Apskatot sava drauga lieliski iekārtoto laboratoriju, kur sekmīgi tiek atrisināta viena no mūsdienu technikas interesantākajām problēmām, es neviļus atcerējos pirmos gadus pēc pilsoņu kara izbeigšanās, nomaļo apriņķa pilsētu, zemo mājiņu ar māla klonu — mūsu primilivo laboratoriju — un domāju par to, cik liels spēks ir dedzīgai, nevaldāmai dziņai pēc atklājumiem un izgudrojumiem, kura nemitīgi bango mūsu tautā, un par to, cik plašas tiesības tauta tagad iekarojusi, lai šo dziņu piepildītu.
NOBIEDĒTAIS ZIBENS
Darbs pie mums ir nopietns. Te nav vis kaut kas, bet zinātniskas izmēģināšanas poligons, kur pārbauda jaunākos izgudrojumus un atklājumus. Paši saprotat: te nav vis joki…
Ņemiet kaut vai mani. Kāds tad īstenībā man amats? Poligona komandants. Tā sakot, saimniecisks darbinieks. Bet vai domājat, ka es vāji orientējos zinātniskos jautājumos? Pie mums bez tā nekādi nevar iztikt. Tiesa, man nav attiecīgas izglītības,, bet cilvēkus šeit pieņem ar ārkārtīgi stingru izlasi. Domāju, ka arī mani šeit netur pa niekam, bet ņem vērā manu tieksmi interesēties par dažādiem zinātnes jautājumiem.
Tā, piemēram, līdzko pie mums atbrauc profesors Pjotrs Sidorovičs Semjonovs, viņš tūdaļ apvaicājas: «Bet kur ir biedrs Voronovs? Sameklējiet viņu, lūdzami!» Ar jo lielu cieņu profesors sāka izturēties pret mani kopš tā laika, kad es nobiedēju zibeni.
Jā gan, nobiedēju zibeni! Lūdzu, liecinieku bija, cik tik vajag. . . Nu, ko lai dara, ja jūs vēl arvien smaidāt, tad lūdzu: izstāstīšu jums šo nieka lietu visos sīkumos. Nezinu tikai, cik stipri esat zinātnēs, vai varēsiet mani saprast.
Poligona pārzinis izsauc mani pie sevis un saka:
Apgādājiet uz mēģinājumu sabraukušos zinātniekus ar materialiem un visu pārējo.
— Tiks darīts.! — es atbildu. — Iesim, biedri! Kādas jums būtu prasības? — es vaicāju atbraucējiem.
— Vajadzēs, biedri komandant, izrakt grāvi, lai mēs visi varētu tur paslēpties un no turienes novērot zinātnisku parādību, — profesors man saka. — Aparatu izmēģinām pirmo reizi. Tā kā tas nav gluži pabeigts, iespējams, ka var mūs zināmā mērā apdraudēt.
— To var, — es saku. — Grāvis mums ir. Tā jau nav pirmā reize.
Es nu skatos: zinātniskie līdzstrādnieki, kas atbraukuši reizē ar profesoru, pie izraktās tranšejas sāk uzstādīt kādu sarežģītu aparatu. Tam tik daudz rokturīšu, spīdošu knibucīšu, ka ne saskaitīt! Vadus aizvilkuši līdz paslēptuvei. Izdara dažādas pārbaudes un mērījumus.
— Izstarojumu virziet uz meža pusi, — saka Pjolrs Sidorovičs. — Kāpiet, biedri, patvertnē, tūdaļ sāksim . . .
Paslēpjamies grāvī un gaidām.
Pēkšņi, iedomājieties, paglūnu laukā — un ko es redzu? Ugunīgu bumbiņu vistas olas lielumā. Izlien no aparata un lēni lēni sāk slīdēt pa gaisu. Gaisā jūtama tāda kā sēra smaka.
— Aha! — Pjotrs Sidorovičs sauc. — Parādījās? Palieliniet, biedri, jaudu! Vairāk, vairāk, nežēlojiet! Jau attālinās . . .
Redzot, ka šī šņācošā bumbiņa patiešām gāzelēdamās aizpeld sānis, mēs visi pamazām daudzmaz nomierinājāmies un sākām līst no grāvja laukā.
— Lieliski! — zinātniskie līdzstrādnieki- klaigā. — Apsveicam jūs, Pjotr Sidorovič!
Bet tad skatos: kas noticis? Visi tā kā apmulst.
— Uzmanīgi, biedri, — profesors saka, — vēl par agru priecāties — redziet, rādās, ka lien atpakaļ. Labāk paslēpsimies. Visādas nejaušības iespējamas. Šis atklājums vēl nav pilnīgi pārbaudīts. Slēpieties! …
Skatos, bet ugunīgā bumbiņa, ko domājat, nāk atpakaļ.
Tieši uz mums! «Ai, ai,» es domāju, «labi nav.» Visi darbinieki steigšus paslēpjas grāvī . . . Bet bumbiņa nāk tikai arvien tuvāk. Dzirdu, ka nu jau šņāc gluži tuvu .. .
— Palieliniet izstarošanas jaudu! — Pjotrs Sidorovičs kliedz.
— Ir jau visa! — kāds atbild. — Vairāk nevar. Kas nu tagad būs?
Un tad -tas notika. Bet, iekams es jums to stāstu, jāpaskaidro paša mēģinājuma būtība, lai jums būtu skaidrs, par cik mana iejaukšanās palīdzēja šo jautājumu pareizi atrisināt.
Iedomājieties tikai, dabā pastāv kāda ļoti dīvaina parādība. To sauc par bumbveidīgo zibeni. Ļoti jocīga lieta! Parastais zibens — tas ir visiem saprotams. Tā ir visīstākā elektriskā dzirkstele, tikai ļoti liela. Tā lēkā no viena mākoņa uz otru, bet dažreiz arī no mākoņa uz zemi. Kā nu kuro reizi. Bet bumbveidīgais zibens — tas gan izstrādā trikus. Nez kādēļ tas savēlies bumbā un traucas pa gaisu, kā pagadās. Labi vēl, ja būtu tik vien! Bet gadās, piemēram, ka pa vaļēju logu viņš ielien istabā un sāk tur ārdīties pēc patikas. Vai arī pēkšņi ar lielu troksni pārsprāgst. Vispār ar to nav joki. Ārdošais spēks tam ir milzīgs.
Šī parādība, vispār runājot, pati par sevi ir ļoti noslēpumaina. Redziet, kas par lietu: līdz pat šim laikam nevienam zinātniekam nav izdevies, teiksim, notvert tādu zibeni un izpētīt, kā pienākas. Tā ir ļoti reta parādība, un pie tam — pamēģiniet vien paši notvert šo zibeni! …
Jau sen daudzi zinātnieki centušies mākslīgā ceļā laboratorijās izgatavot bumbveidīgo zibeni. Bet atkal jāsaka, kā tu to izgatavosi, ja tā iekšējā uzbūve nav zināma! Lūk, Pjotrs Sidorovičs man pastāstīja, kādi tikai mēģinājumi nav tikuši izdarīti! Piemēram, kāds ārzemju zinātnieks, tas, ko domājat, ar petroleju aplaistījis elektriskos vadus, starp kuriem lēkājusi parastā dzirkstele. Tad publicējis zinātnisku paziņojumu, it kā ar palielināmo stiklu esot redzējis mazas bumbiņas, uz mata līdzīgas sīciņiem bumbveidīgiem zibeņiem. Bet mūsu Pjotrs Sidorovičs atkārtojis šo mēģinājumu un paziņojis, ka viss tas ir blēņas, vienkārši kaut kāds petrolejas uzliesmojums, nevis zibens. Tas jau arī saprotams. Ar petroleju tur nevar līdzēt, tā ir smalka lieta .. .
. . . Tā nu sēžam tranšejā. Šņākoņa arvien vairāk pieaug. Palūkojos laukā—bumbiņa gluži tuvu!
— Biedri profesor! — es saucu. — Nāk šurp! Jau blakus!
— Noliecieties zemāk! — profesors izrīko. — Iespējams, ka būs sprādziens. Neuztraucieties, biedri! Ievērojiet kārtību!
Pēkšņi mēs atradāmies cits citam virsū. Es, protams, pašā -augšā …
Nu jūs man jautāsiet: kāpēc tad vajadzīgs tāds atklājums, ja tas tik' neglīti uzvedas? Es jums to paskaidrošu itin vienkārši.
Mūsu izgudrotājiem bija izdevies uzbūvēt aparatu, ar ko iegūt bumbveidīgo zibeni. Vēl tikai par dažiem sīkumiem šajā. aparatā Pjotrs Sidorovičs man nav nekā paskaidrojis. Tāpēc man pagaidām grūti pastastīt, kā aparafs uzbūvēts. Un tas jau arī nav tik svarīgi. Bet, kādēļ tads zibens vajadzīgs, — tas ir pavisam kas cits.
Ar to, ziniet, atrisina ļoti daudzas fizikas problēmas. Kāpēc elektrība saveļas bumbā? Kādēļ tas tā? Vai šo parādību var izmantot, piemēram, saimnieciskiem vai militārās aizsardzības- mērķiem? Un ko domājat! Mazajā bumbiņā sakopojas milzīgs elektrības daudzums. Bumbiņa ir viegla, lido pa gaisu. Ja varētu to kādā burkā iesēdināt — un lūdzu! No tās var elektrisko apgaismošanu ierīkot vai, teiksim, caur elektromotoru darbināt kūlēju. Ir jau, protams, akumulatori, tikai tie, nolādētie, ļoti; smagi. Es, piemēram, nesen tikko neparstiepos, palīdzot tos nest uz lauku. Un elektrības tajos gauži maz. Nepilnīgi, ar vārdu sakot. ..