Un tomēr viņi nespēja zēnu iemīlēt. Viņš nekad neaprunājās, nekad neko nevaicāja, nekad neizteica savas domas. Kamēr biedri skaļi un dedzīgi strīdējās par revolūciju, viņš varēja stāvēt klausīdamies bez kādas izteiksmes kā nedzīvs priekšmets, un tikai viņa acīs dega salta uguns. Viņa acis, mulsinošas un tramīgas, urbās te vienā, te otrā sejā, te vienā, te otrā runātājā kā līdz baltkvēlei nokaitēti svārpsti ledū.
— Viņš nav spiegs, — Vera sacīja Meijai Setbijai.
— Viņš ir patriots, piemini manus vārdus, — lielākais patriots no mums visiem. Es to zinu un jūtu ar sirdi un prātu. Un tomēr es viņu nepazīstu.
— Viņam ir slikts raksturs, — Meija Setbija noteica.
— Jā, — Vera piekrita un nodrebēja. — Viņš paraudzījās manī ar savu dīvaino skatienu. Sajās acīs nav mīlestības, bet vieni vienīgi draudi. Tās ir mežonīgas kā sakaitinātam tīģerim. Esmu pārliecināts, ja es nodotu mūsu kopīgo lietu, viņš mani nonāvētu. Viņam nav sirds. Viņš ir nežēlīgs kā tērauds, bargs un auksts kā sals. Viņš ir kā mēnesnīca ziemas naktī, kad cilvēks nosalst vientuļa kalna virsotnē. Es nebaidos Diasa ar visiem tā slepkavām, bet es baidos šā zēna. Es runāju taisnību. Baidos. Viņa tuvumā es jūtu nāves elpu.
Tomēr tas bija tieši Vera, kas pierunāja biedrus dot Riveram pirmo atbildīgo uzdevumu. Sakaru līnija starp Losandželosu un Dienvidkaliforniju bija pārrauta. Trīs biedri bija paši izrakuši sev kapus un tikuši nošauti to malā. Divi citi Losandželosā kļuva par Savienoto Valstu cietumniekiem. Federālās armijas komandieris Huans Al- varado izrādījās nelietis. Viņš izjauca visus viņu plānus. Viņi vairs nevarēja nodibināt sakarus ne ar vecajiem, nedz jaunajiem revolucionāriem Dienvidkalifornijā.
Jaunais Rivera saņēma attiecīgas instrukcijas un tika aizsūtīts uz dienvidiem. Kad viņš atgriezās, sakari bija atjaunoti un Huans Alvarado beigts. Komandieris bija atrasts gultā, nazis līdz' spalam iegrūsts krūtīs. Rivera bija pārkāpis instrukcijas, bet huntā bija sīkas ziņas par katru viņa soli. Biedri viņam neko nejautāja. Viņš neko nestāstīja. Bet viņi saskatījās un saprata.
— Es jums sacīju, — Vera atgādināja. — Diasain nav ne no viena tā jābaidās kā no šā jaunekļa. Viņš ir nepielūdzams. Viņš ir kā pats dieva pirksts.
Riveras sliktais raksturs, par ko bija ieminējusies Meija Setbija un ko nojauta visi, tika pierādīts ar nepārprotamiem faktiem. Viņš tagad bieži vien parādījās ar pārsistu lūpu, ar zilumu uz vaiga vai uztūkušu ausi. Skaidrs bija, ka viņš ielaižas kautiņos tai ārpasaulē, kur guļ un ēd, pelna naudu un staigā biedriem nezināmus ceļus. Ar laiku Rivera iemācījās salikt mazo revolucionāro lapiņu, ko viņi izlaida katru nedēļu. Gadījās tomēr, ka viņš nespēja salikt, jo viņam bija gan nobrāzti un apdauzīti pirkstu kauliņi, gan ievainoti un nelietojami īkšķi, gan arī viena vai otra roka nevarīgi kulstījās gar sāniem un seja savilkta neizsakāmās sāpēs.
— Klaidonis, — Arelano noteica.
— Laikam apmeklē šaubīgas vietas, — sacīja Ramoss,
— Bet kur viņš ņem naudu? — ieminējās Vera. — Vēl šodien tikko dabūju zināt, ka viņš samaksājis rēķinu par papīru — simt četrdesmit dolāru.
— To viņš savāc savos klejojumos, — Meija Setbija piebilda. — Viņš nekad nestāsta par tiem.
— Jāpaseko viņam, — ieteica Ramoss.
— Es negribētu būt tas, kurš viņu izspiego, — Vera sacīja. — Baidos, ka tad jūs mani atkal redzētu tikai manās bērēs. Viņu apsēdusi kāda traka ideja. Viņš pat dievam nejaus sevi aizkavēt un nostāties šai idejai ceļā.
— Viņam blakus es sev liekos tīrais bērns, — Ramoss atzinās.
— Es jūtu viņā pirmatnēju spēku, viņš ir traks vilks, uzbrukumam saslējusies klaburčūska, dzeloņains simtkājis, — teica Arelano.
— Viņš ir revolūcijas iemiesojums, — Vera turpināja, — tās uguns un gars, neapklusināms sauciens pēc atriebības, kas nekliedz skaļi un nogalina bez trokšņa. Viņš ir postīšanas dēmons, kas klīst nakts klusumā.
— Kad iedomājos par viņu, esmu gatava raudāt, — sacīja Meija Setbija. — Viņam nav draugu. Viņš visus nicina. Mūs viņš cieš tikai tāpēc, ka esam ceļš uz viņa vēlēšanos piepildījumu. Viņš ir vientuļš… gluži vientuļš, — viņas balss aprāvās elsās un acis aizmiglojās.
Riveras gaitas patiešām bija neizdibināmas. Dažkārt biedri neredzēja viņu veselu nedēļu. Reiz viņš bija projām pat mēnesi. Un vie'nmēr viņš atgriezās un, neielaizdamies nekādos paskaidrojumos, nolika zelta naudas gabalus uz Meijas Setbijas galdiņa. Tad dienām un nedēļām viņš visu savu laiku pavadīja huntā. Un atkal pēkšņi nozuda, augu dienu nerādījās un huntas mītnē iegriezās tikai agri no rīta un vēlu vakarā. Reiz Arelano pārsteidza viņu pusnaktī, kad viņš uztūkušiem pirkstiem strādāja pie salikuma un pārsistā lūpa vēl asiņoja.
II
Kritiskais brīdis tuvojās. Katrā ziņā revolūcija bija atkarīga no huntas, bet huntai bija lielas materiālas grūtības. Naudas vajadzēja vairāk nekā jebkad, bet dabūt to kļuva arvien grūtāk. Patrioti jau bija atdevuši savus pēdējos grašus, un tiem vairs nebija ko dot. Sezonas strādnieki — bēguļojošie meksikāņu algādži — ziedoja huntai pusi savas niecīgās izpeļņas. Taču vajadzēja daudz vairāk. Ilggadīgās izmisīgās pūles, pagrīdes diversiju darbs solīja nest augļus. Tā stunda bija situsi. Revolūcija atradās uz svaru kausiem. Vēl viens grūdiens, pēdējā varonīgā piepūle — un šo svaru mērogs rādīs uzvaru. Hunta pazina savu Meksiku. Reiz uzliesmojusi, revolūcija vairs neapslāps. Viss Diasa radītais mehānisms sabruks kā kāršu namiņš. Pierobeža bija gatava sacelties. Kāds jenkijs ar simt biedriem no Vispasaules rūpniecības strādnieku organizācijas gaidīja tikai mājienu, lai pārietu robežu un sāktu cīņu par Dienvidkaliforniju. Bet viņam bija vajadzīgi ieroči. Sakarus uzturēdama, hunta zināja, ka ieroči vajadzīgi visiem — avantūristiem, laimes meklētājiem, bandītiem, sarūgtinātajiem amerikāņu arodbiedrību darbiniekiem, sociālistiem, anarhistiem, raupjiem vīriem, meksikāņu emigrantiem, algādžiem, kas bija izrāvušies no verdzības, Ker d'Alenas un Kolorādo izmocītajiem kalnračiem, kas alka tikai atriebības, visām velnišķīgi komplicētās modernās pasaules pabirām un atkritumiem. Šautenes un munīcija, munīcija un šautenes — tāds bija neapklusināmais un nepārtrauktais sauciens.