— Šņabis? — vārgā balsī pajautāja Margarita.
Runcis tā apvainojās, ka palēcās uz krēsla.
— Apžēlojieties, karalien, — viņš nošņāca, — vai tad es būtu atļāvies piedāvāt dāmai šņabi? Tas ir vistīrākais spirts!
Margarita pasmaidīja un mēģināja atbīdīt glāzi tālāk.
— Dzeriet droši, — teica Volands, un Margarita tūdaļ paņēma glāzi. — Gella, sēdies, — Volands pavēlošā balsī teica un paskaidroja Margaritai: — Pilnmēness nakts ir svētku nakts, kad es vakariņoju šaurā tuvu stāvošu personu un kalpu lokā. Nu, kā jūs jūtaties? Kā pagāja šī nogurdinošā balle?
— Satriecoši! — Korovjevs ietarkšķējās. — Visi ir sajūsmā, iemīlējušies, apburti; kas par taktu, kas par kultūru, kāda pievilcība, kāds šarms!
Volands klusēdams pacēla glāzi un saskandināja ar Margaritu. Margarita paklausīgi izdzēra, taču nodomāja, ka ar to pašu spirtu gals būs klāt. Tomēr nekas ļauns nenotika. Dzīvs siltums pārskrēja par vēderu, miksti atbalsojās galvā, atkal atgriezās spēki, it kā viņa būtu pamodusies no dziļa un spirdzinoša miega, bez tam zvērīgi sagribējās ēst. Ienāca prātā, ka kopš vakarrīta vispār nekas nav ēsts, izsalkums kļuva vēl briesmīgāks. Un viņa metās virsū ikriem.
Begemots nošķēlēja gabalu ananasa, kārtīgi apsālīja, uzbēra virsū piparus un pēc tam tik šmaugi ierāva otro glāzīti spirta, ka visi sāka aplaudēt.
Kad Margarita bija savu otro glāzīti izdzērusi, sveces uzdegās gaišāk un ari kamīnā uguns pieņēmās. Margaritai nereiba nemaz. Ar saviem baltajiem zobiem kozdama gaļu, Margarita baudīja no tās pilošo sulu un skatījās, kā Begemots ziež austerei virsū sinepes.
— Vīnodziņu ari vēl uzliec virsū, — Gella klusi teica un iebukņīja runcim sānos.
— Es palūgšu jūs mani nemācīt, — Begemots atbildēja, — es zinu, kā jāsēd pie galda, varat par to neraizēties!
— Ai, cik jauki vakariņot siltumiņā un bez kādām ceremonijām, — Korovjevs tarkšķēja, — savējo vidū…
— Nē, Fagot, — runcis nepiekrita, — ballei ari savs jaukums un vēriens.
— Nav tur ne jaukuma, ne vēriena, bet tie muļķīgie lāči un tīģeri tā ārdījās pa bāru, ka man tikko nesāka sāpēt galva, — teica Volands.
— Labi, messire, — runcis teica, —ja jums šķiet, ka nav vēriena, tad ari es nekavējoties sākšu pieturēties pie tādiem pašiem uzskatiem.
— Es pajokoju, — runcis padevīgi sacīja, — bet, ja runā par tīģeriem, tad es likšu viņus izcept uz pannas.
— Tīģeri nav ēdami, — Gella piezīmēja.
— Jūs tā domājat? Tādā gadījumā lūdzu uzklausīt mani, — teica runcis un, labpatikā acis miegdams, izstāstīja, kā viņš reiz deviņpadsmit dienas maldījies pa tuksnesi un pārticis vienīgi no paša nomedītā tīģera gaļas. Visi ar interesi noklausījās šo saistošo stāstījumu, un, kad Begemots bija beidzis, visi kori iesaucās:
— Melo kā zirgs!
— Interesantākais ir tas, — teica Volands, — ka šais melos nav neviena patiesa vārda, meli no sākuma līdz beigām.
— Ak tā? Meli? — runcis iekliedzās, visi domāja, ka viņš sāks protestēt, bet viņš tikai klusu nomurmināja: — Laiks rādīs, kam taisnība.
— Bet sakiet, — Margo, kļuvusi mundrāka pēc šņabja, vērsās pie Azazello, — jūs viņu nošāvāt, to izbijušo baronu?
— Dabiski, — Azazello atbildēja, — kā es varēju nešaut? Viņu noteikti vajadzēja nošaut.
— Es tā uztraucos! — Margarita iesaucās. — Viss notika tik pēkšņi.
— Kas nu tur par pēkšņumu, — Azazello mēģināja iebilst, bet Korovjevs sāka čīkstēt un vaidēt:
— Kā tad nu bez uztraukuma? Es pats biju ne dzīvs, ne miris. Buh-bah! Un barons gar zemi!
— Man tikko nesākās histērija, — piebilda runcis, laizīdams no karotītes kaviāru.
— Vēl vienu lietu cs nesaprotu, — teica Margarita, un viņai acis lēkāja zeltīti atspidumi no kristāla, — vai tad patiešām ārā nebija dzirdama ne mūzika, ne viss pārējais balles tracis?
— Skaidrs, ka nebija dzirdams, karalien, — Korovjevs skaidroja, — tādas lietas jādara tā, lai nebūtu dzirdams. Tādās reizēs jārīkojas, cik akurāti vien var.
— Nu jā, tā jau tas ir… Bet kā tad ar to cilvēku, kurš stāvēja uz trepēm… Mēs ar Azazello trepēs pagājām viņam garām… Un vēl viens pie parādes durvīm… Man likās —viņi novēro jūsu dzīvokli…
— Pareizi, pareizi, dārgā Margarita Nikolajevna! — Korovjevs iekliedzās. — Jūs apstiprināt manas aizdomas. Jā, viņš novēroja dzīvokli. Pirmajā bridi ari es nodomāju, ka te iemaldījies kāds izklaidīgs privātdocents vai kāds iemīlējies kvern uz kāpnēm; bet nav, nav tā! Mana sirds juta. Ak! Viņš tiešām novēroja dzīvokli. Tas pie parādes durvīm — ari. Un pie vārtiem — ari.
— Bet interesanti — ja nu atnāk jūs arestēt? — Margarita iejautājās.
— Kā likts atnāks, daiļā karalien, uz galvošanu! — Korovjevs atbildēja. — Mana sirds nojauš, ka viņi nāks, protams, ne jau tagad, ne tūlīt, bet savā reizē viņi noteikti būs klāt. Bet man ir tāda sajūta, ka tas nebūs nekas interesants.
— Ak, kā cs pārbijos, kad tas barons nokrita, — Margarita sacīja, acīmredzot vēl arvien pārdzīvodama šo pirmoreiz mūžā redzēto slepkavību. — Jūs droši vien labi šaujat?
— Nekas, — Azazello atbildēja.
— Bet cik soļu attālumā, — Margarita uzdeva Azazello diezgan neskaidru jautājumu.
— Skatoties, kam šaut, —Azazello atbildēja, —viena lieta ir — trāpīt ar āmurīti kritiķim Latunskim pa loga rūti, otra — ja jātrāpa viņam pašam sirdī.
— Sirdī! — Margarita iekliedzās, nez kāpēc pieķerdama ar roku pati pie savas sirds. — Sirdī! — dobjā balsī viņa atkārtoja vēlreiz.
— Kas tas par kritiķi latunski? —jautāja Volands un paskatījās uz Margaritu.
Azazello, Korovjevs un Begemots kaunīgi nodūra acis, Margarita piesarkdama atbildēja:
— Ir viens tāds kritiķis. Es šovakar izdemolēju viņa dzīvokli.