Abadons stāvēja nekustīgi.
— Bet vai viņš uz vienu acumirkli nevar noņemt brilles? — jautāja Margarita, spiezdamās Volandam klāt, drebēdama — šoreiz jau aiz ziņkārības.
— Tieši to viņš nevar, — nopietni teica Volands, pamāja ar roku uz Abadonnas pusi, un tā vairs nebija. — Ko tu gribi teikt, Azazello?
— Messire, — Azazello atbildēja, — atļaujiet ziņot: pie mums ir divi nepiederošie — skaista jaunava, kura dīc un lūdzas, lai atļauj viņai palikt pie kundzes, nu, un, atvainojiet mani, viņas vepris.
— Savādi uzvedas skaistules, — Volands noteica.
— Tā ir Nataša, noteikti Nataša, — iesaucās Margarita.
— Labi, lai paliek pie kundzes! Bet vepri — pie pavāriem!
— Kaut gaļā? — Margarita bija izbijusies. — Apžēlojieties, messire, tas ir Nikolajs Ivanovičs, dzīvo vienu stāvu zemāk! Tas ir pārpratums, viņa, zināt, drusciņ, uztriepusi krēmu…
— Vai prāts! — Volands sacīja. — Kādam velnam un kāpēc būtu vajadzīga viņa gaļa? Lai pasēž pie pavāriem, un cauri! Es taču nevaru, saprotiet paši, laist viņu balles zālē!
— Ko vēl… — piebilda Azazello un paziņoja: — Messire, tuvojas pusnakts.
— Ā, labi! — Volands pagriezās pret Margaritu. — Tātad es jūs lūdzu! Jau iepriekš esmu jums pateicīgs par visu. Nezaudējiet galvu un nebaidieties ne no kā! Neko citu, atskaitot ūdeni, nedzeriet, citādi noskurbsiet un jums būs grūti. Ir jau laiks!
Margarita cēlās augšā no paklājiņa, un tūlīt durvīs parādījās Korovjevs.
23. nodaļa Varenā balle pie sātana
Pusnakts bija tuvu, vajadzēja pasteigties. Margarita vāji apjēdza notiekošo. Prātā palika sveces un kaut kāds dārgakmeņu baseins. Kad Margarita nostājās šā baseina dibenā, Gella un viņai palīgos norīkotā Nataša gāza Margaritai virsū kaut kādu karstu, biezu un sarkanu šķidrumu. Margarita sajuta uz lūpām sāļumu un saprata, ka viņu mazgā ar asinīm. Sarkano mantiju nomainīja cita — tvanī- ga, caurspīdīgi rozā krāsā, un Margaritai noreiba galva no rožu eļļas. Pēc tam Margaritu nolika kristāla guļasvietā un līdz mirdzumam rīvēja viņas ādu ar lielām, zaļām lapām. Runcis ari iedrāzās un sāka palīdzēt. Viņš notupās pie Margaritas kājām un berza viņas kāju pēdas ar tādu izskatu, it kā uz ielas spodrinātu zābakus. Margarita nevarēja atcerēties, kurš bija tas, kas pašuva viņai kurpītes no bālām rožu ziedlapiņām, un kā šīs kurpītes pašas no sevis aizsprādzējās ar zelta sprādzēm. Kaut kāds neredzams spēks uz- slēja Margaritu kājās un pierāva pie spoguļa, un viņas matos jau mirguļoja karalienes dimanta kronis. Nezin no kurienes uzradās Korovjevs un uzkarināja Margaritai uz krūtīm smagu ķēdi, kurā karājās smags, ovāli ierāmēts melna pūdeļa bareljefs. Šī rota sagādāja karalienei daudz raižu. Ķēde uzreiz sāka rīvēt kaklu, bareljefs lieca muguru kūkumā. Bet bija ari savs gandarījums par mocībām, ko radīja ķēde ar melno pūdeli. Tā bija godbijība, ar kādu Korovjevs un Begemots sāka izturēties pret viņu.
— Nekas, nekas, nekas! — purpināja Korovjevs pie baseina istabas durvīm. — Nekā nevar darīt, tas ir nepieciešami, nepieciešami, nepieciešami! Atļaujiet, karalien, dot jums pēdējo padomu! Viesi būs visādi — oh! — visvisādi, bet, karalien Margo, jūsu uzmanībai pret visiem jābūt vienādai. Ja ari kāds nepatiks… es saprotu, ka, protams, neviens vaibsts jūsu sejā par to neliecinās… Nē, par to nedrīkst pat domāt! Noteikti pamanīs, pamanīs tajā pašā mirklī. Vajadzēs iemīlēt viņu, iemīlēt, karalien. Par to balles karaliene tiks tūkstoškārtīgi atalgota. Un vēl — lai neviens nepaliek ārpus jūsu uzmanības loka! Kaut vai smaidiņu, ja nav laika pat vienu vārdu pasacīt, kaut niecīgu galvas mājienu! Visviens, ko, tikai ne vienaldzīgu garāmpaiešanu. No tās viņi sāks nīkuļot…
Margarita Korovjeva un Begemota pavadībā izgāja no baseina un spēra soli pilnīgā tumsā.
— Es, es, — runcis čukstēja, — es došu jums signālu.
— lai notiek! — tumsā atbildēja Korovjevs.
— Balle! — runcis spalgi iespiedzās, tūdaļ iekliedzās ari Margarita un uz mirkli aizvēra muti. Balle nobruka pār viņu vienlaicīgi gaismas, skaņas un smaržas veidā. Korovjevs veda viņu zem rokas, un Margarita ieraudzīja, ka nokļuvusi tropiskā mežā. Papagaiļi ar sarkanām krūtīm un zaļām astēm karinājās pie liānām, lēkāja pa tām un spalgi kliedza: «Es esmu sajūsmā!» Bet mežs ātri beidzās, tā pirts karsto mitrumu nomainīja balles zāles vēsums, tur stāvēja kolonnas no dzeltenīga, spīguļojoša akmens. Tāpat kā mežs, arī balles zāle bija pilnīgi tukša, vienīgi pie kolonnām stāvēja kaili nēģeri ar sudrabotiem apsējiem ap galvu. Viņu sejas kļuva brūngani pelēkas no satraukuma, kad zālē iedrāzās Margarita ar savu svītu, kurā nez no kurienes bija uzradies arī Azazello. Korovjevs palaida vaļā Margaritas roku un nočukstēja:
— Taisni tur, kur ir tulpes!
Baltu tulpju sieniņa izauga Margaritas priekšā, aiz tās viņa ieraudzīja milzums uguntiņu mazos abažūros, šīs uguntiņas apgaismoja milzumu sniegbaltu krūtežu un fraku. Tagad Margarita saprata, no kurienes nākušas balles skaņas. Pār viņu norēca taures, un vijoļu smeldzīgais uzbangojums uzšļācās viņai kā karsta asins. Pusotra simta cilvēku liels orķēstris spēlēja polonēzi.
Orķestra priekšā uz paaugstinajuma stāvošais cilvēks frakā, Margaritu ieraudzījis, nobālēja, pasmaidīja un ar rokas vēzienu piecēla kājās visu orķestri. Ne uz mirkli nepārtraukdams muziķu, orķestris, kājās stāvēdams, vēla pār Margaritu skaņu plūdus. Pār orķestri stāvošais cilvēks pagriezās un, plati jo plati atvēzis rokas, zemu palocījās pret Margaritu, tā pasmaidīja un pamāja ar roku.