Margaritas sirds spēji iepukstējās, un viņa pamāja ar galvu.
— Nu, redzat, pati redzat, — Korovjevs teica, — mēs visu pasakām līdz galam un neko neslēpjam. Katrugad messire rīko vienu vienīgu balli. To sauc par pavasara pilnmēness jeb simt karaļu balli. Kas tur ļaužu! — Pie šiem vārdiem Korovjevs saķēra vaigu, it kā viņam zobs būtu iesāpējies. — Starp citu, es ceru, ka jūs par to pārliecināsities pati savām acīm. Redzat, messire ir neprecējies, kā jūs to, protams, labi varat saprast. Bet namamāte ir vajadzīga, — Korovjevs noplātīja rokas, — pati saprotat, kā tad bez namamātes…
Margarita klausījās Korovjevā, cenzdamas nepalaist garām neviena vārda, sirds stinga, cerība uz laimi reibināja galvu.
— Kļuvis par tradīciju, — turpināja Korovjevs, — balles saimniecei noteikti jābūt Margaritai, pirmkārt, bet, otrkārt, viņai jābūt vietējai. Bet mēs, kā jūs pati redzat, ceļojam un pašreiz atrodamies Maskavā. Mēs uzgājām Maskavā simt divdesmit vienu Margaritu, un, ticat vai neticat, — pie šiem vārdiem Korovjevs izmisīgi uzsita sev pa gurnu, — neviena neder. Un beidzot laimīga sagadīšanās…
Korovjevs zīmīgi nosmaidīja, pieliekdams augumu, un Margaritas sirds atkal sastinga.
— Skaidri un gaiši! — Korovjevs iekliedzās. — Divos vārdos: vai jūs esat ar mieru uzņemties šo pienākumu?
— Esmu ar mieru, — stingri atbildēja Margarita.
— Punkts! — teica Korovjevs un, pacēlis lampiņu augstāk, piebilda: — Lūdzu, sekojiet man!
Viņi gāja starp kolonnām un beidzot iekļuva kādā citā zālē, kurā nez kāpēc stipri smaržoja pēc citroniem, kur dīvaini čabēja un kaut kas nospurdza Margaritai gar matiem. Viņa sarāvās.
— Nebaidieties, — saldā balsī mierināja Korovjevs un paņēma Margaritu zem rokas, — tie ir Begemota balles ķiņķēziņi, nekas cits. Un vispār, Margarita Nikolajevna, es uzdrošinos dot jums vienu padomu — nekad un ne no kā nebaidieties. Tas ir dumji. Es jums atklāti pasaku, ka balle būs krāšņa. Mēs redzēsim personas, kuru varai savā laikā praktiski nebija robežu. Bet tiešām, ja padomā, cik mikroskopiski niecīgas ir bijušas viņu iespējas salīdzinājumā ar tā iespējām, kura svītā man ir tas gods sastāvēt, es pat neteiktu, ka jāsmejas, drīzāk jau paliek skumji ap sirdi. Starp citu, jūsos rit karaliskas asinis.
— Kāpēc karaliskas asinis? — izbijusies nočukstēja Margarita, piespiezdamās Korovjevam.
— Ak, karalien, — koķeti tarkšķēja Korovjevs, — kādas kuram asinis, tas ir vissarežģītākais jautājums pasaulē! Ja iztaujātu vienu otru vecmāmiņu, sevišķi tās, kuras skaita par klusajām un rātnajām, pārsteidzoši noslēpumi nāktu gaismā, cienījamā Margarita Nikolajevna. Es nemaz nenogrēkošos pret patiesību, ja, par šo jautājumu runājot, pieminēšu fantastiski sajauktu kāršu kavu. Ir lietas, kur kārtu barjerām un valstu robežām nav itin nekādas nozīmes. Saprotiet manu mājienu: viena no franču karalienēm, viņa valdīja sešpadsmitajā gadsimtā, jādomā, būtu ārkārtīgi izbrīnījusies, ja kāds viņai būtu teicis, ka pēc daudziem, daudziem gadiem es viņas daiļo mazmazmazmazmeitu vadāšu zem rokas pa Maskavas ballēm. Bet mēs jau esam klāt!
Korovjevs nopūta savu lampiņu, un tā izgaisa viņa rokās, bet Margarita ieraudzīja kaut kādas tumšas durvis un gaismas strēli zem tām. Korovjevs klusu pieklauvēja pie šīm durvīm. Margaritai no uztraukuma sāka klabēt zobi un šermuļi pārskrēja pār muguru. Durvis atvērās. Istabiņa nebija liela. Margarita ieraudzīja platu ozolkoka gultu ar saņurcītiem un savadītiem netīriem palagiem un spilvenu. Pie gultas bija ozolkoka galdiņš ar grieztām kājām, uz tā stāvēja svečturis, kura žuburi atgādināja plēsīga putna ķetnas. Šajās septiņās zelta ķetnās dega resnas vaska sveces. Turpat bija ari šaha galdiņš ar neparasti meistarīgi veidotām šaha figūrām. Uz maza nodeldēta paklājiņa stāvēja zems soliņš. Bija vēl ari otrs galds ar zeltītu bļodu un vēl svečturi, kura žuburi izvijās kā čūskas. Istabā smaržoja pēc sēra un sveķiem, uz grīdas spocīgi krustojās gaismekļu ēnas.
Starp klātesošajiem Margarita uzreiz ieraudzīja Azazello, kas jau bija uzvilcis fraku un stāvēja gultas galā. Uzpostais Azazello nemaz vairs nelīdzinājās tam bandītam, kurš uzrunāja Margaritu Aleksandra dārzā, un viņš galanti palocījās Margaritai.
Kaila ragana, tā pati Gella, kas bija tik ļoti mulsinājusi godājamo Varietē bufetnieku, un, jā, jā, tā pati, kuru, par laimi, bija aizbaidījis gailis neaizmirstamajā seansa naktī, sēdēja uz paklājiņa uz grīdas un ņēmās ap kastroli, no kura cēlās sēra garaiņi.
Bez tam istabā bija vēl milzīgs, melns runcis, kas sēdēja uz augstas taburetes pie šaha galdiņa un labajā ķepā turēja šaha zirdziņu.
Gella piecēlās un palocījās pret Margaritu. To pašu darīja arī no taburetes nolēkušais runcis, tikai pievilka labo pakaļkāju tik sparīgi, ka šaha zirdziņš nokrita zemē, un runcis palīda zem gultas to meklēt.
Visu to Margarita, aiz bailēm tik tikko dzīva, sveču mānīgajā gaismā saskatīja diezgan neskaidri. Viņas skatienu piesaistīja gulta, kurā sēdēja tas, kam vēl pavisam nesen pie Patriarhu dīķiem nabaga Ivans bija mēģinājis iestāstīt, ka nelabā nemaz nav. Šis neesošais tad arī bija tas, kas sēdēja uz gultas.
Divas acis cieši skatījās Margaritai sejā. Labā ar zeltītu dzirk- stclīti dziļumā, kura varēja ieurbties jebkuras dvēseles visapslēptākajā stūrītī, un kreisā — tukša un melna, gluži kā šaura adatas acs, kā ala uz tumsas un ēnu valstības bezdibcnigo aku. Volanda seja bija sašķiebta uz sāniem, mutes labais kaktiņš noslīdzis uz leju, augsto, kailo pieri šķērsoja dziļas, asajām uzacīm paralēlas grumbas. Volanda sejas ādu klaja tāds kā mūžsens iedegums.
Volands bija vaļīgi atzvēlies gultā, mugurā viņam bija tikai garš, netīrs un pie kreisā pleca salāpīts naktskrekls. Vienu savu kailo kāju viņš bija pavilcis sev apakšā, otru izstiepis uz soliņa. Šīs tumšās kājas ceļgalu tad arī Gella iezieda ar kaut kādu kūpošu smēri.