— Diemžēl ar to tiem nepietiks, — klusi teica meitene un, paklausīdama sava tēva mājienam, aizgāja.
— Jā, ar to vien nepietiks, mans bērns, — piekrita Jans de — Vitts, dziļi nopūsdamies. — ŠI jaunā meitene, kura, droši vien, neprot lasīt un tātad nekad nekā nav lasījusi, vienā vārdā ir raksturojusi pasaules vēsturi.
Un Jans de — Vitts, bjušais Holandes pavaldonis, mierīgs un rezignēts, gāja tālāk uz sava brāļa kameru.
DIVI BRĀLI
»
Skaistā Rozes baigās nojautas nebija bez pamata: tobrīd, ka Jans de — Vitts kāpa pa akmeņu kāpnēm, kuras veda uz brāļa kameru, pilsoņi visiem spēkiem centās nobīdīt pie malas Tilli kavalēristus, kuri tiem neļāva brīvi rīkoties.
Tilli, savu kavalēristu pistoļu apsargāts, ievadīja sarunas ar pilsoņu miliciju, mēģinādams pārliecināt to, ka viņam valdības uzdevumā jāapsargā cietums no varmācības.
— Kādēļ cietums jāapsargā? — kliedza Oranijas prinča piekritēji. |
— Redzat, — atbildēja Tilli: — jūs man uzdodat jautājumu, uz, kuru es nevaru abildēt. Man lika: "Apsargājat", un es apsargāju.! Jūs, kungi, paši esat gandrīz kareivji un zināt, ka kara pavēlēsi jāklausa.
— Bet ši pavēle jums dota, lai nodevējiem palīdzētu aizbēgt pār] robežu.
— Tas, laikam, tā ir, jo nodevēji notiesāti uz trimdu notēvijas, —1 atbildēja Tilli.
— Bet no kā ši pavēle nāk?
— Protams no Savienotām Valstīm.
— Tās mūs nodos!
— To es nezinu.
— Un jūs arī esat nodevējs?
— Es?
— Jā, jūs.
— Klausaties, nu! Bet padomājat pats, ko tad es varu nodod? Savienotās Valstis? Kā tad es viņas nododu, ja, būdams viņu dienestā, kārtīgi izpildu viņu pavēles?
Ievērojot to, ka grāfam bija pilnīga taisnība, pret kuru nevarēja nekā iebilst, kliedzieni kļuva vēl skaļāki. Kliedzieni un draudi bija šausmīgi, bet grāfs uz tiem atbildēja ar izsmalcinātu laipnību:
— Pilsoņi, es jūs nopietni lūdzu — izlādējāt savas musketes; var iet vaļā nejaušs šāviens un, ja tas ievainos kaut vienu no maniem kareivjiem, mēs jūsu pusē noguldīsim ap divsimt vīru. Tas mums būs ļoti nepatīkami, bet vēl nepatīkamāk jums, un galu galā tas taču nav ne mūsu, ne jūsu interesēs.
la jiīs to darītu, — kliedza pilsoņi, — mēs arī atklātu uguni uz jums
I abi, labi, bet vai tādēļ, ka jūs mūs apšautu, jūsu ļaudis uldzlvotos?
Laižat mūs uz laukuma, un jūs būsiet rīkojies kā godīgs pilsonis.
Pirmkārt, es neesmu pilsonis, — atbildēja Tilli: — es esmu virsnieks, kas nebūt nav viens un tas pats; un neesmu arī holandietis, bet francūzis, un tas vēl vairāk padziļina starpību. Es .n/Istu tikai to valdību, kura man maksā algu. Atnesat man viņas pavēli — un es tajā pašā mirklī laukumu atbrīvošu. Jo sevišķi vēl tādēļ, ka man pašam arī še apnicis.
Jā, jā! — kliedza simtas balsis, kurām tūdaļ pievienojās pieci simti citas. — Iesim uz rātsnamu! Iesim pie dcputāti'ein! Iesim!
- Tā, tā, — savā nodabā teica Tilli, ar skatiem sekojot aizejošajiem, — ejat uz rātsnamu, tad jau redzēsat, vai jūsu prasību ievēros. Ejat vien, mani draugi.
Apzinīgais komandieris paļāvās uz valdības pašcieņu tāpat, kā valdība paļāvās uz viņa pašcieņu.
— Zināt, kapteini, — grāfam ausī iečukstēja viņa palīgs, — mums tomēr vajadzētu parūpēties par rezerves spēkiem. Tas mums par ļaunu nenāktu.
Tobrīd Jans de - Vitts, kuru mēs atstājām kāpjot pa akmeņa trepēm uz brāļa kameru, piegāja pie kameras durvīm, kurā gulēja spīdzināšanas mokas pārcietušais Kornēlijs.
Spriedums par izraidīšanu bija nolasīts, tādēļ tālākā lietas izmeklēšana un arestētā spīdzināšana bija lieka.
Kornēlijs gulēja izstiepies savā guļas vietā, ar saplosītām rokām un pārlauztiem pirkstiem. Viņš nebija atzinies neizdarītā noziegumā un, pēc triju dienu ilgām mokām, uzelpoja vieglāk, kad dabūja zināt, ka gaidītā nāves soda vietā to izraida no tēvijas. Miesā un garā spēcīgs, viņš gulēja mierīgi Beitenhofas pustumšā kamerā un viņa lūpas rotāja visu saprotošs cietēja smaids. Sava gribasspēka atbalstīts, Kornēlijs mierīgā garā apsvēra, cik ilgi vēl varētu vilkties formalitātes līdz viņa atsvabināšanai.
Tas notika taisni tajā laikā, kad ārpus cietuma sienām trokšņoja satrakots ļaužu pūlis un draudēja cietumu apsargājošos kavalēristus noslaucīt no zemes virsas. Šis troksnis, kas līdzinājās nemierīgas jūras šņākoņai, spiedās cauri cietuma sienām. Bet Kornēliju tas neuztrauca. Viņš pat necentās piecelties, lai pieietu pie šaurā, aizrestotā loga.
Fizisko sāpju mocīts, Kornēlijs atradās dīvainā sastinguma stāvokli, kurš tam likās bez sākuma un gala. Ar saldu sajūtu viņš domāja par to mirkli, kad gars šķirsies no miesas un beigsies nebeidzamās ciešanas.
Viņš domāja arī par savu brāli.
Un tajā mirklī, kad Kornēlijs domāja par to, kad viņš gandrīz balsī iztrunāja viņa vārdu, durvis atvērās un Jans steidzīgiem soliem tuvojās guļas vietai. Kornēlijs izstiepa tam pretim savas sakropļotās rokas un Jans lo maigi noskūpstīja uz pieres.
— Kornēlij, mans nabaga brāli. teica Jans: — tu ļoti cieti, vai nē?
— Nē, es vairs neciešu, es ieraudzīju tevi.
— Es bezgalīgi ciešu, tevi ledzoi šādā stāvoklī, mans nabaga dārgais Kornēlij.
— ts vairāk domāju par tevi, nekā par sevi. Spīdzināšanas laikā es ievaidējos tikai reizi, lai izdvestu: "Mans nabaga brālis". Bet tagad tu esi Še un tādēļ ai/.mii sisini visu. Tu atbrauci pēc manis, vai nē?
— Jā.
— Es esmu vesels. Palīdzi man piecelties un tu redzēsi, cik labi es varu paiet.
— Tev nebūs tālu jāiet. Mana kariete gaida aiz Tilli kavalēristu nodaļas.