— Karalien Margo, vajag vēl, vēl, — nočukstēja tikko atnākušais Korovjevs, — jāaplido visas zālēs, cienījamie viesi var sākt domāt, ka viņi ir aizmirsti.
Un Margarita izlidoja no baseina istabas. Uz estrādes aiz tulpēm, kur bija spēlējis valšu karaļa orķestris, tagad ārdījās mērkaķu džezs. Milzīgs gorilla ar sapinkājušos vaigu bārdu smagi lēkšoja un diriģēja ar tauri. Taisnā rindiņā bija nosēdušies orangutāni un pūta spožās taurēs. Priecīgie šimpanzes sēdēja uz viņiem jāšus un spēlēja ermoņikas. Divi hamadrijas ar tādām kā lauvu krēpēm spēlēja klavieres, bet šo spēlēšanu nevarēja dzirdēt— spiedza un būkšķēja gibonu, mandrilu un pērtiķu saksofoni, vijoles un bungas. Uz spoguļgridas neskaitāmi pāri kā sakausēti pārsteidzoši graciozi un viegli virpuļoja vienā virzienā, gatavi nomēzt visu, kas gadīsies viņu ceļā. Pār dejotāju pulkiem lidoja īsti, samtaini tauriņi, un no griestiem bira ziedi. Kad nodzēsa elektrību, kolonnu kapiteļos iemirdzējās jāņtārpiņu miriādes, bet gaisā klīda maldugunis.
Pēc tam Margarita nonāca drausmīgi lielā, kolonnu apjoztā baseinā. No milzīga, melna Neptūna rīkles šāvās ārā rožainas šļakatas. No baseina kāpa apdullinošs šampanieša tvaiks. Te valdīja nepiespiesta jautrība. Dāmas smiedamās meta nost kurpītes, sniedza somiņas vai nu saviem kavalieriem, vai nēģeriem un spiegdamas līdaciņā metās baseinā. Putas vien lidoja pa gaisu. Baseina kristāla dibens kvēloja apakšējā gaismā, kas izlauzās caur šampanieša slāni, un visi, kas peldējās, šķita kā apsudraboti. Kurš nāca no baseina ārā, jau bija galīgi pilniņš. Zem kolonnām bija tādi smiekli un troksnis kā dažkārt pirtī.
No visa šī jandāliņa atmiņā palika viena galīgi piedzērušās sievietes seja ar trulām, bet tomēr briesmīgi lūdzošām acīm, un tam bija kaut kāds sakars ar vārdu «Frida». No šampanieša smaržas Margaritai sāka reibt galva, un viņa jau taisījās iet projām, bet tieši tad Begemots nostrādāja savu kārtējo numuru, un Margaritai bija jāpaliek. Begemots ar savām burvestībām pagrozījās ap Neptūna rīkli, un tūdaļ šampanietis pazuda no baseina, ka noburbuļoja un nogranda vien, bet Neptūns šāva ārā kaut kādu dzeltenīgu strūklu, kas neputoja un nedzirkstīja. Dāmas spiegdamas iebrēcās:
— Konjaks! — un laidās projām no baseina, paslēpdamās aiz kolonnām. Pēc pāris sekundēm baseins atkal bija pilns — un runcis ar trīskāršu salto likās konjaka viļņos iekšā. Kad viņš šķaudīdams izlīda laukā, kaklasaite izskatījās pēc trauku lupatas, ūsu zeltījums bija pagalam un binokļa ari vairs nebija. Begemota piemēram sekot sadūšojās vienīgi tā pati atjautīgā šuvēja ar savu kavalieri — kaut kādu nepazīstamu jaunu mulatu. Viņi abi lēca konjakā, bet tad parādījās Korovjevs, paņēma Margaritu zem rokas un peldētāji palika vieni paši.
Margaritai šķita, ka viņa lido gar austeru grēdām milzīgos klinšu dīķos. Pēc tam viņa lidoja virs stikla gridas, zem kuras kurējās ellišķīga uguns un pa galvu pa kaklu joza balti sātana pavāri. Pēc tam viņa, neko īsti vairs neapjēgdama, redzēja tumšus pagrabus, kur dega kaut kādi gaismekļi, kur meitenes iznēsāja uz kvēlošām oglēm čurkstošus gaļas gabalus un kur visi no lieliem kausiem dzēra uz viņas veselību. Pēc tam viņa redzēja baltos lāčus, kas uz estrādes spēlēja harmonikas un dancoja «Kamarinskieti». Salamandru, kas nedega kamīnā… Un jau otru reizi viņas spēki sāka izsīkt.
— Vēl pēdējais uznāciens, — Korovjevs nobažījies viņai čukstēja, — un tad mēs būsim brīvi.
Korovjevs viņu pavadīja, atkal bija tā pati balles zāle, tikai tagad neviens vairs nedejoja un viesi milzumlielā pūlī drūzmējās starp kolonnām, bet pats zāles vidus bija atstāts tukšs. Margarita nevarēja atcerēties, kurš tieši viņai palīdzēja uznākt uz paaugstinājuma, kas bija uzradies izbrīvētās, plašās zāles vidū. Kad viņa bija uzkāpusi, sev par lielu brīnumu, izdzirda, ka kaut kur pulkstenis nosita pusnakti, kas pēc Margaritas aprēķiniem jau sen bija pagājusi. Nez no kurienes nākošie pulksteņa sitieni nobankšķēja pēdējoreiz, un pār neskaitāmajiem viesu bariem nolaidās nāves klusums. Margarita atkal ieraudzīja Volandu. Viņu pavadīja Abadons, Azazello un vēl daži Abadonam līdzīgi —jauni un tumši. Tikai tagad Margarita ieraudzīja, ka iepretim viņas paaugstinājumam sagatavots otrs paaugstinājums Volandam. Bet viņš tur neapsēdās. Visvairāk Margaritu pārsteidza, ka šajā savā visspožākajā balles uznācienā Volands bija uz mata tajā pašā apģērbā, kas viņam bija mugurā guļamistabā. Tas pats netīrais, salāpītais krekls, tās pašas nošķiebtās naktstu- pelcs. Volandam bija arī zobens, taču viņš to bija izvilcis no maksts un atbalstījās uz tā, it kā tas būtu parasts spieķis. Volands apstājās pie viņam domātā paaugstinājuma, Azazello tūlīt bija klāt ar paplāti, un Margarita ieraudzīja, ka uz tās ir cilvēka galva ar izdauzītiem priekšzobiem. Klusums bija absolūts, tikai kaut kur tālu vienu reizi noskanēja neizprotams zvans, it kā zvanītu pie durvīm.
— Mihail Aleksandrovič, — Volands paklusi uzrunāja galvu, tā pavēra acis, un miroņa sejā Margarita nodrebēdama ieraudzīja dzīvas domāt un ciest mākoša cilvēka acis. — Visi pareģojumi piepildījās, vai ne? — Volands turpināja, skatīdamies mirušās sejas dzīvajās acīs. — Tramvaju, kura ritenis nogrieza jums galvu, vadīja sieviete, sanāksme nenotika, un es dzīvoju jūsu dzīvoklī. Tādi ir fakti. Bet fakts uz pasaules ir pati visietiepīgākā lieta. Mūs notikušie fakti vairs neinteresē, mūs interesē tālākais. Jūs vienmēr kvēli sludinājāt teoriju, ka līdz ar galvas nogriešanu dzīvības process cilvēkā beidzas, viņš pārvēršas par pīšļiem un aiziet nebūtībā. Man ir tas prieks jums paziņot manu viesu klātbūtnē, kaut gan viņi atzīst pavisam citu teoriju un paši ir šīs teorijas pierādījums, ka jūsu teorija ir solīda un asprātīga. Starp citu, visas teorijas ir vērā ņemamas. To vidū ir pat tāda — katrs saņems atbilstoši savai ticībai. Un tā būs! Jūs aizejat nebūtībā, bet man ir liels prieks no kausa, par kuru jūs pārvēršaties, izdzert par esamību. — Volands pacēla zobenu. Viss galvas apveids kļuva tumšs, sačervelējās un lancka- tām sāka atlobīties, acis nez kur pazuda, un drīz vien Margarita uz paplātes ieraudzīja dzeltenīgu galvaskausu, acis — smaragda, zobi — no pērlēm, kājiņa — no zelta. Kausa vāks turējās eņģēs.