Bet Francijas niknākie ienaidnieki teica, ka šajā lietā būtu vairāk saprāta un ja Hāgā netrūktu drošsirdīgu pilsoņu, tad Kornēlijs nekad nebūtu izlaists pāri robežai. Nebija taču domājams, ka Kornēlijs, nokļuvis aiz Holandes robežām, rokas turēs dīkā. Viņš katrā ziņā, kopā ar Franciju, vīs jaunus sazvērestības pavedienus un abi ar savu nelietīgo brāli Janu dzīvos no Ludviga XIV kara minislra marķīza.Luvua zelta.
Saprotams, ka tādā garastāvoklī skatītāji parasti neiet soļos, bet steidzas teciņus. Tādēļ arī Hāgas iedzīvotāji šajā rītā negāja soļiem, bet skrēja uz Bcitenhofu.
Starp vissteidzīgākajiem skrējējiem atradās arī augstsirdīgais Tikelars, kuru dzina naids un kuram nebija nevienas domas galvā. Oranžisti atzina viņu par godīguma, nacionālā pašlepnuma un augstākās līdzcietības iztēlu.
Šis liekulīgais nelietis darbā laida visu savu izdomas spēju, lai pilsoņus pārliecinātu, cik zems un nekrietns bija Kornēlijs dc - Vitts, kādas milzu summas tas viņam piesolījis un cik velnišķīgus plānus tas izstrādājis prinča noslepkavošanai.
Katru viņa frāzi uzvtēra satracinātais pūlis un pavadīja ar sajūsmas saucieniem pret Oranijas princi, bet lamu vārdiem pret brāļiem de - Viltiem.
Pūlis bija gatavs nolādēt netaisnos tiesnešus,'kuri ļāva sveikā izkļūt tik šausmīgam noziedzniekam, kāds bija šis Kornēlijs de - Vitts. Bet uzkūdītāji tajā pašā laikā čukstēja:
— Viņš aizbēgs neaizskarts! Viņš strādās tālāk!
Citi sauca:
— Ševeningenā jau viņu gaida franču kuģis. Tikelars pats . to redzējis.
— Lieliskais Tikelars! Varonīgais Tikelars! — pūlis rēca vienā balsī.
— Bet vai jūs nedomājat, — kāds jautāja, — vai kopā ar Kornēliju var aizbēgt arī viņa brālis Jans, tāds pats noziedznieks kā viņš?
— Un šie nelieši Francijā izšķiedīs mūsu naudu, kas saņemta par mūsu kuģiem, mūsu arsenālu, mūsu būvētavām, kas pārdotas Ludvigim XIV.
— Neļausim viņam aizmukt! — Uzsauca kāds patriots, iedams citiem pa priekšu.
— Uz cietumu! Uz cietumu! — kliedza pūlis.
Pie šiem kliedzieniem pilsoņu soļi kļuva straujāki, rokas instinktīvi pielādēja musketes un acīs iedegās ļaunas dzirkstis. Taču pagaidām nekāda varmācība nebija nodarīta. Kavalēristu virkne stāvēja ap cietuma izeju cieša un nekustīga, ar savu nekustīgumu atstājot draudošāku iespaidu, nekā pūlis ar savu viļņošanos un trokšņošanu. Kavalērijas nodaļa kā stingusi stāvēja, sava komandiera asā skatiena uzvarēta.
Šai kavalērijas nodaļai bija no nekārtībām jāattur nevien satrakotais ļaužu pūlis, bet arī pilsoņu milicija, kura gan bija ieradusies pie cietuma, lai palīdzētu uzturēt kārtību, bet pati provocēja pūli uz nekārtībām, kliedzot:
—Lai dzīvo Oranijas princis! Nost nodevējus!
Tiesa, kapteiņa Tilla kavalēiijas nodaļas klātbūtne mazliet mulsināja miličus, bet drīz viņi nāca pie atziņas, ka te ir īstā vieta drošsirdības izrādīšanai un ka kavalēristu mierīgums ir tikai bailes, kādēļ tie sāka jo dedzīgi kliegt un, savu kliedzienu iejūsmināti, devās uz cietumu, aizraudami līdz arī pūli
Tad grāfs Tilli, uzacis saraucis un paulls /obniu viens pats devās pūlim pretim:
— Klausaties, miliči, viņš sauca, k.ldi I jfis aistājat savas vietas un ko jūs gribat?
Pilsoņi vicināja gaisā savas musketes un kliedz i
— Lai dzīvo Oranijas Vilhelms! Nāve nodcvējiem!
— Lai dzīvo Oranijas princis! - teica tilli. kaut es vairāk cienu jautras, nekā drūmas sejas. Nāvi- nodevējiem, ja jums tā patīk, bet tikai ar to noteikumu, ka jūs aprobežojaties tikai ar saucieniem. Kliedzat, cik vien jums tīk Nāvi nodevējiem!" bet šie draudi jāizpilda jums nebūs. Es esmu nolikts še, lai tas nenotiktu, Un es to nepieļaušu.
Un, pievērsies saviem kareivjiem, viņš komandēja: "Mērķēt!"
Tilli kareivji izpildīja komandu ar tādu vienaldzību un mieru, ka nevien pūlis, bet arī miliči mulsumā atkāpās.
— Nu, nu! — teica Tilli ironiskā tonī, kāds piemīt tikai karavīriem: Nebaidaties, pilsoņi, mani kareivji neizšaus nevienu šāvienu, bet par to jūs apņematies nespert soli uz cietuma pusi.
— Bet vai jūs zināt, ka mums ir musketes?
— To es ļoti labi zinu un redzu. Tikai ievērojat, ka mums ir pistoles, kuras ļoti labi šauj no piecdesmit soļiem, bet jūs no mums stāvat tikai divdesmit soļus.
— Nāve nodevējiem! — kliedza saniknotie pilsoņi.
— Nu, — mierīgi teica virsnieks, —jūs kļūstat garlaicīgi. — Un viņš nostājās savā agrākajā vietā nodaļas priekšgalā, kamēr nemiers pūlī auga arvien lielāks.
Un tobrīd, kad atriebības satvērtais pūlis jau gaisā oda savu nolemto upuru asinis, viens no Šiem upuriem, it kā steigdamies pretī savai nelaimei, tuvojās cietuma vārtiem. Tas bija Jans de - Vitts, kurš kalpu pavadībā piebrauca pie cietuma un izkāpa no karietes.
Pie vārtiem viņš apstājās un minēja savu vārdu. Slēdzējs viņu pazina.
— Es ierados aizvest savu brāli, kurš, kā tev zināms, notiesāts uz trimdu, — Jans de - Vitts teica vārtu sargam. Tas palocījās un atslēdza vārtus.
Desmit soļus pagājis, Jans de - Vitts satika kādus sešpadsmit gadus vecu, skaistu meiteni, kura to sveicināja ar daiļu reveransu.
— Esi sveicināta, mīļā Roze, — teica Jans de - Vitts, viegli aizskardams tai kaklu. — Kā jūtas mans brālis?
— Ak, Jana kungs, es nebaidos par ciešanām, kuras tas jau pārcietis.
— Ko tad tu baidies?
— Es baidos par mokām, kuras to vēl gaida.
— Ak, jā, — teica de - Vitts: — no šīs tautas, vai nē?
— Jūs dzirdat, kā viņi kliedz?
— Jā, patiesi, tauta ir ļoti uztraukta. Bet tā kā mēs viņai esam darījuši tikai labu, tad, varbūt, viņa apmierināsies, kad ieraudzīs mūs.