— Nē, tas ir par maz, par maz, — čukstēja Korovjevs, — viņš negulēs visu nakti. Uzsauciet viņam: «Es sveicinu jūs, valšu karali!»
Margarita tā ari uzsauca un nobrīnījās, ka viņas balss kā milzīgs zvans pārskanēja pār visu orķestri. Cilvēks no laimes nodrebēja un piespieda labo roku pie sirds, bet ar kreiso turpināja vicināt savu balto zizli.
— Par maz, par maz, — Korovjevs čukstēja, — paskatieties pa kreisi uz pirmajām vijolēm un pamājiet ar galvu tā, lai katrs domātu, ka esat ievērojusi tieši viņu. Te ir vienīgi pasaules slavenības. Pamājiet tam pie pirmās pults, tas ir Vjetāns. Ļoti labi! Un tagad — tālāk!
— Kas diriģē? — prom lidodama, jautāja Margarita.
— Johans Strauss, — runcis atbļāva, — un lai mani pakar tropiskā dārza liānā, ja kādā ballē kaut kad ir spēlējis tāds orķestris! Es viņu uzaicināju. Un ņemiet vērā, neviens neatteicās, neviens neatrunājās, ka ir slims.
Nākošajā zālē kolonnu nebija, te vienā pusē kā siena slējās sarkanas, rozā un pienbaltas rozes, otrā — pildītās japāņu kamēlijas. Starp šīm divām sienām šņākuļoja fontāni un trijos baseinos burbuļoja šampanietis, pirmais baseins bija dzidri violets, otrs — rubīnsarkans, trešais — no kristāla. Apkārt tiem skraidīja nēģeri ar sarkaniem apsējiem, ar sudraba kausiem smēla no baseiniem šampanieti un pildija lēzenos traukos. Rožu sienā bija liels caurums, un tajā dīdījās cilvēks sarkanā frakā ar šķeltu asti. Viņa priekšā neizturami skaļi rībēja džezs. Tiklīdz diriģents ieraudzīja Margaritu, tā uzreiz noliecās tik zemu, ka rokas pieskārās grīdai, pēc tam viņš izslējās taisns un griezīgi iekliedzās:
— Aleluja!
Viņš uzsita sev pa ceļgalu, pēc tam krusteniski pa otru, izrāva bundziniekam no rokām šķīvi un uzblieza ar to pa kolonnu.
Lidodama tālāk Margarita pamanīja, ka, pūlēdamies pārspēt vēl arvien aiz Margaritas muguras šalcošo polonēzi, džeza virtuozs gāž saviem muzikantiem ar šķīvi pa galvu un tic katrreiz komiskās šausmās pietupstas.
Beidzot viņi izlidoja uz laukumiņa, uz kura, pēc Margaritas domām, viņu pirms tam bija sagaidījis Korovjevs ar lampiņu. Tagad te acis žilba no spožās gaismas, ko izstaroja kristāla vīnogu ķekari. Margaritai ierādīja viņas vietu, pa kreisi no tās stāvēja maza ametista kolonnina.
— Uz tās varēsit uzlikt roku, ja būs pavisam grūti, — pačukstēja Korovjevs.
Viens no melnādainajiem pašāva Margaritai zem kājām spilvenu ar izšūtu zeltītu pūdeli, un, paklausīdama kādu roku pieskārienam, Margaritā uzlika uz tā savu labo kāju, saliekdama to ceļgalā. Margarita pamēģināja noskaidrot, kas notiek visapkārt. Korovjevs un Azazello stāvēja viņai blakām parādes pozā. Blakus Azazello — vēl tris jauni cilvēki, Margaritai tie mazliet atgādināja Abadonnu. Mugurā pūta vēsums, Margarita atskatījās — no marmora sienas ar strūklu šāvās ārā putojošs vīns un tecēja ledus baseinā. Pie kreisās kājas viņa juta kaut ko siltu un pūkainu. Tas bija Begemots.
Margarita bija uz paaugstinājuma, un turpat pie viņas kājām sākās grandiozas trepes lejup, visas noklātas ar paklājiem. Lejā, tik tālu, it kā Margarita skatītos binoklī otrādi, bija redzams milzīgs vestibils ar tikpat milzīgu kamīnu, tā aukstajā un melnajā rīklē droši varēja iebraukt iekšā pieetonnīgā smagā mašīnā. Vestibils un kāpnes bija apgaismotas tik spilgti, ka sāpēja acis, bet nekur neviena nemanīja. Tauru skaņas līdz šejienei atplūda iztālēm. Tādā sastingumā pagāja apmēram minūte.
— Kur tad ir viesi? — Margarita iejautājās Korovjevam.
— Būs, karalien, tūlīt būs! Atliku likām. Un, zināt, cs labāk ietu malku skaldīt nekā sagaidītu viņus te, laukumiņā.
— Malkas skaldīšana nav itin nekas, — runīgais runcis piebilda, — bet es ietu pat par tramvaja konduktoru, jo par šo te darbu vispār nekas sliktāks nevar būt.
— Visam jābūt iepriekš sagatavotam, karalien, — paskaidroja Korovjevs, spīdinādams aci caur savu ieplīsušo monokli. — Nav nekā riebīgāka par to bridi, kad pirmais viesis tirinās un nezin kur cieties, bet viņa likumīgā fūrija čukstus ēd viņu bez sāls par to, ka ieradušies agrāk par visiem. Tādām ballēm īstā vieta ir mēslu bedrē, karalien.
— Vienīgi mēslu bedrē, — runcis piekrita.
— Līdz pusnaktij nav vairāk par desmit sekundēm, — Korovjevs teica, — tagad sāksies.
Šīs desmit sekundes Margaritai izlikās briesmīgi garas. Acīmredzot tās jau bija pagājušas, un itin nekas nebija noticis. Bet tad pēkšņi lejā, milzīgajā kamīnā, kaut kas noblākšķēja un no turienes izlēca karātavas, un tajās šūpojās pussatrunējis līķis. Pīšļi nokrita no virves, atsitās pret grīdu, un no tiem izlēca melnmatains skaistulis frakā un laķenēs. No kamīna iztecēja neliels, pussapuvis zārks, vāks nokrita, un arī no turienes izvēlās pīšļi. Skaistulis galanti piesteidzās pie tiem un tūdaļ pasniedza elkoni, otrie pīšļi pārvērtās par kailu, spridzīgu sievieti melnās kurpītēs un ar melnām spalvām matos, un abi, vīrietis un sieviete, steidzās pa trepēm augšā.
— Pirmie! — Korovjevs iesaucās. — Žaka kungs ar dzīvesbiedri. Iepazīstieties, karalien, viens no visinteresantākajiem vīriešiem! Nepārspējams naudas viltotājs, valsts nodevējs, bet diezgan labs alķīmiķis. Slavens kļuva ar to, — Korovjevs čukstēja Margaritai ausi, — ka noindēja karaļa mīļāko. Bet ne jau katram to izdodas zdarīt. Skatieties, cik viņš ir skaists!
Nobālējusī Margarita ar vaļēju muti skatījās lejup un redzēja, ka zārks un karātavas nozūd kādā no vestibila blakus ejām.