— Te tev nu bija! Un par ko?
— Messire, — Margarita paskaidroja, — viņš pazudināja vienu meistaru.
— Bet kāpēc tad pašai vajadzēja pūlēties? — Volands jautāja.
— Messire, atļaujiet man, — runcis priecīgi iebrēcās, pielēk- dams kājās.
— Stāvi rāms, — Azazello norūca un piecēlās, — es pats tūlīt aizbraukšu…
— Nē! — Margarita iekliedzās. — Nē, messire, es lūdzu jūs, nedariet to!
— Kā vēlaties, kā vēlaties, — Volands teica, un Azazello nosēdās atpakaļ savā vietā.
— Dārgā karalien Margo, pie kā mēs palikām? — Korovjevs ierunājās. — Ak jā, par sirdi! Sirdī viņš trāpa vienmēr. — Korovjevs izstiepa savu garo pirkstu uz Azazello pusi. — Pēc izvēles, kurā sirds priekškambari vai kambari gribat.
Margarita sākumā nesaprata, bet sapratusi izbrīna pilnā balsī iesaucās:
— Bet viņi taču ir noslēgti!
— Dārgā, — Korovjevs atčerkstēja, — tur jau tas joks, ka noslēgti! Tas jau ir tas galvenais! Kur vaļā, tur katrs muļķis trāpīs.
Korovjevs izņēma no galda atvilktnes pīķa septītnieku, palūdza Margaritai, lai tā ar nagu iezīmē vienu no acīm. Margarita iezīmēja to, kas labajā augšējā stūrī. Gella pabāza septītnieku zem spilvena un noziņoja:
— Kārtībā!
Azazello, kurš sēdēja ar muguru pret spilvenu, izņēma no frakas bikšu kabatas melnu automātisko pistoli, uzlika stobru uz pleca, neatskatīdamies uz gultu, izšāva, sagādādams Margaritai priecīgu izbīli. No cauršautā spilvena apakšas tika izvilkts septītnieks. Margaritas aizzimētajā aci bija trāpīts precīzi.
— Es nu gan nevēlētos sastapt jūs, kad jums revolveris rokā, — Margarita koķeti noteica un paskatījās uz Azazello. Viņai bija vājība pret visiem cilvēkiem, kas kaut ko prot darit meistarīgi.
— Augsti cienījamā karalien, — Korovjevs nopīkstējās, — es nevienam cilvēkam neieteiktu ar viņu satikties arī tad, kad viņam nav revolvera! Ar savu bijušā reģenta un solista godavārdu vēlreiz apliecinu, ka tādu cilvēku patiešām nebūtu par ko apskaust.
Kamēr notika numurs ar šaušanu, runcis sabozies sēdēja malā, bet nu viņš pēkšņi teica:
— Bet es rekordu ar septītnieku situ pušu!
Azazello, to izdzirdīs, tikai kaut ko noņurdēja, bet runcis bija spītīgs un pieprasīja, lai viņam dod nevis vienu, bet divus revolverus. Azazello izvilka no otras bikšu kabatas vēl vienu revolveri un ar mazu, nicīgu smaidiņu pasniedza abus šaujamos lielībniekam. Tagad septītniekam ar nagu pašvīkoja divas acis. Runcis aizgriezās prom no spilvena un ilgi taisījās. Margarita sēdēja, aizbāzusi ar pirkstiem ausis, un skatījās uz kamīnu, virs kura snauduļoja pūce. Runcis izšāva no abiem revolveriem, spalgi iespiedzās Gella, beigtā pūce nokrita uz grīdas, un sašautais sienas pulkstenis apstājās. Gellai viena roka asiņoja, ar otru viņa kaukdama ieklupa runcim vilnā, tas savukārt Gellai matos, abi sagriezās vienā grīstē un aizvēlās pa grīdu. Viens vīna pokāls nokrita uz grīdas un saplīsa.
— Atpestiet mani no šitās trakās vclnienes! — runcis brēca, atkaudamies no Gellas, kura jau bija tikusi runcim jāteniski uz muguras. Kaušļus izšķīra, Korovjevs uzpūta Gellas sašautajam pirkstam, un tas tūliņ sadzija.
— Kā es varu šaut, ja pļāpā un neļauj tēmēt! — Begemots kliedza, tajā pašā laikā pielāgodams no muguras izplēstu milzīgu spalvas kušķi.
— Varu derēt, — Volands uzsmaidīja Margaritai, — ka tā bija tikai ākstīšanās. Viņš šauj tīri pieklājīgi.
Gella ar runci salīga mieru un par samierināšanās zīmi sabučojās.
Ari kārts no spilvenapakšas tika izvilkta un apskatīta. Sašauts bija tikai tas melnais pīķītis, kuram trāpīja Azazello.
— Tas nu nevar būt, — teiea runcis un pētīja septītnieku pret sveču gaismu.
Jautrās vakariņas turpinājās. Svečturos sveces noplūda ar vasku, pa istabu viļņiem vēlās kamīna smaržīgais siltums. Kad Margarita bija paēdusi, viņu pārņēma tīksma labsajūta. Viņa skatījās, kā no Azazello cigāra paceļas zili dūmu riņķi, lido kamīnā un runcis tos tvarsta ar zobena galu. Viņai nekur negribējās iet, kaut gan pēc viņas aprēķina bija jau vēls. Pēc visa spriežot, pulkstenis jau rādīja ap sešiem no rīta. Izmantodama klusuma bridi, Margarita paskatījās uz Volandu un bikli teica:
— Man tā kā būtu laiks… Ir jau vēls.
— Kur jums tā jāsteidzas? — Volands pieklājīgi, bet sausi apvaicājās. Pārējie klusēja, izlikdamies, ka viņus interesē cigāra zilie dūmu riņķi.
— Jā, man jāiet. — Margarita apjuka arvien vairāk, skatījās, vai kaut kur nav kāds drēbes gabals vai apmetnis. Arvien neērtāk kļuva pašai no sava kailuma. Viņa piecēlās no galda. Volands, neteikdams ne vārda, paņēma no gultas savu izdilušo un sataukoto halātu, Korovjevs apmeta to Margaritai ap pleciem. — Es pateicos jums, messire, — tikko dzirdami teica Margarita un uzmeta Volandam jautājošu skatienu. Volands pieklājīgi, bet vienaldzīgi atsmaidīja. Šinī mirklī tādas kā melnas skumjas un sāpes sažņaudza Margaritas sirdi. Viņu bija apkrāpuši. Nekādu gandarījumu par visām viņas pūlēm šajā ballē acīmredzot neviens nedos un nav taisījies dot, tāpat kā neviens neatrunā viņu no promiešanas. Bet viņa pati skaidri juta, ka no šejienes viņai vairs nav kurp iet. Mirklīga doma, ka vajadzēs atgriezties savrupmājā, izraisīja izmisuma vulkānu krūtīs. Lūgt pašai, kā Aleksandra dārzā tik vilinoši bija ieteicis Azazello? «Nē, neparko,» viņa teica pati sev. — Vēlu jums visu to labāko, messire, — viņa sacīja skaļi, bet klusībā domāja: «Jāizkļūst tikai no šejienes ārā, gan jau kaut kā aiziešu līdz upei un noslīcināšos.»
— Apsēdieties, — pēkšņi Volands teica pavēlošā tonī.
Margarita satrūkās un paklausīja. — Varbūt jums kaut ko gribas teikt, pirms atvadāmies?
— Nē, neko, messire, — lepni atbildēja Margarita, — starp citu, ja es vēl esmu jums vajadzīga, tad es labprāt izpildīšu visu, ko jūs vēlaties. Es nemaz neesmu nogurusi un ballē priecājos pa īstam. Ja tā vēl turpinātos, es labprāt sniegtu savu ceļgalu, lai to skūpstītu jauni pakārto un slepkavu tūkstoši. — Margarita skatījās uz Volandu kā caur miglu, viņas acis pildijās asarām.