— Es esmu sajūsmināts, — runcis nokliedza tieši sejā pienākušajam Žakam.
Tajā brīdī no kamīna parādījās skelets bez galvas un vienas rokas, nokrita uz grīdas un pārvērtās par frakā tērptu vīrieti.
Žaka kunga laulātā draudzene jau bija nometusies uz viena ceļgala Margaritas priekšā un bāla no uztraukuma skūpstīja celi Margaritai.
— Karalien, — Žaka kunga dzīvesbiedre murmināja.
— Karaliene ir sajūsmā, — kliedza Korovjevs.
— Karalien… — klusu teica skaistulis Žaka kungs.
— Mēs esam sajūsmināti, — runcis nokaucās.
Jaunie cilvēki, Azazello pavadoņi, ar nedzīvu, bet pieklājīgu smaidu uz lūpām jau bīdīja Žaka kungu ar dzīvesbiedri pie nēģeriem, kas turēja šampanieša kausus. Uz trepēm bija viens vienīgs trakotais, un tas devās augšup skriešus.
— Grāfs Roberts, — Korovjevs pačukstēja Margaritai, — interesants kā allaž. Iedomājieties, karalien, cik jocīgi — tieši pretējs gadījums: šis bija karalienes mīļākais un noindēja savu sievu.
— Mēs ļoti priecājamies, grāf, — iekliedzās Begemots.
No kamīna, vaļā sprāgdami un sairdami, cits aiz cita izvēlās tris zārki, pēc tam viens melnā mantijā, kuram nākamais no kamīna melnās rīkles izlidušais uzreiz ietrieca dunci mugurā. Lejā atskanēja apslāpēts kliedziens. No kamīna izskrēja viens pavisam satrūdējis līķis. Margarita aizmiedza acis, un tūlīt kāda roka pielika viņai pie deguna flakonu ar ožamo sāli. Margaritai izlikās, ka tā bija Natašas roka. Kāpnes sāka pildīties. Tagad jau uz katra pakāpiena bija frakotie, kas iztālēm izskatījās pilnīgi vienādi, ar savām kailajām dāmām, kuras cita no citas atšķīrās tikai ar kurpju un matos sasprausto spalvu krāsu.
Margaritai tuvojās dāma, nolaidusi acis kā mūķene, kalsna un klusa, vienā kājā tai bija savāds koka zābaks, tāpēc viņa kliboja, bet ap kaklu nezin kāpēc apsieta plata zaļa lente.
— Kas tā par zaļo? — Margarita pilnīgi automātiski pajautāja.
— Pati brīnišķīgākā un pati solīdākā dāma, — Korovjevs čukstēja, — esiet pazistams: Tofana kundze, kādreiz ļoti populāra jaunu un pievilcīgu Neapoles un ari Palermo sieviešu vidū, jo sevišķi to, kurām apnikuši savi vīri. Gadās taču, karalien, tā, ka vīrs apnīk.
— Jā, — dobji atbildēja Margarita, tajā pašā laikā uzsmaidīdama diviem frakās tērptajiem, kuri viens pēc otra noliecās viņas priekšā, skūpstīdami roku un celi.
— Kā tad, — Korovjevs pamanījās vienlaicīgi čukstēt Margaritai un bļaut pa visu zāli: — Hercog, jums pokāls šampanieša! Es esmu sajūsmā! Jā, un Tofana kundze sāka just līdzi šīm nelaimīgajām sievietēm un pārdeva viņām pudelītes ar kaut kādu ūdentiņu. Sieva šo ūdeni ielēja vīram zupā, vīrs zupu apēda, pateicās un jutās brīnišķīgi. Tiesa, pēc dažām stundām viņam sāka ļoti gribēties dzert, pēc tam viņš likās gultā, un vīru ar zupu pacienājusi skaistā neapolitāniete pēc dienas bija brīva kā putns.
— Bet kas viņai kājā? — jautāja Margarita, nepārtraukti sniegdama roku viesiem, kuri bija apdzinuši klibojošo Tofana kundzi, — un kāpēc šī zaļā lente ap kaklu? Vājš kakls?
— Es esmu sajūsmināts, kņaz! — kliedza Korovjevs un tūdaļ pat čukstēja Margaritai: — Kakls viņai ir brīnišķīgs, bet viņai cietumā sanāca nepatikšanas. Kājā viņai, karalien, ir spāniešu zābaciņš, bet ar lenti bija tā: kad cietumsargi uzzināja, ka apmēram pieci simti neveiksmīgi izvēlētu vīru ir atstājuši Neapoli un Palermo uz visiem laikiem, viņi ātrās dusmās nožņaudza Tofana kundzi turpat cietumā.
— Cik es esmu laimīga, melno karalien, ka man ir tas lielais gods, — kā mūķene čukstēja Tofana, mēģinādama noslīgt uz ceļgala. Spāņu zābaks viņai neļāva to izdarīt. Korovjevs un Begemots palīdzēja viņai atkal nostāties uz kājām.
— Priecājos, — Margarita atbildēja, bet roku tajā pašā bridi sniedza citiem.
Pa trepēm augšup tagad plūda jau vesela straume. Margarita nemaz vairs nevarēja saskatīt, kas notiek vestibilā. Viņa mehāniski pacēla un atkal nolaida roku, atkārtodama vienu un to pašu smaidu. Kāpņu laukums dūca kā bišu strops, un balles zālēs, caur kurām Margarita bija nākusi šurp, šalca mūzikas jūra.
— Bet šī sieviete nav ne šis, ne tas, — Korovjevs vairs nečukstēja, bet runāja pilnā balsī, zinādams, ka tādā kņadā viņu neviens nesadzirdēs, — dievina balles, cer, ka varēs pačīkstēt par savu lakatiņu.
Margaritas skatiens uz trepēm sameklēja to, uz kuru norādīja Korovjevs. Tā bija gadu divdesmit veca sieviete ar ārkārtīgi skaistu augumu, bet tādām kā nemierīgām un uzmācīgām acīm.
— Par kādu lakatiņu? — Margarita atjautāja.
— Viņai ir kalpone, — Korovjevs skaidroja, — un jau trīsdesmit gadu katru nakti liek uz viņas galdiņa kabatlakatiņu. Kad viņa pamostas, kabatlakats jau ir uz galdiņa. Viņa dedzinājusi to krāsnī un slīcinājusi upē, bet nekas nelīdz.
— Kas tas ir par kabatlakatu? — Margarita čukstēja, sniegdama un atkal nolaizdama roku.
— Kabatlakats ar zilu maliņu. Kad viņa strādājusi kafejnīcā, saimnieks viņu iesaucis noliktavā, pēc deviņiem mēnešiem viņai piedzimis puika, viņa to aiznesusi uz mežu, iebāzusi mutē kabatlakatu un puiku aprakusi. Tiesā liecinājusi, ka viņai nav ko bērnam dot ēst.
— Kur ir šīs kafejnīcas saimnieks? — Margarita jautāja.
— Karalien, — runcis no apakšas ieņerkstējās, — atļaujiet jums pajautāt: kāds tam sakars ar saimnieku? Viņš taču bērnu mežā nesmacēja!
Margarita, nepārstādama smaidīt un staipīt labo roku, ar otras rokas asajiem nagiem ieķēra Begemotam aušī un nošņāca: , — Ja tu, draņķi, vēlreiz mēģināsi jaukties sarunā…
Begemots ballei nepiedienīgā tonī nopīkstēja un sāka ņerkstēt:
— Karalien… auss taču uzpamps… Kāpēc bojāt visu balli ar sapampušu ausi?… Es runāju juridiski… no jurisprudences viedokļa… Labi, labi, cs turu muti… Uzskatiet, ka cs neesmu runcis, bet mēma zivs, tikai laidiet ausi vaļā!