Nabaga vecenīte! viņa tobrīd nedomāja ne par to lielo brīdi, kas viņu sagaida, ne par savu dvēseli, ne par savu nākamo dzīvi: viņa domāja tikai par savu nabaga ceļa biedru, ar kuru nodzīvojusi mūžu un kuru atstāja bāru un pamestu. Ar neparastu mundrumu viņa izrīkoja visu tā, lai pēc viņas Afanasijs Ivanovičs neievērotu viņas prombūti. Viņas pārliecība par savu drīzo galu bija tik stipra un viņas dvēseles stāvoklis tam bija noskaņots, ka tiešām pēc dažām dienām viņa iegulās gultā un nevarēja vairs uzņemt nekādu barību. Afanasijs Ivanovičs viss pārvērtās uzmanībā un neatgāja no viņas gultas. «Varbūt jūs kaut ko ieēstu, Pulcherija Ivanovna?» sacīja viņš, nemierīgi lūkodamies viņas acīs. Bet Pulcherija Ivanovna nekā nerunāja. Beidzot pēc ilgas klusēšanas viņa it kā gribēja ko sacīt, pakustināja lūpas — un viņas elpa aizlidoja.
Afanasijs Ivanovičs bija pilnīgi satriekts. Tas viņam likās tik mežonīgi, ka viņš pat neraudāja; nespodrām acīm raudzījās viņš tajā, it kā neizprazdams līķa nozīmi. k Nelaiķi novietoja uz galda, apvilka to pašu kleitu, ko viņa pati bija noteikusi, salika viņai rokas krustis, ielika rokās vaska sveci — visā viņš noraudzījās nejūtīgi. Daudz visādu kārtu ļaužu piepildīja pagalmu; daudz viesu sabrauca uz bērēm; garie galdi bija izvietoti pagalmā; kutja, liķieri, pīrāgi apklāja tos kaudzēm. Viesi sarunājās, raudāja, lūkojās nomirušajā, pārrunāja viņas īpašības, skatījās uz atraitni; bet viņš pats visu to uzlūkoja savādi. Beidzot nelaiķi pacēla nešanai, ļaudis gāzās tai pakaļ, un arī viņš devās aiz tās. Mācītāji bija pilnā greznumā, saule spīdēja, zīdaiņi raudāja māšu rokās, cīruļi dziedāja, bērni krekliņos skraidīja un rotaļājās pa ceļu. Beidzot šķirstu novietoja virs bedres; viņam lika pieiet un pēdējo reizi noskūpstīt nelaiķi. Viņš piegāja, noskūpstīja; viņa acīs parādījās asaras, bet kaut kādas nejūtīgas asaras. Šķirstu nolaida, mācītājs paņēma lāpstu un pirmais uzmeta smilšu sauju; sulīgs stiepts garīdznieka un divu zvaniķu koris nodziedāja mūžīgo piemiņu zem skaidrām, bezmākoņu debesīm; strādnieki ķērās pie lāpstām, un zeme jau apsedza un nolīdzināja bedri. Šai brīdī viņš izspiedās uz priekšu; visi pašķīrās, deva viņam vietu, gribēdami zināt viņa nodomu. Viņš pacēla savas acis, paskatījās samulsis un sacīja: «Ak, tad jūs jau viņu aprakāt? kādēļ?!…» Viņš apstājās un nenobeidza savu runu.
Bet kad viņš atgriezās mājās, kad ieraudzīja, ka viņa istabā ir tukšs, ka pat krēsls, kurā sēdējusi Pulcherija Ivanovna, bija iznests, — viņš raudāja, stipri raudāja, nenomierināmi raudāja, un asaras kā upe plūda no viņa izdzisušajām acīm.
Pieci gadi pagājuši no tā laika. Kādas bēdas gan neaiznes laiks? Kādas kaislības spēs saglabāties šai nevienādajā kaujā ar laiku? Es pazinu kādu cilvēku pašā spēku ziedu laikā, kurš kūsāja pāri īstenā cēlumā un vērtīgās īpašībās; es pazinu viņu, kad tas bija iemīlējies, maigi, kaisli, neprātīgi, pārdroši, kautri, un manā klātienē, gandrīz manu acu priekšā viņa kaisles objektu — maigu, skaistu kā eņģelis, bija pārsteigusi nesātīgā nāve. Es nekad neesmu redzējis tādus briesmīgus dvēseles ciešanu izvirdumus, tādu traku svelošu sēru, tik šaušalīgu izmisumu, kāds plosīja nelaimīgo mīlētāju. Es nekad nebiju domājis, ka cilvēks varētu radīt sev tādu elli, kurā nav ne ēnas, ne līdzības ar to, kas k^ut cik atgādinātu cerības… Viņu centās neizlaist no acīm; no viņa noslēpa visus ieročus, ar kuriem tas varētu sevi nogalināt. Pēc divi nedēļām viņš pēkšņi uzvarēja sevi: sāka smieties, jokoties; viņam atdeva brīvību, un pirmais, kur viņš to izlietoja, bija—nopirkt pistoli. Kādu dienu pēkšņi atskanējis šāviens briesmīgi pārbiedēja viņa piederīgos; tie ieskrēja istabā un ieraudzīja viņu izstiepušos, ar ievainotu galvaskausu. Ārsts, kas toreiz bija pagadījies, par kura māku klīda vispārēja slava, saskatīja viņā dzīvības pazīmes, atzina ievainojumu ne par pilnīgi nāvīgu, un viņš, visiem par brīnumu, tika izārstēts. Uzraudzību par viņu pastiprināja vēl vairāk. Pat pie galda nelika viņam nazi un centās attālināt visu, ar ko viņš varētu sev kaitēt; bet viņš drīz atrada jaunu izdevīgu gadījumu un paskrēja zem garāmbraucošas ekipāžās riteņiem. Viņam sašķaidīja roku un kāju; bet viņu atkal izārstēja. Gadu pēc tam es viņu redzēju kādā lielā sabiedrībā: viņš sēdēja pie galda, aizsedzis vienu karti, jautri teica: p t i t u v e r t, un aiz viņa stāvēja, atspiedusies uz elkoņiem pret viņa krēsla muguru, viņa jaunā sieva, sakārtodama viņa markas.
Pēc minēto piecu gadu notecēšanas pēc Pulcherijas Ivanovnas nāves es, atrazdamies tajās vietās, iebraucu Afanasija Ivanoviča muižiņā apciemot savu veco kaimiņu, pie kā kādreiz biju patīkami pavadījis dienu un vienmēr pārēdies viesmīlīgās saimnieces labākos ražojumus. Kad es iebraucu pagalmā, māja man izskatījās divreiz vecāka; zemnieku mājas bija pilnīgi sagulušās uz sāniem, bez šaubām, tāpat kā arī viņu īpašnieki; žogs un zedeņu sēta pagalmā bija pilnīgi sa- gruvusi, un es pat redzēju, kā ķēkša rāva laukā no tā kokus krāsns aizkurināšanai tai laikā, kad viņai vajadzēja paspert tikai divi liekus soļus, lai dabūtu tepat sagāztos žagarus. Es skumīgs piebraucu pie lieveņa; tie paši Barbosi un Brov- kas, jau kļuvuši akli un pārsistām kājām, sāka riet, saslējuši savas viļņainās, dadžiem aplipušās astes. Pretī iznāca sirmgalvis. Jā, tas ir viņš! es tūdaļ pazinu viņu; bet viņš jau bija divtik salīcis nekā agrāk. Viņš pazina mani un apsveica ar to pašu man pazīstamo smaidu. Es iegāju viņam pakaļ istabā. Šķita, viss tur bija pa vecam; bet es manīju visur kaut kādu savādu nekārtību, kaut kādu jūtamu trūkumu; ar vienu vārdu sakot, es sajutu sevī tās savādās jūtas, kādas mūs pārņem, kad mēs ieejam pirmo reizi atraitņa dzīvoklī, kuru mēs agrāk esam pazinuši kā nešķiramu tio draudzenes, kas viņu pavadījusi visu mūžu. Šīs jūtas ir līdzīgas tām, kad mēs redzam savā priekšā cilvēku bez kājas, ko vienniēr esam pazinuši veselu. Visur bija redzams gādīgās Pulcherijas Ivanovnas trūkums: pusdienās pasniedza vienu nazi bez spala: ēdieni vairs nebija pagatavoti ar tādu māku. Par saimnieci es negribēju pat jautāt, baidījos pat palūkoties saimniecības ierīcēs.