Trešais, pilnīgs dvīņubrālis otrajam un tātad ari pirmajam, dežurēja trešā stāva kāpņu telpā. Viņš smēķēja stiprus papirosus, un Margaritai, garām ejot, nācās noklepoties. Smēķētājs, it kā tam būtu ar adatu dibenā iedūruši, uzlēca no soliņa, uz kura bija sēdējis, sāka tramīgi skatīties visapkārt, piegāja pie margām un palūkojās lejā. Margarita ar savu pavadoni pa to laiku jau bija pie 50. dzīvokļa durvīm. Viņi nezvanīja, Azazello bez trokšņa atvēra durvis ar savu atslēgu.
Vispirms Margaritu pārsteidza pilnigā tumsa, kādā viņa bija iekļuvusi. Neko nevarēja redzēt, gluži kā pazemē, un viņa instinktīvi ieķērās Azazello apmetni, lai nepakluptu. Tad kaul kur tālu un augstu pazibēja lampiņas uguntiņa un lēnām tuvojās. Azazello izņēma Margaritai no paduses birsti, un tā bez skaņas izzuda tumsā. Tagad viņi sāka kāpt pa platiem pakāpieniem, un Margaritai jau šķita, ka kāpšanai gala nebūs. Viņu pārsteidza, ka parasta Maskavas dzīvokļa priekštelpā var izvietoties tādas neparastas, neredzamas, bet tīri fiziski jūtamas bezgalīgas trepes. Tieši tad augšupkāpšana beidzās — un Margarita sajuta, ka stāv uz laukumiņa. Uguntiņa bija pienākusi pavisam klāt, un Margarita ieraudzīja gara un melna vīrieša apgaismoto seju, kurš turēja rokā lampiņu. Tie, kuriem šajās dienās jau bija tā nelaime pagadīties viņam ceļā, protams, ari eļļas lampiņas vārgajā gaismā tūdaļ viņu pazītu. Tas bija Korovjevs, ja gribat, ari Fagots.
Tiesa, Korovjeva āriene bija stipri vien izmainījusies. Mirgojošā liesmiņa atmirdzēja nevis ieplīsušajā pensnejā, kuru sen jau vajadzēja iesviest mēslu kastē, bet monoklī, jāteic gan, ka arī tas bija ieplīsis. Ūšeles bezkaunīgajā ģīmī bija saskrullētas un sapomādē- tas, bet melns viņš izskatījās tāpēc, ka bija ģērbies frakā. Sniegbalti vizēja tikai viņa krūteža.
Mags, reģents, brīnumdaris, tulks vai velns viņu sazin kas viņš patiesībā bija, vārdu sakot, Korovjevs palocījās un, plaši novicinājis lampiņu pa gaisu, aicināja Margaritu sekot viņam. Azazello nozuda.
«Ārkārtīgi dīvains vakars,» Margarita domāja, «visu ko biju gaidījusi, bet to gan ne! Vai tad viņiem elektrību būtu atslēguši? Bet vissatriecošākais — šīs milzīgās telpas. Kā tas viss var ietilpt vienā Maskavas dzīvoklī? Nekādi nevar!»
Nekādas lielās gaismas jau no tās Korovjeva lampiņas nebija, taču Margarita saprata, ka ir ienākusi neaptverami lielā zālē, ka šeit ir pat kolonnas, tumšas un šķietami nebeidzamas. Pie dīvāniņa Korovjevs apstājās, nolika lampiņu uz kaut kāda paaugstinājuma, ar žestu uzaicināja Margaritu apsēsties, bet pats piemetās līdzās graciozā pozā, elkoni atbalstījis pret to pašu paaugstinājumu.
— Atļaujiet pateikt jums, kas es esmu, — Korovjevs iečerk- stējās, — Korovjevs. Jūs brīnāties, kāpēc nav gaismas? Droši vien nodomājāt, ka ekonomējam. Nekas tamlīdzīgs. Lai pirmais pagadījies bende, kaut ari tas būtu viens no tiem, kuriem šodien mazliet vēlāk būs tas gods noskūpstīt jūsu celi, nocērt man galvu uz šī paša paaugstinājuma, ja tas ir tā. Messire gluži vienkārši nevar ciest elektrisko gaismu, un mēs to ieslēgsim pašā pēdējā mirkli. Tad gan par gaismas trūkumu sūdzēties nevarēs, ticiet man! Diezin vai nebūtu pat labāk, ja tobrīd tā nebūtu tik spoža.
Korovjevs Margaritai iepatikās, viņa čerkstošā pļāpāšana ļoti nomierināja.
— Nē, — atbildēja Margarita, — visvairāk es brīnos, kur tas viss var ietilpt. — Viņa pamāja ar roku, rādīdama zāles milzīgumu.
Korovjevs saldi nosmīkņāja, un rievās pie deguna sakustējās nas.
— Tas ir pats vienkāršākais, — viņš atbildēja. — Tam, kurš labi pazīst piekto dimensiju, tīrais nieks paplašināt ikvienu telpu līdz tādam apmēram, kādu viņš vēlas. Es jums teikšu vēl vairāk, cienīta kundze, velns viņu zin līdz kādiem apmēriem! Vispār, — turpināja Korovjevs savu pļāpāšanu, — es pazinu cilvēkus, kuriem nebija ne mazākās jēgas ne tikai par piekto dimensiju, bet vispār viņiem nebija nekādas saprašanas ne par ko, un tomēr viņi taisīja visistākos brīnumus savas platības palielināšanas ziņā. Piemēram, kā man stāstīja, viens mūsu iedzīvotājs, saņēmis trisistabu dzīvokli pie Velēnu vaļņa, bez jebkādas piektās dimensijas un pārējām padarīšanām, no kurām cilvēkam galvā katra skrūvīte sāk griezties uz citu pusi, vienā rāvienā pārvērta to par četri stabu dzīvokli, pārdalījis ar starpsienu vienu istabu uz pusēm.
Pēc tam viņš apmainījis to pret diviem atsevišķiem dzīvokļiem dažādos Maskavas rajonos — vienu trisistabu, otru — divistabu. Jūs taču piekritīsit, ka tagad sanāk piecas istabas. Trisistabu dzīvokli viņš apmainījis pret diviem atsevišķiem dzīvokļiem, kur katrā pa divām istabām, tātad, kā jūs pati redzat, kļūdams par sešu istabu īpašnieku, lai ari tās sešas istabas izmētātas pa visu Maskavu. Viņš bija gatavojies uz pēdējo — visspožāko tīģerlēcicnu, izsludinādams avīzē, ka maina sešas istabas dažādos Maskavas rajonos pret vienu piecistabu dzīvokli pie Velēnu vaļņa, taču šī darbošanās no viņa neatkarīgu apstākļu dēļ pārtrūka. Iespējams, ka viņam tagad ari ir kaut kāda istabiņa, tikai uzdrošinos jums apgalvot — tā nav Maskavā. Redzat nu, kas par zuti, bet jūs gribat spriedelēt par piekto dimensiju.
Kaut gan par piekto dimensiju Margarita nebija spriedelējusi, bet par to bija runājis pats Korovjevs, viņa gardi iesmējās, noklausījusies stāstu par dzīvokļu zuša gājieniem, Korovjevs tikām turpināja:
— Bet tagad pie lietas, ķeramies pie lietas, Margarita Nikolajevna! Jūs esat gudra sieviete un, saprotams, nojaušat, kas ir mūsu pavēlnieks.