Margaritu ārkārtīgi ieinteresēja un ari pārsteidza tas, ka šaha figūriņas bija dzīvas.
Runcis nolaida binokli un pabikstīja savu karali no muguras. Tas izmisumā paslēpa seju rokās.
— Čābiski, mīļo Begcmot, — klusu un diezgan indīgi noteica Korovjevs.
— Stāvoklis ir nopietns, taču nepavisam nav bezcerīgs, — runcis atbildēja, — pat vēl vairāk: esmu pilnīgi pārliecināts, ka uzvarēšu. Vajag tikai rūpīgi izanalizēt stāvokli.
Analīzi viņš sāka diezgan ipatnējā veidā — taisīja noslēpumainas grimases un mirkšķināja ar aci savam karalim.
— Nekas nelīdz, — konstatēja Korovjevs.
— Ai, — runcis iekliedzās. — Papagaiļi ir izsprukuši ārā, es jau jums teicu, ka tā būs.
Patiešām — tālumā bija dzirdama daudzu spārnu švīkstoņa. Korovjevs un Azazello izskrēja ārā.
— Ah, lai jūs velns parautu ar visiem jūsu balles trikiem! — norūca Volands, vēl arvien pētīdams savu globusu.
Tikko Korovjevs ar Azazello bija pa durvīm laukā, Begemots sāka mirkšķināt vēl vairāk. Baltais karalis apjēdza, ko no viņa grib, novilka savu mantiju, nosvieda to uz sava lauciņa, bet pats aizbēga no galdiņa pavisam. Virsnieks uzmeta uz pleciem nosviesto karaļa tērpu un nostājās karaļa vietā. Korovjevs un Azazello atgriezās.
— Muld kā vienmēr, — Azazello pukojās, šķielēdams uz Begemotu.
— Bet man izklausījās, — runcis atbildēja.
— Nu, vai man vēl ilgi būs jāgaida? — Volands jautāja.
— Karalim pieteikts šahs.
— Mans skolotāj, es laikam būšu pārklausījies, — runcis atteica,
— karalim nekāds šahs nav pieteikts un nemaz nevar būt pieteikts.
— Es atkārtoju — šahs karalim.
— Messire, — māksloti satrauktā balsī iebilda runcis, — jūs būsit papūlējies: nekāda šaha karalim nav! .
— Karalis stāv lauciņā g divi, — uz galdiņu nepaskatījies, Volands sacīja.
— Messire, tīrās šausmas, — runcis iebrēcās, saviebdams purnu šausmu grimasē, — uz šī lauciņa karaļa nav!
— Kas vēl nebūs? — Volands nobrīnījās un paskatījās uz šaha galdiņu, kur uz karaļa lauciņa stāvošais virsnieks novērsās un aizsedza seju. — Ak tu, nelieti, — Volands domīgi noteica.
— Messird Spriedīsim loģiski, — runcis ierunājās, spiezdams ķepas pie krūtīm, —ja spēlētājs piesaka šahu karalim, bet no karaļa pa to laiku uz šaha galdiņa vairs ne miņas, tad šahs netiek atzīts.
— Vai tu padosies vai ne? — Volands ierēcās.
— Atļaujiet padomāt, — runcis rātni atbildēja, uzmetās ar elkoņiem uz galda, atspieda ausis ķepās un sāka domāt. Domāja viņš ilgi un beidzot teica: — Padodos.
— Šito spītīgo radījumu vajag sist nost, — pačukstēja Azazello.
— Jā, es padodos, — runcis teica, — bet padodos vienīgi tāpēc, ka nevaru spēlēt tādā atmosfērā, kur skauģi mani visu laiku terorizē. — Viņš piecēlās, un šaha figūriņas pašas salīda kastītē.
— Gella, ir laiks, — Volands teica, un Gella nozuda no istabas.
— Sāp kāja, un tagad vēl tā balle, — Volands turpināja.
— Atļaujiet man, — klusu sacīja Margarita.
Volands vērīgi uz viņu paskatījās un pievirzīja ceļgalu viņai tuvāk. Smēre bija karsta kā lava un dedzināja rokas, bet Margarita neviebdamās, uzmanīdamās, lai nenodalītu sāpes, ierīvēja ceļgalu.
— Tuvu stāvošās personas apgalvo, ka tas esot reimatisms, — acis no Margaritas nenovērsdams, runāja Volands, — bet man ir lielas aizdomas, ka šo sāpi ceļgalā man atstājusi par piemiņu viena ļoti valdzinoša ragana, ar kuru es tuvāk iepazinos tūkstoš pieci simti septiņdesmit pirmajā gadā Brokēnu kalnos, Velna Katedrā.
— Ak, vai tad tas var būt! — brīnījās Margarita.
— Sīkums! Pēc gadiem trīssimt pāries. Man ir ieteikts milzumdaudz zāļu, bet es pa vecam turos pie vecmāmiņas receptēm. Apbrīnojamas zālītes man palikušas mantojumā no tās riebīgās vecenes — no manas vecmāmiņas. Jā, sakiet — vai jums kas nekaiš? Varbūt jums ir kādas bēdas, kas nospiež sirdi, skumjas?
— Nē, messire, man nav nekā tāda, — Margarita gudri atbildēja, — bet tagad, kad esmu pie jums, jūtos pavisam labi.
— Asinis — tā ir liela lieta, — nezin kāpēc priecīgi noteica Volands un piebilda: — Es redzu, ka jūs interesē mans globuss.
— O jā, es nekad tādu lietiņu neesmu redzējusi!
— Tā ir laba lieta. Es, atklāti sakot, neciešu pēdējās ziņas, ko raida pa radio. Vienmēr tās lasa kaut kādas meitenes, kas neskaidri izrunā vietvārdus. Katra trešā vispār nemāk runāt, it kā speciāli tādas tiktu sameklētas. Mans globuss ir daudz ērtāks — jo vairāk tāpēc, ka visi notikumi man jāzina precīzi. Piemēram, vai redzat šo zemes pleķīti okeāna malā? Redzat, tas sāk liesmot. Tur sācies karš. Ja jūs pielieksities tuvāk, jūs redzēsit arī detaļas.
Margarita pieliecās tuvāk pie globusa un ieraudzīja, ka zemes kvadrātiņš paplašinās, kļūst krāsains un pārvēršas par tādu kā reljefa karti. Pēc tam viņa ieraudzīja ari upes lentīti un kaut. kādu ciemu tās krastā. Māja, kas nupat vēl bija tikai zirņa lielumā, tagad izskatījās jau pēc sērkociņu kastītes. Pēkšņi un bez skaņas mājas jumts uzlidoja augšup, uzšāvās melnu dūmu mutulis, sienas sagāzās — un no divstāvu kastītes bija pāri palikusi tikai maza čupiņa, no kuras kūpēja melni dūmi. Pielikusi aci vēl tuvāk, Margarita ieraudzīja uz zemes guļam mazu sievietes ķermeni, bet viņai tieši blakus asins peļķē gulēja mazs bērns ar atmestām rokām.
— Redzat, tas ir viss, — Volands smaidīdams teica. — Viņš neko nepaspēja sagrēkot. Abadons strādā nevainojami.
— Es negribētu būt to pusē, pret kuru ir šis Abadons, — Margarita teica. — Kā pusē viņš ir?
— Jo vairāk es runāju ar jums, — laipni teica Volands, — jo vairāk pārliecinos, ka jūs esat ļoti gudra. Varu jūs nomierināt. Viņš ir ārkārtīgi objektīvs un vienādi jūt līdzi abām karojošām pusēm. Tādēļ arī rezultāts abām pusēm vienmēr ir vienāds. Abadons, — Volands klusām pasauca, un tūlīt no sienas iznira kalsnējs stāvs tumšās brillēs. Šīs brilles nezin kāpēc tā satrauca Margaritu, ka viņa, vārgi iekliegdamās, pieplaka ar seju pie Volanda kājas. — Izbeidzict, — Volands uzkliedza, — ir gan nervozi tic mūsdienu cilvēki! — Viņš uzšāva Margaritai pa muguru tā, ka noplīkšķēja vien. — Jūs taču redzat, ka viņam ir brilles. Turklāt Abadons nekad neierodas priekšlaicīgi, tāda gadījuma nav bijis. Un beigu beigās šeit esmu es, jūs esat viesos pie manis! Es tikai gribēju jums viņu parādīt.