— Nu, tagad uzmanies, — Spaiders ITagertijs viņu brīdināja. Spaiders bija galvenais sekundants. — Turies, cik vien ilgi vari, — tāds ir Kellija galvenais noteikums. Citādi avīzes izbazūnēs pa visu Losandželosu, ka tā atkal ir norunāta spēle.
To nevarēja saukt par uzmudinājumu. Bet Rivera nekam nepiegrieza vērību. Viņš nicināja boksu. Tā bija ienīsta spēle, ko spēlēja ienīstie gringo. Tikai tāpēc, ka mira badā, viņš bija to uzsācis, noderēdams citiem par dauzāmo maisu treniņu telpās. Viņam neko nenozīmēja arī tas, ka viņš brīnumainā kārtā bija kā radīts boksam. Viņš neieredzēja boksu. Pirms savas ierašanās huntā Rivera neuzstājās par naudu, bet vēlāk apķērās, ka tādējādi var gūt vieglu peļņu. Viņš nebija pirmais cilvēkbērns, kas guva panākumus profesijā, ko pats nicināja.
Rivera nenodevās pārdomām. Viņš zināja tikai to, ka viņam jāuzvar šai cīņā. Citas izejas nebija. Neviens no tiem, kas sēdēja šai pārpildītajā zālē, nevarēja ne iedomāties, kādi vareni spēki viņu vada. Denijs Vords cīnījās par naudu un vieglu dzīvi, ko varēja pirkt par šo naudu. Tas, par ko cīnījās Rivera, kaita viņa smadzenēs, un, vientuļi sēdēdams ringa kaktā un gaidīdams viltīgo pretinieku, viņš redzēja šīs liesmainās un briesmīgās vīzijas tik skaidri, it kā tās būtu dzīvas.
Viņš redzēja Rioblanko hidrostacijas baltās sienas. Redzēja sešus tūkstošus strādnieku, izsalkušus un izmocītus, redzēja septiņus astoņus gadus vecus bērnus, kas par desmit centiem strādāja pilnu maiņu. Redzēja nāves bālās staigājošo līķu — krāsotavu strādnieku sejas. Viņš atcerējās, ka viņa tēvs šīs krāsotavas sauca par «pašnāvnieku kamerām», jo gadu ilgs darbs tajās nozīmēja nāvi. Viņš redzēja mazo patio un savu māti gatavojam un rosāmies trūcīgajā saimniecībā, kur viņa tomēr atrada brīvu brītiņu, lai noglāstītu un apmīļotu dēlu. Redzēja arī tēvu, liela auguma, platiem pleciem un garām ūsām, vislabsirdīgāko cilvēku, kura sirds bija tik dāsna un kurš mīlēja visus un visvairāk gan māti un mazo mučačo, kas rotaļājās patio kaktā. Tad viņu nesauca Felipe Rivera. Viņam bija tēva un mātes uzvārds Fernandess. Viņa vārds bija Huans. Vēlāk viņš pats pieņēma citu vārdu un uzvārdu, jo atklāja, ka prefekti un žandarmi neieredz Fer- nandesa vārdu.
Lielais, labsirdīgais Hoakins Fernandess! Viņa tēls bija visās Riveras atmiņās. Toreiz, bērns būdams, viņš vēl neko nesaprata, bet tagad atcerēdamies saprata visu. Viņš atkal it kā redzēja tēvu pie saliekamās kastes mazajā tipogrāfijā vai arī pie pārblīvētā rakstāmgalda švīkā- jam bezgalīgas, steigā uzmestas, nevienādas rindas. Viņš it kā atkal par jaunu pārdzīvoja tos neparastos vakarus, kad strādnieki tumsā kā ļaundari slepeni sapulcējās pie viņa tēva un ilgi par kaut ko sarunājās, kamēr viņš, mučačo, gulēja nomodā savā kaktiņā.
It kā no liela tāluma līdz viņam atskanēja Spaidera Hagertija balss:
— Nekādā ziņā nedrīksti atrasties jau tūliņ uz grīdas. Tāda ir instrukcija. Lai tevi padauza par tavu naudu.
Desmit minūtes bija jau pagājušas, bet Rivera vēl arvien sēdēja savā kaktā. Denijs nerādījās, acīmredzot viņš gribēja ar savu triku panākt maksimālo efektu.
Rivera atcerējās vēl citas ainas. Streiks vai, pareizāk sakot, lokauts, jo Rioblanko strādnieki palīdzēja biedriem, kas streikoja Pueblo. Bads, došanās kalnos pēc ogām, saknēm un augiem; viņi no tām pārtika, un viņus visus mocīja graizes un sāpes vēderā. Un tad šausmas; postaža kooperatīva priekšā; tūkstošiem izsalkušu strādnieku; ģenerālis Rosaljo Martiness un Porfirjo Diasa kareivji; un šautenes, kas nesa nāvi, šķita, ka tās nekad neapklusīs, kamēr strādnieku sacelšanās nebūs noslīcināta viņu pašu asinīs. Un tā nakts! Viņš atcerējās ar nonāvēto līķiem pilnus piekrautus ratus, kas bija nolemti Verakrusai — par haizivju barību līcī. Viņš atkal rāpoja pa šīm baismīgajām kaudzēm, meklēdams tēvu un māti, un atrada tos izmocītus un sakropļotus. īpaši atmiņā iespiedusies māte — redzama bija tikai viņas galva, ķermenis bija aprakts zem desmitiem citu ķermeņu. Atkal nosprakstēja Porfirjo Diasa kareivju šautenes, zēns atkal pieplaka pie zemes un aizmanījās projām kā vajāts prēriju vilks.
Piepeši viņš izdzirda rēcienu, kas līdzinājās jūras rūkoņai, un ieraudzīja Deniju Vordu nākam pa centrālo eju ar treneru un sekundantu svītu. Publika trakoja, apsveikdama populāro varoņi un gaidāmo uzvarētāju. Visi bija par viņu pārliecināti. Visi bija par viņu sajūsmā. Pat Riveras sekundanti kļuva it kā jautrāki, kad Denijs veikli palīda zem virves un ienāca ringā. Viņa seja pamazām izpletās nedziestošā smaidā, bet, kad Denijs smaidīja, tad smaidīja katrs viņa vaibsts, pat krociņas ap acīm un acu zīlītes. Pasaule vēl nebija redzējusi tik labsirdīgu bokseri. Viņa seja varēja noderēt par labas pašsajūtas un draudzīguma reklāmu. Viņš pazina visus. Viņš jokoja, smējās un no ringa sasveicinājās ar draugiem. Tie, kas sēdēja tālāk, nevarēdami apvaldīt savu sajūsmu, skaļi sauca: — O, Denij! — Līksmās sajūsmas ovācijas ilga veselas piecas minūtes.
Riveram neviens nepiegrieza vērību. Publikai viņš it kā nemaz neeksistēja. Spaidera Hagertija uzblīdusi seja noliecās pār viņu.
— Nepadoties bailēm, — Spaiders brīdināja. — Un atceries instrukciju. Turēties līdz pēdējam. Negulties. Ja tu atradīsies uz grīdas, mums uzdots tevi ģērbtuvē piekaut. Skaidrs? Jācīnās, kā nākas.
Zālē atskanēja aplausi. Denijs nāca pāri ringam pie sava pretinieka. Denijs noliecās, satvēra abās savās rokās
Riveras labo roku un pakratīja straujā sirsnībā. Denija smaidošā seja pieliecās tuvu Riveras sejai. Skatītāji auroja, priecādamies par Denija īsti sportiskā gara izpausmi. Viņš taču apsveica savu pretinieku mīļi kā brāli. Denija lūpas kustējās, un skatītāji, šos nedzirdamos vārdus uztverdami kā laipnības apliecinājumu, atkal ieaurojās. Tikai Rivera sadzirdēja čukstu.