… Sēžam savā ierakumā un klausāmies apnicīgajā šņākoņā.
— Kur tā ir? Kurš tuvāk, paskatieties! — profesors palūdza.
— Blakus šņāc! — es saucu. — Pavisam klāt!
— Tas, liekas, biedri, esmu es, — kads ierunājās. — Man kaja saspiesta . .. Ja kāju varētu atbrīvot, tad varbūt es vairs nešņāktu.
Es palūkojos laukā — bumbiņa patiešām itin tuvu. Ko tad, domāju, ja nu no tiesas sprāgst? Jūs droši vien nospriedāt, ka šāds zibens nevar noderēt par aizsardzības līdzekli. Tāpēc, lūk, ka tas lido, kurp vēlas, un sprāgst, kad vēlas. Nekā tamlīdzīga? Vajag tikai iemācīties to, kā nākas, vadīt. Šis mēģinājums, par kuru patlaban stāstu, bija, tā sakot, pirmais. Šādā gadījumā vienmēr iespējamas kādas kļūdas. Tas ir dabiski. Šo to nav paredzējuši, vēl kaut ko aizmirsuši, tur kāda formula izrādījusies pārāk sarežģīta. Tas nu pirmajā pārbaudē tad arī noskaidrojas- Vispār jāsaka, šādas pārbaudes dažreiz var būt ārkārtīgi bīstamas. Nu, bet ko lai dara! Zinātnieki riskē, un arī mēs, poligona darbinieki, dažreiz dabūjam savu tiesu. Es jau jums teicu, ka darbs mums ir ļoti nopietns …
Es atkal palūkojos no paslēptuves. Redzu — tā kā mazliet attālinātos …
— Biedri profesor! — es saucu. — Lido atpakaļ!
— Bet kādēļ šņāc? — vaicā Pjotrs Sidorovičs.
— Vai, mana kāja! Laidiet kāju vaļā! — žēlabaini saka saspiestais biedrs.
Ieklausos: šņākoņa patiešām pastiprinās. Skatos — nāk atkal šurp.
— Biedri profesor! — es saku. — Virzās šurp . . . Un vai ilgii tas mūs tā muļķos?
— Nezinu, dārgais … Viss tagad ir atkarīgs no gaisa mitruma un no tā, kādā pakāpē ar elektrību piesātināts pats zibens, — profesors atbild.
Nedomājiet tikai, ka šajā aparatā nebija paredzēta tāda ierīce, lai, proti, varētu zibeni vadīt, kad tas izlīdīs no aparata. Nekā tamlīdzīga! Tam nolūkam bija speciāls radioraidītājs. Tam, proti, ir tāds vilnis, kas satver elektrisko bumbiņu un dzen to attiecīgā virzienā. Nu, apmēram tā, kā vējš dzen ziepju burbuli! Bet tieši tajā brīdī, par kuru es stāstu, šī ierīce vēl nedarbojās pilnīgi droši, to, tā sakot, vajadzēja vēl papildināt. Tāpēc arī viss tā iznāca …
Pašlaik es nevaru pat aptvert, cik ilgi tas viss vilkās. Zibens, saprotiet, gan attālinās, gan tuvojas mums. Gan ari, ko domājat, parādās virs pašas galvas. «Cik tad ilgi,» es domāju, «šī nekrietnība vilksies? Šeit atrodas mūsu zinātnieki. Es taču nevaru pieļaut, ka viņi riskē ar savām dzīvībām. Kaut kas jādara .. .»
Nolūkoju brīdi, kad zibens atradās samēra patālu, bet redzams, tā sakot, ka grib nākt atpakaļ, un .. . izšķīros. «Lai arī,» es domāju, «iešu bojā. Zinātnieku dzīvības tomēr vairāk vērts. Kāpēc gan,» domāju, «es nevarētu uzupurēties zinātnes labā, ja reiz tāda lieta …»
Satveru, ko domājat, blakus esošo sapieru lāpstu, izlecu Jaukā un skriešus vien … tieši uz ugunīgo bumbu.
— Biedri komandanti Ko jūs darāt? — dzirdu, ka aizmugurē sauc. — Atgriezieties!
Pieskrienu zibenim klāt. Kādu trīs soļu attālumā atvēzējos ar lāpstu … Un ko jūs domājat? Atlec . .. sānis!
Atlec, proti, un apstājas. Skatos — atkal virzās uz paslēptuves pusi.
Ak, kā es tad pārskaitos!
«Ko tad tu,» es domāju, «vai atkal lien? Kaut arī esi augsti zinātniska parādība, tomēr nobijies no parastas lāpstas!»
Un metos, proti, atkal tam virsū.
Kas tad notika, biedri! Visi klātesošie izbāza galvas, lai labāk redzētu šo skatu. Pjotrs Sidorovičs man vēlāk stāstīja, ka neviens zinātnieks, kas agrāk pētījis bumbveidīgo zibeni, to nebūtu pat nosapņojis.
Ilgi es tam džinos pakaļ ar lāpstu. Tiklīdz atvēzējos, šis, proti, no manis prom … Es tam pakaļ .. . Atkal ar lāpstu . . . Šis atkal metas prom . . .
Visi sauc:
— Beidziet, biedri Voronov! Metiet mieru! Vai jūs bez prāta!
Es pat neklausos. Biju par daudz aizrāvies.
Un nu, iedomājieties tikai, šādā kārtā es to dzenu uz meža pusi. Redzu, aizpeld, dārgumiņš, pilnās burās. Un kāpj pat augstāk.
Es vēl paris reižu kārtības labad padraudēju tam ar lāpstu,, brītiņu pastāvēju un gluži mierīgi griezos atpakaļ pie savējiem.
Tur nu, protams, pilnīgs triumfs.
— Biedri Voronov! Tas taču ir apbrīnojami! — saka Pjotrs Sidorovičs. — Jūsu solim, nerunājot nemaz par tā varonību, ir milzīga teorētiska nozīme. Jūs pat iedomāties nevarat, ko esat izdarījuši.
— Nu, kas tad tur liels, — es saku, lāpstu vicinādams. — Ko fu neteiksi — zibens .. . Kāpēc tad šis lien mums virsū?
— Nē taču, — profesors turpina, — tas nav vis vienkārši tāpat. Šeit slēpjas dziļa fizikālā parādība… Lielais paldies! Jūs man palīdzējāt saskatīt, kādā ceļā mans aparats jāpapildina.
Visi spiež man roku un dažādā citādā veidā izrāda sajūsmu.
— Atļaujiet paņemt jūsu lāpstiņu, — man saka viens zinātniskais līdzstrādnieks.— Nepieciešams to, cik iespējams, izmērīt.
— Lūdzu! — es atbildu. — Tā ir visparastākā lāpsta.
Visi sanāk man apkārt, uzmanīgi aplūko lāpstu, mērī tās garumu.
— Neticami, bet fakts! — pēc brīža iesaucas Pjotrs Sidorovičs.— Lāpstas izmēri gandrīz atbilst pusei no mūsu radioraidītāja viļņa. Tā, biedri, patiešām darbojusies kā atvairošs ekrāns. Nu ir viss pilnīgi skaidrs. Vai atceraties, es jau sen izteicos, ka mēs varbūt nevarēsim iztikt bez virzošiem ekrāniem. Tagad mēģinājumā par to esam pārliecinājušies pilnīgi . . . Vēlreiz pateicos, biedri Voronov!
— Ne par ko, — es saku.— Ko tu neteiksi, tāds sīkums! Tas taču bija mans tiešais pienākums.
— Bet nu, biedri Voronov, — Pjotrs Sidorovičs griežas pie manis, — pielieciet savu lāpstiņu pie aparata, lūk, šajā vietā. Turiet tā, lai plakanā puse būtu vērsta pret mežu.
Es, proti, pielieku lāpstu pie aparata, bet Pjotrs Sidorovičs piespiež nezkādu podziņu, un … lūdzu! Mežā norīb sprādziens.. Tur, proti, eksplodējis mūsu zibens …
— Redziet nu! — profesors līksmi saka. — Viss ir pareizi! Šajā vietā tieši trūka dzelzs ekrana. Tagad vilnis tiek izstarots vajadzīgā virzienā.
Un ko jūs domājat? Kad atbrauc nākošreiz, viņu mašinai gar sāniem piestiprinātas jaunas ierīces.
Kopš tā laika ar katru viņu ierašanos bumbveidīgā zibens vadīšana tiem sokas arvien labāk un labāk. Un pašu pēdējo reizi — tad jau pavisam lieliski veicās.
Nu jau drīz viņiem visa problēma būs atrisināta.
…Tad es jums jau saku, tiklīdz uz poligonu atbrauc profesors Pjotrs Sidorovičs Semjonovs, tūdaļ apvaicājas: «Bet kur tad biedrs Voronovs?»
Ar vārdu sakot, pie zinātnes vīriem esmu lielā cieņā.
SARKANKOKA IZGUDROTĀJS
. .. Dažreiz ir grūti spriest par cilvēkiem no pirmā acu uzmetiena.
Kā tad, īsti sakot, viss tas iesākās?
Atnāk pie manis darbu vadītājs Vasilijs Vasiļjevičs Tere- chovs. Solids vīrietis. Jau kādus divdesmit gadus strādā kokmateriālu sagatavošanas darbos. Koku sugas, kvalitati un visu. pārējo pārzina lieliski. Atnāk un paziņo:
— Nu, biedri kolchoza vadītāj, mums mežā notiek kaut kādas burvības. Pat kauns sacīt!
— Kas par burvībām? — es vaicāju.
— Nu, tā, nupat nocirsts koks. Pēc visām pazīmēm spriežot., iznāk, ka būtu parasts ozols, bet koksne vidū sarkana . .. Lūdzu, te es atnesu tev skaidu.