Margarita vēl saskatīja uz Volanda kailajām, neapmatotajām krūtīm zelta ķēdīti, kurā karājās no tumša akmens meistarīgi izdrāzta vabole ar dīvainām rakstu zīmēm uz muguras. Turpat gultā Volandam blakus uz smaga postamenta stāvēja savāds — it kā dzīvs un no vienas puses saules apspīdēts — globuss.
Klusums ilga vairākas sekundes. «Viņš mani pētī,» nodomāja Margarita un saņēma visus spēkus, lai kājas nesāktu trīcēt.
Beidzot Volands ierunājās, un no viņa smaida dzirkstošā acs gluži vai uzliesmoja:
— Sveicu jūs, karalien, un lūdzu atvainot mani par manu mājas tērpu!
Volandam bija tik zema balss, ka dažbrīd tā pārgāja dobjā gārdzienā.
Volands paņēma no gultas garu zobenu, noliecās, pabakstīja ar to zem gultas un teica:
— Lien ārā! Partiju neturpināsim! Mums atnākusi viešņa.
— Nekādā gadījumā, — uztraukti suflēja Korovjevs Margaritai pie pašas auss.
— Nekādā gadījumā… — Margarita atkārtoja.
— Messire… — Korovjevs iečukstēja ausi.
— Nekādā gadījumā, messire, — saņēmusies klusām, bet skaidri Margarita teica un pasmaidīja. — Es jūs ļoti lūdzu — nepārtrauciet partiju! Es domāju, ka šaha žurnāli samaksātu lielu naudu, ja tiem būtu iespēja šo partiju publicēt.
Azazello klusu un atzinīgi nokrekšķinājās, bet Volands, vērīgi paskatījies uz Margaritu, it kā starp citu izmeta:
— Jā, Korovjevam taisnība! Cik fantastiski tiek sajaukta kāršu kava! Asinis!
Viņš pastiepa roku un paaicināja Margaritu sev tuvāk. Tā piegāja, grīdu zem basajām kājām nejuzdama. Volands uzlika savu akmens smago un vienlaikus uguns karsto roku Margaritai uz pleca, pierāva viņu klāt un nosēdināja uz gultas sev blakām.
— Nu, ja reiz jūs esat tik apburoši laipna, — viņš teica, — un cs neko citu ari nebiju gaidījis, tad metīsim ceremonijas pie malas! — Viņš atkal pārliecās pār gultas malu un uzkliedza: — Ilgi tu tur zem gultas kašāsies? Nāc ārā, sasodītais fuksīt!
— Zirdziņu nevaru atrast, — apslāpētā un liekulīgā balsī atbildēja runcis no pagultes, — aizjoņojis nezin kur, bet šeit tikai kaut kāda varde lēkā.
— Vai tikai tu neiedomājies, ka esi uz tirgus laukuma? — Volands izlikās sadusmots. — Nekādas vardes zem gultas nebija! Atstāj priekš Varietē tos savus lētos jociņus! Ja tu tūlīt nelielīsi ārā, mēs uzskatīsim, ka partiju esi paspēlējis, nolādētais dezertieri!
— Neparko, messire! — runcis iebļāvās un tajā pašā mirklī bija no gultas apakšas ārā, ķepā turēdams šaha zirdziņu.
— Atļaujiet jums stādīt priekšā… — Volands ierunājās, bet uzreiz aprāvās. — Nē, es nezinu, ko lai iesāku ar šo ķēmu! Paskatieties, kā viņš zem gultas uzcirties!
Ar putekļiem galīgi nojaucies, piecēlies pakaļkājās, runcis tai brīdī palocījās Margaritas priekšā. Tagad runcim ap kaklu bija pie frakas nēsājams balts taurenītis, bet uz krūtīm siksniņā perlamutra dāmu binoklītis. Turklāt runča ūsas bija apzeltītas.
— Pēc kā tad tas izskatās! — Volands iesaucās. — Kāpēc tev vajadzēja apzeltīt ūsas? Un kāda velna pēc tu sien kaklasaiti, ja tev nav bikšu kājās?
— Runcim bikses nemaz nepienākas, messire, — ar milzīgu pašcieņu runcis atbildēja, — varbūt jūs man pavēlēsit ari zābakus uzvilkt? Runcis zābakos, messire, ir tikai pasakās. Bet vai jūs esat redzējis kaut reizi kaut vienu, kurš būtu atnācis uz balli bez kaklasaites? Es negribu nonākt komiskā situācijā un riskēt, ka mani ņem un izsviež ārā! Katrs uzpošas, kā viņš māk. Uzskatiet, ka viss sacītais attiecas ari uz binokli, messirel
— Bet kā ar ūsām?…
— Es nesaprotu, — strupi iebilda runcis, — kāpēc Azazello un Korovjevs, šorit skūdamies, drīkstēja pūderēties ar balto pūderi un ar ko tas labāks par zeltīto. Es tikai nopūderēju ūsas. Cita lieta, ja es būtu noskuvies. Noskūts runcis — tā nu gan patiešām ir nejēdzība, esmu gatavs to atkārtot tūkstoš un vienu reizi. Un vispār, — runča balss iedrebējās no aizvainojuma, — es jūtu, ka man piesienas, ka jau radusies nopietna problēma — vai es vispār tikšu uz balli? Ko jūs par to teiksit, messire?
Un runcis aiz pārestības tā piepūtās, ka šķita — viņš nupat, nupat plīsīs.
— Ak tu, nelabojamais blēdi! — Volands teica, šūpodams galvu. — Katrreiz, kad viņa partija ir neglābjamā stāvokli, viņš sāk liet čugunu kā pēdējais šarlatāns. Sēdies tūlīt pie galdiņa un izbeidz ķēpāšanos!
— Es sēdīšos gan, — teica runcis sēzdamies, — bet iebildīšu pret to, ko jūs nupat teicāt. Manas runas nav nekāda ķēpāšanās, kā jūs atļāvāties izsacīties dāmas klātbūtnē, bet stingra siloģismu virkne, kuras īsto vērtību atzītu tādas slavenības kā Seksts Empīriķis, Marciāns Kapclla un varbūt ari pats Aristotelis.
— Šahs karalim! — Volands teica.
— Lūdzu, lūdzu, — runcis atbildēja un sāka ar binokli pētīt šaha galdiņu.
— Tātad, — Volands pievērsās Margaritai, — atļaujiet jums, donna, stādīt priekšā manu svītu! Šis te āksts un balamute ir runcis Begemots. Ar Azazello un Korovjcvu jūs jau esat iepazinusies, bet šī ir mana kalpone Gella. Izdarīga, apķērīga, un nav tādu pakalpojumu, kurus viņa nespētu veikt.
Skaistā Gella pasmaidīja, pazibsnīja uz Margaritas pusi savas zaļganās acis, turpinādama ar sauju smelt smēri un ziest uz ceļgala.
— Tas ari viss, — Volands noteica un saviebās, kad Gella pārāk stipri saspieda viņam ceļgalu, — sabiedriba, kā redzat, nav liela, toties dažāda un ļoti vienkārša. — Viņš apklusa un sāka grozīt savu globusu, kurš bija tik meistarīgi veidots, ka zilie okeāni uz tā viļņojās, bet cepure uz pola bija kā īsta — sniegota un ledaina.
Uz šaha galdiņa pa to laiku bija sācies satraukums. Pilnīgi satriekts, karalis baltajā mantijā mīņājās uz sava lauciņa, izmisumā celdams rokas pret debesīm. Tris baltie bandinieki—algotņi ar āvām rokās neizpratnē skatījās uz virsnieku, kurš vicināja zobenu pa gaisu un rādīja uz priekšu, kur melnraibā laukā sprauslāja un kārpījās Volanda jātnieku divi melnie zirgi.