— Pareizi! Jums ir pilnīga taisnība! — skaņi un baismi iekliedzās Volands. — Tā arī vajag!
— Tā ari vajag! — kā atbalss atkārtoja Volanda svīta.
— Mēs jūs pārbaudījām, — Volands turpināja, — nelūdzict neko un nekad! Nekad un neko — sevišķi tiem, kas ir par jums stiprāki. Viņi paši jums visu piedāvās un visu dos. Sēdieties, lepnā sieviete! —Volands norāva smago halātu no Margaritas pleciem, un viņa atkal sēdēja Volandam blakus uz gultas. — Margo, — Volands turpināja, un viņa balss bija kļuvusi maigāka, — tātad ko jūs vēlaties par to, ka bijāt manas balles saimniece? Ko jūs gribat par to) ka visa balle bija jāpavada kailai? Kāda cena ir jūsu ceļgalam? Kādas neērtības jums sagādāja mani viesi, kurus jūs nupat nosaucāt par slepkavām? Runājiet! Un vairs nekautrējieties, jo tagad es pats jums piedāvāju!
Margaritai sirds iepukstējās straujāk, viņa smagi nopūtās un sāka kaut ko domāt.
— Droši, droši! — Volands skubināja. — Modiniet augšā savu fantāziju, cērtiet piešus tai sānos! Jau tā nelieša barona nogalēšana, kuras lieciniecei jums nācās būt, ir pietiekošs iemesls, lai cilvēku apbalvotu — jo vairāk, ja šis cilvēks ir sieviete. Nu, tad kā?
Margaritai aizrāvās elpa, viņa jau gribēja izrunāt visapslēptākos un dvēselē izlolotos vārdus, bet tad piepeši viņas seja nobāla, lūpas pavērās, acis ieplētās. «Frida! Frida! Frida!» viņai ausīs uzmācīgi un lūdzoši kliedza kāda balss. «Mani sauc par Fridu!» Un Margarita stostīdamās ierunājās:
— Tātad es drikstu lūgt kaut ko vienu?
— Prasīt, mana donna, pieprasīt, — Volands saprotoši smaidīja, — pieprasīt kaut ko vienu!
Ak, cik veikli un skaidri, Margaritas vārdus atkārtodams, Volands pasvītroja — «kaut ko vienu!»
Margarita nopūtās vēlreiz un sacīja:
— Es vēlos, lai Fridai vairs nedod to kabatlakatiņu, ar kuru viņa nosmacēja savu bērnu.
Runcis izvalbīja acu baltumus pret debesīm un skaļi nopūtās, bet neteica neko, atcerēdamies, kā ballē Margarita viņam saknaibīja ausi.
— Ja ņem vērā, — Volands pasmīnēja, — ka no tās stulbās Fridas jūs nekādus kukuļus dabūt nevarat, tas, protams, nav savienojams ar jūsu karalisko stāvokli, tad nu es pašreiz nezinu, ko iesākt. Atliek acīmredzot viena iespēja — sapirkties lupatas un aizdrīvēt ar tām visas plaisiņas manā guļamistabā.
— Messire, par ko jūs runājat? — Margarita brīnījās, noklausījusies šos patiešām nesaprotamos vārdus.
— Esmu vienis prātis ar jums, messire, — sarunā iejaucās runcis, — tieši ar lupatām. — Un aizkaitinātais runcis uzsita ar ķepu pa galdu.
— Es runāju par žēlsirdību, —Volands paskaidroja savus vārdus, ugunīgās acs skatienu no Margaritas nenovērsdams. — Reizēm tā negaidīti un ar viltu ielien pa vismazāko plaisiņu. Tāpēc es runāju par lupatām.
— Es ari runāju par to pašu! — iebrēcās runcis, katram gadījumam atvirzījies no Margaritas tālāk, un ar rozā krēmā noziestām ķepām aizsedza savas smailās ausis.
— Lasies projām, — Volands teica runcim.
— Es vēl kafiju neesmu dzēris, — runcis atbildēja, — kā tad es varu iet? Messire, vai tiešām svētku naktī viesus dala divās šķirnēs? Viena ir pirmā, bet otra, kā izteicās tas skumjais badakāsis bufetnieks, — otrā svaiguma?
— Turi muti! — Volands pavēlēja runcim, bet pats jautāja Margaritai: — Pēc visa spriežot, jūs esat ārkārtīgi labs cilvēks. Ar augstu morāli.
— Nē, — Margarita stingri atbildēja, — cs zinu, ka ar jums var runāt tikai atklāti, un pilnīgi atklāti jums saku: es esmu vieglprātīga. Par Fiīdu cs jūs lūdzu tikai tādēļ, ka savā neapdomībā devu viņai stingru cerību. Messire, viņa gaida un tic manai visuvarenībai. Ja viņai būs jāviļas, es nonākšu briesmīgā stāvoklī. Man visu mūžu nebūs miera. Neko darīt! Tā nu ir iznācis.
— Ā, — teica Volands, — to var saprast.
— Tātad jūs to izdarīsit? — klusu jautāja Margarita.
— Nekādā gadījumā, — Volands atbildēja, — redzat, dārgo karalien, iznācis tāds neliels putrojums. Katram resoram jānodarbojas ar saviem jautājumiem. Es nenoliedzu, mūsu iespējas ir krietni lielas, daudz lielākas, nekā domā daži, kam ar prātiņu tā trūcīgāk…
— Jā, nesalīdzināmi lielākas, — runcis nenocietās un piemetināja, acīmredzot lepodamies ar šīm iespējām.
— Turi muti, kaut velns tevi parautu! — Volands uzkliedza runcim un runāja tālāk ar Margaritu: — Gluži vienkārši — kāda jēga man darīt to, kas jādara, kā es izteicos, citam resoram? Tātad to nedarīšu es, bet darīsit jūs pati.
— Vai tad notiks tā, kā es vēlos?
Azazello ironiski pašķielēja uz Margaritu, nemanāmi papurināja savu rūsgano ērkuli un nosprauslājās.
— Bet rīkojieties taču, ir gan ar jums mokas, — Volands nomurmināja, pagrozīja savu globusu un sāka aplūkot kādu detaļu; runādamies ar Margaritu, viņš acīmredzot kārtoja vēl kādas savas darīšanas.
— Nu, sauciet Frīdu, — Korovjevs teica priekšā.
— Frida! — Margarita griezīgi iesaucās.
Atsprāga durvis, kaila, izpūrusi sieviete ar neprātīgām acīm, kurās gan vairs nebija iepriekšējā reibuma, ieskrēja iekšā un izstiepa rokas pret Margaritu, bet tā valdonīgi sacija:
— Tev tiek piedots! Kabatlakatu tev vairs nenoliks!
Frida iebļāvās, nokrita uz mutes zemē un krusteniski ieplēta rokas, bet tad sekoja Volanda žests un Frida izgaisa.
— Pateicos jums, palieciet sveiki, — Margarita teica un piecēlās.
— Nu, ko Begemot, — ierunājās Volands, — mēs taču svētku nakti nesāksim izmantot nepraktiska cilvēka soli. — Viņš pagriezās pret Margaritu. —Tātad tas neskaitās, es taču neko nedarīju. Ko jūs vēlaties pati sev?
Iestājās klusums, kuru pārtrauca Korovjevs, iečukstēdams Margaritai ausī:
— Briljantvizošā donna, šoreiz es ieteicu jums būt dmsciņ saprātīgākai! Laime var ari vairs neuzsmaidīt!