«Atļaujiet man jums piezīmēt, ka tie ir aizspriedumi. Man pat liekas, ka smēķēt pīpi ir daudz veselīgāk nekā šņaukt tabaku. Mūsu pulkā bija poručiks, vispatīkamākais, visizglītotākais cilvēks, kas neizlaida pīpi no zobiem ne tik vien pie galda, bet pat, atļaujiet izteikties, it visās citās vietās. Un, lūk, viņam tagad jau vairāk par četrdesmit gadiem, bet, paldies dievam, līdz šim vēl tik vesels, ka labāk nevajag.»
Čičikovs piezīmēja, ka tas patiesi var gadīties un ka dabā daudz tādu lietu, ko pat visgudrākais nevar izskaidrot.
«Bet atļaujiet man vispirms ko lūgt…» viņš sacīja balsī, kurā jaucās dīvaina vai gandrīz dīvaina pieskaņa, un tūliņ, nezin kādēļ, atskatījās atpakaļ. Maņilovs arī, nezin kādēļ, atskatījās atpakaļ. «Vai jau sen, kopš pēdējo reizi iesniedzāt revizijas listi?»
«Jau diezgan sen; bet, pareizāk sakot, neatminos.»
«Un vai no tā laika jums daudz zemnieku miruši?»
«Nevar teikt: par to, es domāju, vajag pajautāt pārvaldniekam. Ei sulain, pasauc pārvaldnieku, viņam šodien jābūt te.»
Pārvaldnieks ienāca. Viņš bija gadu četrdesmit vecs, skuva bārdu, valkāja svārkus, un varēja redzēt, ka viņam ļoti mierīga dzīve, tāpēc ka viņa seja bija ti'k tukla, it kā pietūkuši, bet iedzeltenā ādas krāsa un mazās acis liecināja, ka spilveni un pēļi viņam pārāk labi pazīstami. Tūliņ varēja redzēt, ka viņš savu dzīves ceļu bija staigājis līdzīgi visiem muižu pārvaldniekiem: sākumā mājā bijis vienkārši lasīt pratējs zēns, pēc tam apprecējis kaut kādu Agašku ekonomi, cienmātes favoriti, tad pats kļuvis par ekonomu un beidzot arī par pārvaldnieku. Bet, kļuvis par pārvaldnieku, izturējās, zināms, kā visi citi pārvaldnieki: sādžā sagājās un draudzējās tikai ar bagātākiem, bet nabagiem viņu klaušas padarīja vēl smagākas, uzcēlies ap pulksten deviņiem rītā, gaidīja patvāri un dzēra tēju.
«Klau, mīļais! cik zemnieku mums miruši no tā laika, kad pēdējo reizi iesniedzām revizijas listi?»
«Kā — cik? No tā laika daudzi miruši,» pārvaldnieks atbildēja un pie tam nožagojās, roku kā vairogu mutei priekšā pielicis.
«Jā, atzīstos, es pats arī tā domāju,» Maņilovs piekrita: «taisni ļoti daudz miruši!» Tad viņš atgriezās pret Čičikovu un vēl piebilda: «nudien, ļoti daudz.»
«Bet cik, piemēram, pēc skaita?» Čičikovs jautāja
«Jā, cik pēc skaita?» Maņilovs uztvēra.
«Jā, cik lai saka pēc skaita? Nav taču zināms, cik miruši, viņus neviens neskaitīja.»
«Jā, tā ir,» Maņilovs teica, pret Čičikovu atgriezies: «e? arī domāju, liela mirstība; pavisam nav zināms, cik miruši.»
«Tu, lūdzams, saskaiti viņus,» teica Čičikovs: «un sastādi visiem sīku sarakstu pēc vārda.»
«Jā, visus pēc vārda,» Maņilovs piebilda.
Pārvaldnieks atbildēja: «klausos!» un aizgāja.
«Bet kam jums to vajag zināt?» jautāja Maņilovs, kad pārvaldnieks bija aizgājis.
Likās, viesim bija grūti uz šo jautājumu atbildēt, viņa sejā radās kaut kāda sasprindzināta izteiksme, no kutas viņš pat nosarka, — pūles kaut ko izteikt, kas bija grūti pasakāms vārdiem. Un, patiesi, Maņilovs beidzot dabūja dzirdēt tādas dīvainas un neparastas lietas, kādas neviena cilvēka auss vēl nebija dzirdējusi.
«Jūs jautājāt, kam man to vajag zināt? iemesli, lūk, šādi: gribu pirkt zemniekus …» teica Čičikovs, sāka stomīties un nebeidza teikumu.
«Bet atļaujiet jūs vaicāt,» teica Maņilovs: «kā jūs vēlaties pirkt zemniekus: vai ar zemi, vai bez zemes, tas ir, jūs tos pārvedīsiet uz citurieni?»
«Nē, tā ne, es negribu gluži zemniekus,» teica Čičikovs: «es gribu mirušus …»
«Ko? atvainojiet. .. esmu drusku pakurls, es izdzirdēju ļoti čfīvainu vārdu . . .»
«Es gribu iegūt mirušus, kuri tomēr pēc revizijas listes tiek skaitīti pie dzīvajiem,» teica Čičikovs.
Te Maņilovam nokrita pīpe ar visu kātu uz grīdas, un, kā atvēra muti, tā arī palika vairākas minūtes ar izplestu muti. Abi draugi, kas tikko bija sprieduši par draudzīgas sadzīves jaukumiem, palika nekustīgi, cieši lūkojoties viens otram acīs, kā tie portreti, ko agrākos laikos mēdza kārt vienu pret otru abpus spogulim. Beidzot Maņilovs pacēla pīpi ar garo kātu no grīdas un paskatījās viņam no apakšas sejā, cenzdamies pārliecināties, vai uz viņa lūpām nav manāms smīns, vai viņš nav jokojies, bet nekas tāds nebija redzams, turpretim seja izlikās pat nopietnāka nekā parasti; pēc tam nodomāja, vai viesis nav piepeši prātā jucis, un ar bailēm uzmeta viņam pētījošu skatienu; bet viesa acis bija gluži skaidras, tanīs nebija mežonīgas, nemierīgas uguns, kas kvēlo ārprātīga cilvēka acīs; viss bija pieklājīgi un kārtībā. Lai gan Maņilovs visādi gudroja, kā viņam būt un ko viņam darīt, bet nekā cita nevarēja izdomāt kā izlaist mutē palikušos pīpes dūmus ļoti tievā strūkliņā.
«Tātad es vēlētos zināt, vai jūs man varat tādus, patiesībā mirušus, bet pēc likuma dzīvus, zemniekus atdot, dāvāt vai kā nu jums pašam labpatiktos?»
Bet Maņilovs bija tā apjucis un samulsis, ka tikai skatījās viņā.
«Man liekas, jūs šaubāties?» piezīmēja Čičikovs.
«Es?… tā nu nē,» Maņilovs teica: «bet es nevaru saprast… atvainojiet… es, zināms, neesmu tik spožu izglītību baudījis, kāda, tā sakot, redzama katrā jūsu kustībā; neprotu augstā valodā runāt… Varbūt še … tajā, jūsu nupat izteiktā … slēpjas kaut kas cits… Varbūt jūs tā atļāvāties izteikties valodas jaukuma dēļ?»
«Nē,» Čičikovs atbildēja: «nē, es lietu saprotu tā, kāda tā ir, tas ir, tās dvēseles, kas jau tiešām mirušas.»
Maņilovs pavisam apjuka. Viņš juta, ka viņam kaut kas jādara, kaut kas jājautā, bet kas — velns viņu zina. Viņš beidza ar to, ka izlaida atkal pīpes dūmus, šoreiz ne no mutes, bet nāsīm.
«Tātad, ja nav šķēršļu, tad ar dieva palīgu varētu ķerties pie pirkšanas līguma apstiprināšanas,» teica Čičikovs.