— Acumirkli, messire, — Korovjevs bija pamanījis Volanda jautājošo skatienu, — tūlīt viņš būs jūsu priekšā! Es jau dzirdu, kā čīkst viņa lakkurpes, šinī nāves klusumā ari to var dzirdēt, kā viņš noliek kausu uz galda, pēdējoreiz šinī dzīvē dzerdams šampanieti. Un nu jau ari viņš ir klāt.
Uz to zāles pusi, kur atradās Volands, devās te vēl neredzēts vientuļš ciemiņš. Ārēji viņš daudz neatšķīrās no pārējās šeit jau esošo vīriešu kompānijas, atskaitot to, ka viņš, burtiski, streipuļoja no uztraukuma, un tas bija redzams pa gabalu. Viņa vaigi dega sarkanos plankumos un acis šaudījās kā negudras. Viesis bija pārsteigts, un tas bija pilnīgi dabiski: viņu mulsināja viss, bet, protams, galvenokārt Volanda apģērbs.
Taču viesis tika uzņemts izmeklēti laipni.
— Ā, dārgais barons Maigels, — laipni smaidīdams, Volands uzrunāja viesi, kuram acis gandrīz vai sprāga no pieres laukā, — man ir tā laime, —Volands pagriezās uz viesu pusi, — iepazīstināt jūs ar augsti godājamo baronu Maigelu, viņš ir izrāžu komisijas kalpotājs, un viņa tiešais pienākums ir iepazīstināt ārzemnieku ar galvaspilsētas ievērojamākām vietām.
Margarita sāka ausīties, jo viņa šo Maigelu agrāk bija redzējusi. Viņa bija to vairākkārt sastapusi Maskavas teātros un restorānos. «Pag…» Margarita domāja, «vai tad viņš arī būtu miris?» Bet pārpratums tūlīt noskaidrojās.
— Mīļais barons, — Volands turpināja, priecīgi smaididams, — bija tik burvīgs, ka, dabūjis zināt par manu ierašanos Maskavā, tūdaļ pat piezvanīja man, piedāvādams pakalpojumus savā specialitātē, tas ir, piedāvādams iepazīstināt ar ievērojamākām vietām. Pats par sevi saprotams, ka es ar lielāko prieku uzaicināju viņu pie sevis.
Margarita redzēja, ka paplāti ar galvaskausu Azazello atdod Korovjevam.
— Jā, baron, starp citu, — Volands, pieklusinājis balsi, pārgāja uz pavisam intīmu toni, — ir sākušas klīst baumas par jūsu pārmērīgo zinātkāri. Stāsta, ka tā kopā ar jūsu tikpat attīstīto vāvuļošanu sākusi piesaistīt vispārēju uzmanību. Vistrakākais, ka ļaunas mēles jau sākušas jūs kvalificēt par noklausītāju un spiegu. Vēl vairāk — pareģo, ka jūs ņemšot nelabu galu ne vēlāk kā pēc mēneša. Lai paglābtu jūs no šīs mokošās gaidīšanas, mēs nolēmām jums palīdzēt, izmantojot to apstākli, ka jūs pats uzprasījāties pie manis viesos, lai noklausītos un noskatītos visu iespējamo.
Barons kļuva bālāks par Abadonu, kurš bija sevišķi bāls jau no dabas, un tad notika kas negaidīts. Abadons stāvēja barona priekšā un uz vienu mirkli noņēma brilles. Tajā pašā bridi kaut kas pazibēja Azazello rokās, noplaukšķēja, it kā sasistu rokas, barons sašļuka un gāzās gar zemi, sarkana asins izšāvās no viņa krūtīm un nošļaksūjās pār stērķelēto kreklu un vesti. Korovjevs paķēra kausu un pagrūda zem spēcīgās strūklas, kauss acumirklī piepildījās un tika pasniegts Volandam. Barona nedzīvais ķermenis tikmēr vāļājās uz grīdas.
— Es dzeru uz jūsu veselību, kungi, — paklusi teica Volands, pacēla kausu, bet pieskārās tam tikai ar lūpām.
Un notika metamorfoza. Lāpītais krekls un novalkātās tupeles pazuda. Volandam uzradās kaut kāds melns apģērbs un tērauda zobens pie sāniem. Strauji piegājis pie Margaritas, viņš sniedza kausu un pavēlošā balsī sacīja:
— Dzer!
Margaritai reiba galva, bija nelabi, bet kauss jau bija pie lūpām, un ej nu zini, kas par balsīm, bet balsis bija un čukstēja abās ausīs:
— Nevajag baidīties, karalien… Jums, karalien, nav jābaidās, tās asinis zeme sen jau ir paņēmusi. Tur, kur tās lija, tagad briest vīnogu ķekari.
Acis nepavērusi, Margarita iedzēra vienu malku, pa visu miesu pārskrēja tāda kā strāva, un ausīs iešalcās. Viņai šķita, ka apdullinoši dzied gaiļi, ka kaut kur spēlē maršu. Viesiem sāka zust viņu izskats. Gan frakotie, gan sievietes pārvērtās pīšļos. Zālē sākās trūdēšana, un Margaritai izlikās, ka viss gaiss pēkšņi smako pēc kapličas. Kolonnas sagruva, ugunis nodzisa, viss saruka, un nebija vairs ne fontānu, ne tulpju, ne kamēliju. Bija tikai juveliericnes pieticīgā viesistaba, puspievērtas durvis un gaismas svītra, kas no turienes krita. Un šajās puspievērtajās durvīs Margarita iegāja.
24. nodaļa meistara izbrīvēšana
Volanda guļamistabā viss bija palicis tāpat kā pirms balles. Viņš sēdēja uz gultas tajā pašā kreklā, vienīgi Gella neārstēja viņa ceļgalu, bet turpat, kur iepriekš tika spēlēts šahs, klāja vakariņu galdu. Korovjevs un Azazello, nometuši frakas, sēdēja pie galda, protams, viņiem blakus sēdēja ari runcis, kurš nebija gribējis šķirties no savas kaklasaites, kaut arī tā izskatījās pēc netīras lupatas. Margarita grīļodamās piegāja pie galda un atspiedās pret to. Volands paaicināja viņu tāpat kā toreiz un nosēdināja sev blakus.
— Nu, vai briesmīgi jūs nomocīja? — Volands apjautājas.
— 0 nē, messire, — Margarita atbildēja, bet viņas atbildi tikko varēja dzirdēt.
— Noblesse oblige, — runcis noteica un iešava Margaritas stāvajā glāzītē kaut kādu caurspīdīgu šķidrumu.