Pateicoties līdzpilsoņiem par laipno uzņemšanu, Kornēlijs steidzās apskatīt savu veco māju, lai izdarītu viņā dažus uzlabojumus, pirms atbrauca viņa sieva un bērni.
Tad Kornēlijs devās pie sava krustdēla, kurš vēl nekā nezināja par Kornēlija atbraukšanu. Šis savādais cilvēks, van - Berls, pretēji politiskām kaislībām, kuras viļņojās ap Kornēliju de - Vittu, ieguva vispārējas simpātijas ar pilnīgu atraušanos no politiskās dzīves un nodošanos tulpju kultivēšanai.
Van - Berlu labi ieredzēja viņa strādnieki un viņam pašam šķita, ka pasaulē nav cilvēka, kas varētu lam ļaunu vēlēt.
Un tomēr, — tas jāsaka par kaitinu cilvēcei, — van - Berlam bija kāds ienaidnieks, ļaunāks un nenovīdīgāks par katru oranžislu, kas ienīda Kornēliju un Janu dc — Vittu.
Nodevies tulpju audzēšanai, van - Berls ieguldīja šajā uzņēmumā savus prāvos ienākumus un tēva krātos tlorinus.
Dordrechtā, blakus van - Berla mājai, bija cila māja, kurā dzīvoja pilsonis Izāks Bokstels; tas arī audzēja tulpes.
Bokstelam nebij* laimes bagātam būt, kāds bija van — Berls. Bet viņš ar lielu enerģiju un pašaizliedzību savā dārzā ierīkoja tulpju dobes un kultivēja šis puķes. Viņš uzirdināja zemi pēc visiem dārzniecības likumiem, ievērojot siltuma un vēsuma temperatūru, regulēja vēja un saules iespaidu, kā to prasīja puķu audzēšanas zinātne. Viņa puķes publikai iepatikās. Tās bija skaistas un viņam netrūka pircēju. Beidzot viņš laida tirgū tulpes, kuras nosauca pats savā vārdā. Un nebija vīlies. Šīs tulpes guva sevišķu piekrišanu. Viņas izplatījās nevien Francijā un Spānijā, bet arī Portugālē.
Kad Kornēlijs van - Berls sāka kultivēt tulpes, viņš, vajadzības mudināts, dažām ēkām uzcēla otro stāvu. Tā kā ēkas atradās cieši blakus Bokstela dārzam, tad sekas bija tās, ka Bokstela dārzā tagad ieplūda mazāk siltuma un vēja.
Bat las vēl nebūtu ļaunākais. Bokstels bija dārznieks, turpretim van - Berlu viņš atzina par mākslinieku, kurš savā neprātībā cenšas dabu pārvērst par gleznai līdzīgu fantāziju. Ja van - Berls, ēkām uzceldams otro stāvu, gribēja iegūt savai gleznai vairāk saules, to viņam nevarēja ņemt ļaunā. Lai pamēģina. Un Bokstels paskaidroja, ka pārmērīgs saules iespaids tulpēm kaitīgs: šī puķe skaistāk uzplaukst zem rīta un vakara saules stariem, nekā pusdienas tveicē.
Tādēļ Bokstels sajuta gandrīz pateicību pret van — Berlu, ka tas aizturēja saules karstumu.
Var jau būt, ka gluži tā nebija, varbūt Bokstels par savu kaimiņu nerunāja to, ko domāja sirdī. Bet filozofija grūtos brīžos ir apbrīnojama mierinātāja.
Bet kas notika ar Boksteli, kad viņš kaimiņa dārzā ieraudzīja vismodernākās ierīces tulpju kultivēšanai, sevišķus podus tulpju sīpolu audzēšanai, kastes ar gaisa regulatoriem un drāšu pinumus, kas puķes pasargā no peļu, žurku un vaboļu uzbrukumiem!
Redzot visas šīs ierīces, Bokstels jutās pārsteigts; taču savu nelaimi viņš visā pilnībā vēl nenojauta. Van - Berlu visi pazina kā lielu skaistuma cienītāju. Varbūt, viņš taisījās gleznot lielu gleznu no puķu valsts un tur viņam viss tas šķita vajadzīgs?
Kad pienāca vakars, Bokstels pieslēja kāpnes pie sienas, kas robežoja abu kaimiņu īpašumus, un uzmanīgi novēroja, kas notiek van - Berla dārzā. Viņš redzēja, ka plašs zemes gabals, kas agrāk derēja sakņu dārzam, tiek sadalīts kārtīgās puķu dobēs; zeme uzirdināta un sajaukta ar ostas dūņām, kādu kombināciju tulpes sevišķi mīlē. Dobes ieslēdza zaļas velēnas, lai zeme no tām neieslīdētu vagās. Un viss dārzs ierīkots tā, lai viņu apspīdētu rīta un vakara saule, ne dienvidu versme. Pie rokas atradās bagātīgi ūdens rezervuāri. Nebija šaubu, ka tulpes šajā dārzā varēja nevien krāšņi augt un ziedēt, bet arī izveidot jaunas šķirnes.
Nu bija skaidrs, ka van - Berls nodarbojās ar tulpju'audzēšanu.
Bokstels tūdaļ apsvēra, kā šis mācītais un bagātais cilvēks, kura rīcībā četri simti tūkstoši florinu kapitāla un desmit tūkstoši procentu gadā, varētu sasniegt.
Neskaidri viņš nojauta, ar ko šī lieta tuvākā nākotnē var beigties. Bokstela krūtīs iesmeldza tādas sāpes, ka roka nemaņā atlaida trepju kāpšļus un viņš novēlās zemē.
Tagad Bokstels zināja, ka ne gleznas dēļ, bet savā tulpju audzēšanas sacensībā van - Berls viņa dārzam laupīja pusgrādu siltuma un arī vēju. Van — Berla rīcībā bija nevien plašs dārzs, bei arī gaiša un tīra siltumnīca, par kādu Bokstels nevarēja ne sapņot.
Tā tad konkurencei bia gaidāmi panākumi, jo konkurents nebija nepazīstams zemnieks, bet paša lielā Kornēlija de - Vijtia radinieks.
Un patiesi, kas notiks, ja van - Berlam laimēsies izaudzēt jaunu tulpju šķirni un viņš to nosauks Jana de — Vitla vai Kornēlija de - Vitta vārdā? Tad Bokstelam nevarīgās dusmās būs jānosmok.
Tā Bokstels, paredzēšanas instinkta vadīts, uzminēja to, kam nenovēršami bija jānāk. Šī nakts Bokstelim pagāja bezmiegā un grūtās pārdomās.
TULPJU MĪLĒTĀJA ienaidnieks
No šī brīža Bokstela sirdī nemiera vietā ieviesās bailes un viņš ne par ko citu vairs nedomāja, kā par ļaunumu, ko tam* sagādās kaimiņš.
Van - Berls, kā jau varēja sagaidīt, pielietoja tulpju audzēšanā un šķirņu krustošanā visas savas plašās zināšanas un guva spožus panākumus. Viņš pārspēja tulpju krāšņumā un bagātības ziņā nevien tuvāko kaimiņu, bet arī attālāku pilsētu: Harlemas un Leidenas tulpju audzētavas.
Viņš piederēja pie tiem, sava laikmeta vientiesīgajiem dabas mīļotājiem, kuru devīze bija:
"Kas nemīlē puķes, tas zaimo Dievu."
"Jo skaistākas puķes, jo vairāk zaimo Dievu tas, kas viņas neciena."