Margarita atlaida ausi, un viņas priekšā bija uzmācīgas, drūmas acis.
— Es esmu laimīga, karalien un saimnicc, par ielūgumu uz lielo pilnmēness balli.
— Man savukārt, — Margarita viņai atbildēja, — prieks jūs redzēt. Ļoti priecājos. Jums garšo šampanietis?
— Ko jūs darāt, karalien?! — klusu, bet izmisīgi noelsās Korovjevs Margaritai pie auss. — Netaisiet sastrēgumu!
— Man garšo, — žēlabaini sacīja sieviete un sāka bērt kā pupas: — Frida, Frida, Fnda! Mani sauc par Fridu, ak, karalien!
— Tad piedzerieties, Frida, šodien līdz nemaņai un ne par ko nedomājiet, — teica Margarita.
Frida pastiepa Margaritai abas rokas, bet Korovjevs ar Begemotu ļoti veicīgi paķēra viņu zem padusēm un iejauca pūlī.
Tagad no lejas cilvēki gāzās šurp kā mūris, it kā sturmēdami laukumiņu, uz kura stāvēja Margarita. Pamīšus nāca kailās sievietes un trakotie vīrieši. Margaritas priekšā ņirbēja sieviešu melnīgsnējie un baltie, kafijkrāsas un pilnīgi melnie ķermeņi. Rūsgos, melnos, kastaņbrūnos un linu baltos matos, mežonigās gaismas aizkvēlināti, mirgoja, staroja un dzirksteļoja dārgakmeņi. Pār vīriešu kolonnu it kā gaismas rasa būtu norasojusi — no visu krūtīm spīguļoja apkakles podziņu briljanti. Tagad ik sekundi Margarita juta lūpu pieskārienu pie sava ceļgala, ik sekundi pastiepa roku skūpstam, viņas seja bija sastingusi nekustīgā sveicinājuma maskā.
— Es esmu sajūsma, — monotoni īdēja Korovjevs, — mēs esam sajūsmā, karaliene ir sajūsmā.
— Karaliene ir sajūsmā, — aizmugurē ņurdēja Azazello.
— Es esmu sajūsmā, — klaigāja runcis.
— Šī marķīze, — Korovjevs murmināja, — mantojuma dēļ noindēja savu tēvu, divus brāļus un divas māsas. Karaliene ir sajūsmā! Minkinas kundze, ak, cik jauka! Mazliet nervoza. Vai tad nu vajadzēja svilināt kalponei seju ar matu cirtojamām šķērēm! Skaidrs, ka par tādām lietām ņem un dur nost! Karaliene ir sajūsmā! Karalien, mazliet uzmanības! Imperators Rūdolfs, zinātnieks un alķīmiķis. Un vēl kāds alķīmiķis, viņu pakāra. Ā, redz, kur viņa ir! Ai, kas par debešķīgu publisko namu viņai Strasburgā piederēja! Mēs esam sajūsmā! Maskavas šuvēja, mēs visi viņu mīlam par neizsīkstošo fantāziju, viņai bija savs ateljē, un viņa izgudroja baigi asprātīgu lietu: izurba sienā divus apaļus caurumiņus…
— Bet dāmas nezināja? — Margarita jautāja.
— Zināja, visas līdz pēdējai zināja, karalien, — Korovjevs atbildēja, — es esmu sajūsmā! Šis divdesmitgadīgais puisītis jau no bērna kājas izcēlās ar dīvainu fantāziju, bija tāds savādnieks un sapņotājs. Viņā iemīlējās viena meitene, un viņš to pārdeva priekanamam.
No lejas plūda straume. Tai nebija ne gala, ne malas. Milzīgais kamīns kalpoja šai straumei par izteku. Tā pagāja viena stunda, tā pagāja otra. Margarita juta, ka ķēde ir kļuvusi smagāka, nekā bija pirms tam. Kaut kas jocīgs bija noticis ari ar roku. Tagad pirms katras sniegšanas Margaritai vajadzēja sāpīgi viebties. Margaritu vairs neinteresēja Korovjeva trāpīgās piezīmes. Gan mongoļu šķībacainās, gan baltās, gan melnās sejas — visas kļuva vienaldzīgas un pa brīžam pat saplūda kopā, un gaiss starp tām nez kāpēc sāka virmot un šūpoties. Tāda kā asas adatas dūriena sāpe izgāja caur Margaritas labo roku, un, zobus sakodusi, viņa atspiedās ar elkoni pret paaugstinājumu. No zāles nāca tāda kā neskaitāmu spārnu švīkoņa, bija skaidrs, ka tur dejo nepārskatāmi viesu pūļi, un Margaritai izlikās, ka pat masīvā marmora, mozaīkas un kristāla grīda šinī ērmīgajā zālē ritmiski pulsē.
Ne Gajs Cēzars Kaligula, ne Mesalīna vairs Margaritu neinteresēja, tāpat kā neinteresēja ari neviens no pārējiem, lai kas viņi būtu — karaļi, hercogi, kavalieri, pašnāvnieki, nozāļotājas, pakārtie, savedējas, cietumsargi, blēži, bendes, denuncētāji, nodevēji, trakie, spiegotāji, pavedēji. Visi viņu vārdi galvā samistrojās, visas sejas samīcījās vienā milzīgā pikā, atmiņā mokoši turējās tikai Maļutas Skuratova seja, apjozta ar patiesi ugunīgu bārdu. Margaritai kājas kļuva ļenganas, bija stipri vien jāsaņemas, lai nesāktu raudāt. Vislielākās ciešanas sagādāja labais ceļgals, kuru visi skūpstīja. Tas bija uztūcis, āda kļuvusi zila, kaut arī jau vairākas reizes lidzās ceļgalam bija parādījusies Natašas roka ar sūkli un ierīvējusi to ar kaut ko smaržīgu. Kad trešā stunda gāja uz beigām, Margarita pilnīgi bezcerīgi palūkojās lejup un nodrebēja aiz prieka: viesu straume bija noplakusi.
— Visu balles forumu likumi ir vienādi, karalien, — teica Korovjevs, — paisums tūdaļ sāks kristies. Varu jums apzvērēt, ka šīs ir mūsu ciešanu pēdējās minūtes. Redziet, jau nāk Brokēnu pļunduri! Viņi vienmēr atbrauc pašās beigās. Nu jā, tā tas ari ir. Ā, divi piedzērušies vampīri… un viss? 0 nē, tur nāk vēl viens! Nē, divi!
Augšup pa trepēm kāpa divi pēdējie viesi.
— Tas nu šeit vēl nav bijis, — Korovjevs teica, glūnēdams caur savu monokli, — ā, pareizi, pareizi! Azazello reiz bija viņu apciemojis un pie konjaka glāzītes devis padomu, kā tikt vaļā no viena cilvēka, no kura viņš ārkārtīgi baidījās, jo tas varēja viņu atmaskot. Tā nu viņš lika savam paziņam, kas bija viņa pakļautībā, apsmi- dzināt kabineta sienas ar indi.
— Kā viņu sauc? — jautāja Margarita.
— Es pats vēl īsti nezinu, — Korovjevs teica, — jāpajautā Azazello.
— Un otrs?
— Tas ir tas viscentīgākais no viņa padotajiem. Es esmu sajūsmā! — Korovjevs uzbļāva abiem pēdējiem.
Pa trepēm neviens vairs nenāca. Drošības dēļ kādu laiciņu vēl pagaidīja. Bēt kamīns bija kļuvis tukšs.
Pēc brīža Margarita neizprotamā veidā atradās tajā pašā baseina zālē un tur, nevarēdama izturēt sāpes rokā un kājā, raudādama nokrita uz grīdas. Mierinādamas Gella ar Natašu atkal aizvilka viņu zem asins dušas, atkal izmasēja, un Margarita atkal atdzīvojās.