— Te vēl claudz darba, Kostja, — Polozovs mierīgi teica. — Izskatās, ka liela daļa pazemes upes ūdens aizplūst uz vulkānisku ligzdu un tur pārvēršas tvaikos. Mums katrā ziņā jāizpētī, kur tvaiks paliek. Tagad man ir skaidrs, kāpēc dažreiz naktīs smiltis tuksnesī kļūst mitras… Vai saprotat? Cilvēki meklē ūdeni, bet tas līdz viņiem nonāk tikai tvaika veidā.
Kostja pastāstīja profesoram par tvaika mutulīti, ko redzējis iegruvumā netālu no ekspedicijas nometnes.
— Redziet nu! — iesaucās profesors. — Tā tas ir… Uz to vietu, kur patlaban atrodas izlūkotāju grupa, droši vien ved apakšzemes eja. Taš, protams, nenozīmē, ka viss tvaiks katrā ziņā aiziet uz turieni. Cik labi gan, ka mēs aizsprostojām ūdenim ceļu! Citādi grūti būtu bijis to visu izpētīt.
Apmierināti ar paveiktā gājiena rezultātiem, Polozovs un Kostja devās atpakaļ uz mašinu.
Iznākot no aizas, Kostja pārsteigts apstājās. Prožektora stars bija kļuvis vēl nespodrāks. Tagad to varēja stipri manīt.
— Nav labi … — Kostja klusu noteica.
— Varbūt Andrejs Leonidovičs tur ko pārtaisa? Viņš arvien cenšas kaut ko uzlabot.
— Nez vai tā būs, — Kostja bažīgi atbildēja.
Ta sarunādamies, viņi ātri sasniedza mašinu.
Kabine viņi sastapa Dorochovu, kas acīm redzot bija par kaiil ko satraukts. Salicis rokas uz muguras, viņš nervozi staigā ja šurp un turp.
— Vai kas atgadījies? — profesors vaicāja.
— Jā, taisni «atgadījies», — Dorochovs neskanīgi atbildēja.
Kostja klusēja. Viņam jau tā bija skaidrs, kas noticis. To
apliecināja ir prožektora vājā gaisma, ir mazās spuldzītes pie sienas, kas arī nedega ar pilnu kvēli.
— Vai akumulatori izlādējušies? — čukstus vaicāja Kostja.
— Jā, tā ir: akumulatori izlādējušies, — Dorochovs turpināja, apstādamies Kostjas priekšā.
— Un tagad mums nepietiks enerģijas, lai … — Kostja izteica, baidīdamies nobeigt teikumu.
— … lai turpinātu darbu, — Dorochovs pabeidza.
Nu arī Polozovam viss kļuva skaidrs.
— Tas nozīmē, ka jāpamet viss un jāmēģina izkulties virs zemes! — viņš nervozēdams teica. — Bet kā tad… tvaika nokļūšana virszemē?
— Mums jādomā, kā pašiem laimīgi izkļūt laukā. Atceļam enerģijas nepietiks, — drūmi noteica Dorochovs. — Galva jānorauj tās rūpnīcas direktoram, kura izlaiž šādus akumulatorus! … Kauns! Neizdzēšams kauns!
Iestājās smags klusums. Tikai suns, kas neko nesaprata, nemitīgi skraidīja pa kabini, klaudzinādams ar nagiem pa grīdu.
— Neizkļūsim? — izbrīnā, it kā neticēdams pārvaicāja Polozovs.
— Neizkļūsim.
— Paga, paga! … Iā tad tā …
— Un ja nu pa to eju, pa kuru paceļas tvaiks, — negaidīti ieminējas Kostja. — Sī eja taču var izvest mūs tieši uz to vietu, kur novietojusies ekspedīcija.
— Pa kādu eju? — neticīgi vaicāja Dorochovs.
Viņam pastāstīja.
— Ja vien šī eja ir tik plata līdz pašai augšai… kas maz ticams … — Dorochovs bēdīgi sacīja.
Tomēr nekas cits neatlika, un cilvēki sāka posties ceļā.
Gadījās, ka, palīdzot inženierim un mechaniķim, Polozovs nejauši iebāza roku kabatā un izvilka no turienes akmeni, ko bija atnesis no mirdzošās alas.
— Nodzisis! … Biedri, kas tad tas? Nu paskatieties! — viņš sauca, grozīdams rokā balto akmens gabaliņu.
Bet uz viņa saucienu neviens neatbildēja. Saprotot stāvokļa nopietnību, Dorochovs un Kostja bija pārāk nogrimuši savā darbā.
Profesors klusējot piegāja pie laboratorijas skapīša un sāka vilkt no turienes ara mēģenes un analitiskos svarus.
— Paga!… Pārtrauciet sagatavošanos! — pēkšņi iesaucas profesors.
— I<ā? — izbrīnījies jautāja Dorochovs.
— Es jau noteicu, kas tā par vielu: tas ir bārijs!
— Nu, un kas tad tur?
— Lūk, tas: ja to iznesīs no tēraudā bruņotās kabines, tas atkal sāks mirdzēt.
Izteicis šos vārdus, profesors uzlēca kājās un, pieskrējis pie lūkas, izbāza pa to roku ar akmeni. Līdzko mazais, baltais gabaliņš nokļuva ārpus kabines, tas pēkšņi sāka mirdzēt vājā fosfo- rescējošā gaismā.
— Patlaban mēs nekur neiesim no šejienes prom … Domāju, jūs būsiet ar mani vienis prātis, — skaidri izrunājot katru vārdu, teica profesors.
Dorochovs un Kostja ievēroja, cik drudžaini iemirdzējās viņa acis un cik neparasti stingra un vīrišķīga kļuva viņa seja.
8. SUNS REDZ SPOKUS
Lai cik tas būtu dīvaini, bet suņa neizprotamā nemiera pirmās pazīmes pamanīja profesors Polozovs.
— Vai jūs neesat ievērojis, ka jūsu četrkājainais draugs arvien biežāk un biežāk ierūcas un it kā ausās? — viņš teica Kostjam.
— tā … Laikam gan tā ir, — Kostja atbildēja. — Kas tas varētu būt?
It kā tīšām suns tai brīdī spēji apstājās un saboza spalvu. Viņa ausis, kas parasti bija nokārušās, tagad sacēlās. Atskanēja apslāpēta rūkšana. Elektrisko lukturu gaismā bija redzams, ka suņa ķermenis viegli trīc.
— Kas tev noticis, Džulbars? — Kostia laipni jautāja.
Suns piegāja pie saimnieka un bailīgi piespiedās tam pie kājām.
Viss tas norisinājās šaurā un smacīgā galerijā, pa kuru visi trīs klejoja jau krietnu laiku, apbruņojušies ar ģeologu veseriem.
Kas tad bija pamudinājis cilvēkus uzsākt ģeoloģisku izlūkošanu, kad pašiem vajadzēja domāt par glābšanos?
Iemesls bija šāds.
Kad profesors vēl dažas reizes bija atkārtojis eksperimentu, iznesot bāriju no mašinas (pie kam ārpusē tas noteikti saka spīdēt), inženieris Dorochovs pieprasīja, lai aizver luku. Mašina jau varēja doties ceļā. Profesors no jauna sāka pretoties.
Vai jūs saprotat, kas notiek? .. . Nesaprotat? Ļoti žēl . .. Tas jau vairāk iekļaujas technikā nekā ģeoloģijā, — uzbudināti un mazliet līksmi sāka runāt Polozovs. — Man rokā barija oksids, kam piemīt spēja spīdēt ultravioleto staru, rentgena staru un spēcīgu radioaktivu izstarojumu iespaidā… Man ir pavisam skaidrs, ka mēs atrodamies ārkārtīgi spēcīgu radioaktivu izstarojumu zonā. Tieši no tā akmens spīd. Līdzko tas ienests kabinē, kas nobruiļota ar biezu tērauda kārtu, tas pārstāj spīdēt. Radio- aktivie izstarojumi kabinē neiekļūst. . . Tagad man ir saprotams, kāpēc izlādējās akumulatori. Radioaktivo izstarojumu iespaidā gaiss taču iegūst ārkārtīgu elektrības vadītspēju, bet mūsu apstāšanās laikā ārpusē bija daudz kailu vadītāju. Bez tam mums visu laiku ir atvērta lūka, un tai pretim atrodas sadales plāksne ar neapsegtām stīpām … Tas ir lielisks atklājums!
— Par ko tad jūs priecājaties? — apjucis vaicāja Dorochovs.
— Bet atļaujiet! … Kā gan nepriecāties!
— Es zinu, kāpēc zaudēti sakari ar virszemi, — ieteicās Kostja. — Jūs sakāt, ka gaiss un zemes slānis kļūst par elektrības vadītājiem. Bet ikviens materials, kas vada elektrību, ekranizē radioviļņus. Pat ēku skārda jumti traucē ultraīsviļņu sakarus.
— Jums taisnība! — priecīgi iesaucās Polozovs.
— Par ko tad jūs priecājaties? — Dorochovs, jau aizkaitināts, vaicāja. — Sakari zaudēti … Mašina palikusi bez elektroenerģijas. Jauki gan! … Iedomājieties vien! Akumulatori izlādējušies. Tas nozīmē, ka konstrukcija neder ne velnam! Tas nozīmē, ka es neesmu paredzējis drošu ekranizāciju pret šo pašu izstarojumu. Ir gan par ko priecāties! …
Polozovs, satraukts un spēji elpodams aiz uzbudinājuma, pienāca Dorochovam klāt un paņēma viņu aiz rokas.