdi ar platiem atlokiem. Saliņa kļuva arvien tukšāka. Mēness kvēlē izgaisa aizlidojošās raganas. Ugunskurs izkvēloja, un ogles pārklāja sirmi pelni.
Āžakāja un tas ar vaigu bārdu palīdzēja Margaritai iekāpt, un viņa atlaidās platajā aizmugures sēdeklī. Mašīna iegaudojās, palēcās un pacēlās gandrīz līdz mēnesim, sala nozuda, nozuda upe. Margarita traucās uz Maskavu.
22. nodaļa sveču gaisma
Augstu virs zemes lidojošās mašīnas vienmuļā dūkoņa ieaijāja Margaritu, bet mēness gaisma patīkami sildīja. Aizvērusi acis, viņa ļāvās, lai vējš glāsta seju, un ar tādām kā skumjām domāja par nupat atstāto nepazīstamo upes krastu, kurn, kā viņa juta, nekad vairs neredzēs. Pēc visām šīvakara burvestībām un brīnumiem viņa nojauta, kurp tieši viņu ved, taču baiļu nebija. Cerība, ka tur viņai izdosies atgūt zaudēto laimi, darīja viņu bezbailīgu. Vispār mašīnā daudz domāt par šo laimi neiznāca. Vai nu krauķis bija īsts sava amata meistars, vai mašina lieliska, bet drīz vien Margarita, atvērusi acis, ieraudzīja lejā nevis vienmuļo meža paklāju, bet
Maskavas uguņu drebošo jūru. Melnais putns šoferis, mašīnai joņojot pilnā gaitā, noskrūvēja labās puses priekšējo riteni un pēc tam nosēdināja mašīnu kaut kādā galīgi pamestā kapsētā Dorogo- milovas apkaimē. Izsēdinājis Margaritu, kura neuzdeva nevienu jautājumu, ar visu viņas birsti pie viena no kapakmeņiem, krauķis iedarbināja mašīnu, pagriezis to tieši uz gravu aiz kapsētas. Tur tā ar lielu troksni iegāzās un beigta bija. Krauķis godbijīgi pielika roku pie cepures, uzsēdās jāšus uz riteņa un aizlidoja.
Tūlīt aiz viena pieminekļa parādījās melns apmetnis. Mēness gaismā novizēja ilknis, un Margarita redzēja, ka tas ir Azazello. Viņš parādīja, lai Margarita sēžas uz birstes, pats uzlēca jāšus uz gara rapiera, abi uzžvidzinājās gaisā un pēc dažām sekundēm, neviena nepamanīti, nosēdās Dārza ielā pie mājas nr.302-bis.
Kad viņi abi, birsti un rapieri padusē nesdami, gāja caur vārtu telpu, Margarita pamanīja, ka tur slaistās kāds cilvēks ar žokej- cepuri galvā un stulmzābakiem kājās un acīmredzot kaut ko gaida. Lai cik viegliņi bija Azazello un Margaritas soļi, vientulīgais gaidītājs tos bija saklausījis un tramīgi noraustījās, nespēdams aptvert, no kurienes tie nāk.
Otru cilvēku, apbrīnojami līdzīgu pirmajam, viņi sastapa pie sestajām parādes durvīm. Atkārtojās viss kā pēc notīm. Soļi… Cilvēks strauji pagriežas un kļūst nopietns. Kad tomēr durvis atveras un aizveras, cilvēks metas pakaļ neredzamajiem gājējiem, ieskatās vestibilā, bet nekā, protams, neierauga.