— Pateicos, es no viņas nekad nešķiršos, — teica meitene un sevī nodomāja: — cik žēl, ka es neprotu lasīt.
— Kliedzieni skan aizvien skaļāki, es domāju, mums laiks iet, — nopietni teica Jans.
— Nu, tad iesim, — piekrita meiterte un abus brāļus veda atpakaļ cietuma koridorā, pretējā virzienā.
Rozes pavadībā viņi nokāpa pa trepēm dziļā pazemes ejā, izkļuva cauri iežogotam laukumam un beidzot atradās nomaļā ieliņā, kur tos gaidīja pajūgs, ar nolaistu jumtu.
— Ātrāk! Ātrāk! — sauca pārbījies kučieris, — jūs dzirdat, kā viņi trako.
Iesēdinājis Kornēliju karietē, Jans pagriezās pret meiteni un atvadījās: — Nav vārdu, kā lai tev pateicos, skaistais bērns.
Roze godbijīgi noskūpstīja viņa roku.
— Braucat, nu braucat. Šķiet, ka viņi jau uzlauž cietuma vārtus.
Jans ātri ielēca karietē, nosēdās blakus brālim, aizvēra durvis un
uzsauca kučierim:
— UzTol —Heku!
Caur šo robežpunktu ceļš veda uz Ševeningas ostu, kur brāļus Vittus gaidīja neliels tvaikonis.
Divi spēcīgi flāmu zirgi straujos rikšos devās uz priekšu un aizveda abus bēgļus.
Roze sekoja viņiem, līdz tie nogriezās aiz ielas stūra.
Tad viņa iegāja atpakaļ ejā, noslēdza durvis un iemeta atslēgu akā.
Tikmēr ļaužu pūlis jau bija ieņēmis visu cietuma laukumu un drūzmējās pie vārtiem.
Kaut godprātīgais vārtu sargs Grifijs stūrgalvīgi liedzās vārtus atslēgt, tomēr bija redzams, ka ilgi tie neizturēs pūļa spiedienu.
Grifijs izmisumā domāja, vai labāk vārtus neatslēgt, nekā ļaut tos uzlauzt, te pēkšņi sajuta vieglu pieskārienu savai rokai.
Atskatījies, viņš ieraudzīja Rozes rūpju pilno sejiņu.
— Vai dzirdi šos ārprātīgos? — teica viņš.
— Es viņus pārāk labi dzirdu un domāju, vui nebūtu labāk..
— Ja es vārtus atslēgtu?
— Nē, lai viņi tos uzlauztu.
— Bet tad viņi mani nositīs.
— Protams, ja tevi te satiks.
— Kā gan lai viņi mani te nesatiek?
— Paslēpies!
— Kur?
— Slepenā kamerā.
— Un tu, mans bērns?
— Es iešu ar tevi. Mēs aizslēgsim durvis un nogaidīsim, kamēr viņi iztrakosies.
— Velns lai parauj! Tā ir prātīga doma. Es necerēju, ka tev tik labs padoms ienāks galvā.
— Bet kā tad būs ar mūsu cietumniekiem?
— Tos lai sargā liktenis. Es sargāšu jūs, — teica meitene.
Grifijs sekoja savai meitai un slepenais lūks aizvērās pār viņu
galvām tajā brīdī, kad pūlis atlauza vārtus un iebruka cietumā.
Kamera, kurā Roze ieveda tēvu, saucās par slepeno un deva šiem diviem cilvēkiem, kurus mēs pagaidām atstāsim, drošu patvērumu. Slepeno kameru zināja tikai augstākā priekšniecība, kura dažreiz še lika ievietot bīstamus noziedzniekus, par kuriem baidījās, ka tie neizbēg vai tos nenolaupa.
Pūlis ielauzās cietumā un nemitīgi kliedza:
— Nāvi nodevējiem! Uz karātavām Kornēliju de — Vittu! Nāvi! Nāvi!
GRAUTIŅŠ
Jaunais cilvēks, aizvien vēl slēpdams savu seju zem platmales, atbalstīdamies uz virsnieka pleca un slaucīdams pieri un lūpas mutautā, nekustīgi stāvēja Beitenhofas laukuma stūrī un vēroja satrakoto ļaužu masu.
— Jums taisnība, van Deken, — viņš uzrunāja virsnieku: — pavēle, kuru parakstīja deputāti par kavalērijas aizvākšanu, faktiski ir nāves spriedums Kornēlijam. Vai dzirdat šo pūli? Tas ir ļoti dusmīgs uz de - Vittu kungiem.
— Jā, — teica virsnieks, — es tādus kliedzienus nekad vēl neesmu dzirdējis.
— Liekas, ka viņi nokļuvuši līdz mūsu cietumnieka kamerai. Paskataties uz to logu. Vai tas nav Kornēlija kameras logs?
Tajā brīdī kāds vīrietis atlauza Kornēlija kameras logu restes.
— Aizbēdzis! Aizbēdzis! — kliedza vīrietis, —• viņa šeit vairs nav!
— Kā nav? — kliedza pretim no ielas.
— Viņa nav! — dusmās atkārtoja vīrietis. — Viņš ir paslēpies!
— Ko las vīrietis saka? —jautāja jaunais cilvēks, nobālēdams.
— Ak, jūsu gaišība, ja tā būtu taisnība, ko viņš saka, tā būtu liela laime. Bet diemžēl, tas nevar būt, — piebilda virsnieks.
Logā parādījās arī citas dusmās pārvērstas sejas.
— Viņš aizbēdzis! Viņam palīdzējuši paslēpties!
— Aizbēdzis? — atkārtoja pūlis. — Nu, tad dzīsim viņam pēdas! Sekosim tiem!
— Gaišība, — teica virsnieks, — liekas, Kornēlijs de - Vilts tiešām izbēdzis.
— No cietuma gan, bet no pilsētas nē, — atbildēja jaunais cilvēks. — Jūs rcdzēsat, ka nelaimīgais, cerēdams, ka izbrauktuve vajā, atradīs to aizslēgtu.
— Vai tad ir dots rīkojums visas izbrauktuves aizslēgt?
— Nē, es tā nedomāju. Kas gan būtu varējis tādu rīkojumu dot?
— Kādēļ jums tā šķiei?
— Ir liktenīgas nejaušības, — atbildēja jauneklis, — un šādām nejaušībām par upuri krīt visievērojamākie cilvēki.
Klausoties šajos vārdos, virsnieku pārņēma auksti drebuļi un viņam likās, ka bēgli sagaida nenovēršams gals.
Kornēlijs un Jans izbrauca uz ielas, kura veda uz Tol - Heku. Kučieram viņi lika braukt lēnāk, lai nerastos aizdomas.
Bet kad pajūgs jau sasniedza pusceļu, kučieram šķita, ka brīvība jau iegūla un tas palaida zirgus pilnos aulekšos.
Tad pēkšņi viņš apturēja.
— Kas noticis? — jautāja Jans, izbāzis galvu pa karietes lodziņu.
— Cienīts kungs… Man liekas, ka pārbrauktuve noslēgta!…
— Vai tas varētu būt? Parasti dienā to nenoslēdz.
— Palūkojat pāls.
— Jans de - Vitts izkārās no karietes un redzēja, ka restotie vārti tiešām aizslēgti.