Par sevi atbraucējs, kā likās, izvairījās daudz runāt; un, ja runāja, tad vispārīgiem teikumiem, acīm redzami kautrējoties, un viņa runa tādās reizēs likās it kā no grāmatas nolasīta: viņš esot šīs pasaules niecīgs tārps un necienīgs, lai par viņu daudz rūpētos, savā mūžā daudz esot cietis, dienestā taisnības dēļ daudz grūtumu panesis, viņam bijuši arī daudz naidnieku, kas pat tīkojuši pēc viņa dzīvības, bet tagad, vēlēdamies apmierināties, meklējot sev dzīves vietu un, šai pilsētā apstājies, turot par pienākumu apliecināt savu cieņu ievērojamākiem vietējiem ierēdņiem. Lūk, viss, ko pilsētā dabūja zināt par šo jauno personu, kas drīzumā neaizmirsa sevi parādīt gubernatora ballē. Uz šo balli sataisoties, pagāja vairāk nekā divas stundas, un še atbraucējs parādīja tādu uzmanību savai tualetei, kāda ne visur ir sastopama. Pēc īsas diendusas viņš lika ienest ūdeni un ļoti ilgi berzēja ar ziepēm abus vaigus, tos no iekšpuses ar mēli atspiedis; pēc tam, paņēmis no traktiera kalpa pleca dvieli un, sākdams no aizausim, noslaucīja ar to savu tuklo ģīmi, vispirms pāris reižu iesprauslājis traktiera sulainim taisni sejā. Tad spoguļa priekšā uzlika krūtežu, izrāva no deguna divas izlīdušas spalviņas un tūliņ uzvilka fraku brūkleņu krāsā ar dzirksteli. Tā uzģērbies, viņš savā paša ekipāžā aizbrauca pa bezgalīgi platām, tikai no dažiem logiem vāji apgaismotām ielām. Gubernatora nams turpretī bija apgaismots kā jau balles vakarā; ekipāžas ar vējlukturiem, pie parādes durvīm divi žandarmi, foreitoru saucieni tālumā — ar vārdu, viss, kā pienākas. Zālē iegājis, Čičikovs bija spiests uz mirkli aiztaisīt acis, jo lampu un sveču gaisma, kā arī dāmu drēbju spožums bija briesmīgs. Viss bija apliets ar gaismu. Vai nu pa vienai, vai bariem melnās frakas zibēja un šaudījās šurp un turp kā mušas karstā jūlija dienā pār mirdzošu cukura galvu, kad vecā ekonome vaļēja loga priekšā to skalda un sadala spožos gabalos; bērni sapulcējušies ap to un ziņkārīgi aplūko viņas raupjās rokas, kas cilā veseri, bet mušu gaisīgie eskadroni, viegla vējiņa nesti, droši ielido pa logu kā pilnīgi saimnieki, un, vecenes tuvredzību, kā arī spožo saules gaismu, kas apstulbo tai acis, sev par labu izlietodami, kur izklaidus, kur bieziem pulkiem apsēž gardos gabalus. Ar visādiem gardumiem, kuru vasarā nav trūkums, pamielojušās, tās ne barības dēļ atlidojušas, bet lai sevi izrādītu un pa cukura gabaliem šurp un turp pastaigātos, viena gar otru paberzētu priekšas vai pakaļkājas vai pakasītos ar tām zem spārniņiem, vai arī, izstiepjot abas priekškājas, nogludinātu sev galvu, izgozētos, aizlaistos, lai atkal atlidotu ar jauniem uzmācīgiem eskadroniem. Čičikovs vēl nebija paspējis apskatīties, kad gubernators viņu saķēra pie rokas un tūliņ stādīja gubernatorienei priekšā. Atbraukušais viesis ir te ieturēja cieņu: viņš pateica komplimentu, kāds ļoti piestāv pusmūža cilvēkam, kam ne visai augsta, bet ne arī visai zema čina. Kad dejai sastājušies pāri piespieda visus pie sienas, viņš, rokas uz muguras salicis, pāris minūtes tos ļoti uzmanīgi aplūkoja. Daudz dāmu bija glīti pēc modes tērpušās, citas bija apģērbušas, ko dievs guberņas pilsētai piešķīris. Vīriešus kā visur, tā arī te varēja iedalīt divās grupās: vieni bija tievi; tie pastāvīgi grozījās ap dāmām; daži no tiem bija tādi, kurus būtu grūti atšķirt no pēterburdzniekiem: tiem tāpat bija rūpīgi un ar gaumi uzsukāta vaigu bārda vai gludi noskūta, glīta, iegarena seja, tie tāpat vaļīgi nosēdās pie dāmām, tāpat runāja franciski un smīdināja dāmas, tāpat kā Pēterburgā. Otras grupas vīrieši bija resni vai tādi kā Čičikovs, tas ir, ne jau nu visai resni, tomēr arī ne tievi. Šie turpretī labprāt grieza dāmām ceļu un lūkojās uz visām pusēm, vai gubernatora sulainis kaut kur nenostāda zaļo galdu vistām. Viņu sejas bija tuklas un apaļas, uz dažām pat bija kārpiņas, viens otrs bija arī mūsains; viņi nemēdza nēsāt ne cekulainus, ne sprogainus matus, ne arī pēc ā la velns lai mani parauj, kā franči saka; mati viņiem bija īsi cirpti vai gludi piesukāti, bet sejas vaibsti stiprāki un apaļāki. Tie bija pilsētas ievērojamākie ierēdņi. Ak vai! resnie šai pasaulē māk labāk ierīkot savas darīšanas nekā tievie. Tievie allaž dien sevišķiem uzdevumiem vai ari tikai skaitās tur un šaudās gan še, gan te; viņu dzīves veids ir ļoti viegls, gaisīgs un visai nedrošs. Resnie turpretī nekad neieņem netiešas vietas, bet vienmēr tiešas un, ja kur iesēžas, tad iesēžas droši un stingri, ka drīzāk vieta zem viņiem sāk krakšķēt un šķobīties, bet viņi jau nu gan neizlidos. Arēja spožuma viņi nemīl; viņu īrakas nav tik labi pašūtas kā tievajiem, bet par to viņiem lādēs ir dieva svētība. Tievajiem triju gadu laikā vairs nebūs nevienas dvēseles, kas nebūtu ieķīlāta lombardā; resnajam — palūk — kaut kur pilsētas malā it drīz paceļas uz sievas vārda pirkts nams, pēc tam otrā malā otrs nams, tad pilsētas tuvumā sādžiņa, vēlāk arī ciems līdz ar visiem zemes gabaliem. Beidzot resnais, dievam un ķeizaram nokalpojis un vispārēju cieņu iemantojis, atstāj dienestu, pārvietojas un top par muižnieku, ievērojamu, viesmīlīgu krievu kungu, un dzīvo un labi dzīvo. Bet viņa mantinieki, kas pieder pie tievajiem, pēc krievu ieraduma, ātri vien izputina visu tēva mantu. Nevar slēpt, ka gandrīz tamlīdzīgas pārdomas nodarbināja Čičikovu tanī laikā, kad viņš aplūkoja sabiedrību, un tā sekas bija tās, ka beidzot viņš pievienojās resnajiem, kur sastapa gandrīz visas pazīstamas personas: prokuroru ar ļoti melnām un biezām uzacīm, kura kreisā acs pastāvīgi drusku mirkšķināja, it kā gribētu teikt: «iesim, brāl, otrā istabā, tur es tev ko pasacīšu,» — bet citādi tas bija kluss un nopietns cilvēks; pastmeistaru, zemu vīriņu, bet joku mīļotāju un filozofu; palatas priekšsēdētāju, ļoti prātīgu un mīlīgu cilvēku, visi tie apsveicināja Čičikovu kā vecu pazinu, uz ko viņš drusku sāniski, tomēr ne bez veikluma, paklanījās. ?e viņš iepazinās arī ar visai saticīgo un laipno muižnieku Maņilovu un pēc izskata mazliet lempīgo Sobakeviču, kas viņam tūliņ uzmina uz kājas, piebilzdams: «lūdzu piedošanas.» Tūliņ viņam iespieda rokā kārtis vistām, ko viņš, tāpat laipni paklanīdamies, pieņēma. Viņi piesēdās pie zaļā galda un neatstāja to līdz vakariņām. Visas sarunas pilnīgi izbeidzās, kā tas notiek vienmēr, kad tiek sākts kāds nopietns darbs. Kaut gan pastmeistars bija ļoti runīgs, bet arī tas, paņēmis rokās kārtis, tūliņ sataisīja domātāja seju, izstiepa apakšlūpu pār virslūpu un palika tādā stāvoklī visu spēles laiku. Kārti izspēlēdams, viņš stipri sita ar dūri uz galda, noteikdams, gadījumā, ja tā bija dāma: «lai iet popa vecā gaspaža!» ia tas bija karalis: «lūk, Tambovas mužiks!» Bet priekšsēdētājs piemetināja: «Bet es viņam pa ūsām! Bet es viņai pa ūsām!» Dažkārt, sitot kārtis galdā, skanēja izteicieni: ā! lai iet, kā iet, ja cita nav, tad ar kāravu! — Vai vienkārši izsaucieni: sirds! sirdsēsti! pīķencija vai pīķendrass! pīķčuruščuks! pīčura! un pat vienkārši: pīčuks! — nosaukumi, kādos viņi savā sabiedrībā nosauca kārtis. Spēli izbeidzot, kā parasts, diezgan skaļi strīdējās. Mūsu iebraucējs viesis arī strīdējās, bet kaut kā foti veikli, un visi redzēja, ka viņš strīdas, bet tomēr ļoti patīkami strīdas. Nekad viņš nesacīja: jūs izspēlējāt, bet jūs bijāt tik laipns izspēlēt, man bija tas gods nosist jūsu divi- nieku un tamlīdzīgi. Lai savus pretiniekus par kaut ko vēl vairāk samierinātu, viņš jo bieži piedāvāja tiem savu emaljēto sudraba tabakas dozi, kuras dibenā varēja redzēt divas vijolītes, tur ieliktas smaržas dēļ. Vislielāko vērību atbraucējs veltīja muižniekam Maņilovam un Sobakevičam, par kuriem iepriekš bija minēts. Viņš tūliņ apjautājās par tiem, atsaucis drusku sāņus priekšsēdētāju un pastmeistaru. Daži jautājumi, ko viņš uzdeva, parādīja ne tikvien kā ziņkārību, bet kaut ko vairāk; jo vispirms viņš iztaujāja, cik katram pieder zemnieku, kādā stāvoklī viņu muižas, un tikai pēc tam, kāds vārds un tēva vārds. Visīsākā laikā viņš visus paspēja apburt. Maņilovs, vēl diezgan jauns cilvēks, ar cukursaldām acīm, ko vienmēr piemiedza, kad smējās, bija par viņu ļoti aizgrābts. Viņš ļoti ilgi spieda tā roku un sirsnīgi lūdza parādīt viņam godu un atbraukt uz sādžu, līdz kurai no pilsētas aizšķēršļa esot tikai piecpadsmit verstu. Čičikovs uz to, laipni pieliecis galvu un sirsnīgi roku spiezdams, atbildēja, ka ne tikai labprāt gatavs to izpildīt, bet ka to turot par svētāko pienākumu. Sobakevičs arī mazliet lakoniski piebilda: «ir pie manim lūdzu,» pievilkdams kāju, apautu tik lielā zābakā, kāds gan nevienam citam nederēs, īpaši mūsu laikos, kad. arī Krievijā milžu skaits iet mazumā.