Otrā dienā Čičikovs devās pusdienot un uz vakaru pie poli cij meistara, kur pulksten trijos pēc pusdienas piesēdās pie vista un spēlēja līdz diviem naktī. Starp citu, še viņš iepazinās arī ar muižnieku Nozdrevu, vīru, gadus trīsdesmit vecu, veiklu cilvēku, kas pēc trim četriem vārdiem uzrunāja viņu ar tu. Ar policijmeistaru un prokuroru Nozdrevs ari bija uz tu un apgājās ar tiem pa draugam; bet, kad sākās augsta spēle, policijmeistars un prokurors uzmanīgi aplūkoja katru viņa metienu un uzmanīja gandrīz katru kārti, ko viņš izspēlēja. Nākošajā dienā Čičikovs pavadīja vakaru pie palatas priekšsēdētāja, kas drusku nosmulētā chalatā saņēma savus viesus, un to starpā arī kādas divas dāmas. Pēc tam viņš viesojās pie vicegubernatora, bija uz lielām pusdienām pie akciznieka, uz nelielām pusdienām pie prokurora, kas gan bija lielo vērtas; pēc pusdienas dievkalpojuma pie pilsētas galvas iekost, kas arī bija pusdienu vērtas. Vārdu sakot, viņam nebija laika ne stundas palikt mājās, un uz viesnīcu viņš brauca tikai, lai nosnaustos. Atbraucējs visur bija it kā mājās un prata izrādīt sevi par pieredzes bagātu augstākas sabiedrības cilvēku. Lai par ko runāja, viņš visur varēja runāt līdzi: ja runa bija par ķēvnīcu — viņš runāja par ķēvnīcu; ja runāja par labiem suņiem, •viņš arī par to piezīmēja kaut ko ļoti prātīgu; ja sprieda par kroņa palatas izmeklēšanām, — viņš parādīja, ka arī tiesas darīšanas viņam nav svešas; ja aplūkoja biljarda spēli — arī biljarda spēlē viņš nevīlās; ja runāja par labdarību — arī par labdarību viņš sprieda ļoti labi, pat ar asarām acīs; par karstvīna pagatavošanu — par karstvīnu viņam arī bija jēga; par muitas ierēdņiem un uzraugiem — viņš arī par tiem sprieda tā, it kā pats būtu bijis gan ierēdnis, gan uzraugs. Bet brīnišķīgi, ka viņš visu to prata ietērpt tādā kā cienīgumā, prata labi izturēties. Viņš nerunāja ne dikti, ne klusi, bet gluži tā, kā pienākas. Ar vārdu, no visām pusēm bija ļoti kārtīgs cilvēks. Visi ierēdņi bija apmierināti ar jaunās personas ierašanos. Gubernators par viņu atsaucās, ka viņš esot godājams cilvēks; prokurors, ka viņš lietišķs cilvēks; žandarmērijas pulkvedis sacīja, ka viņš esot mācīts cilvēks; palatas priekšsēdētājs, ka viņš esot izglītots un cienījams cilvēks; policijmeistars viņu nosauca par cienījamu un laipnu cilvēku; policijmeistara sieva, ka viņš vislaipnākais un vispieklājīgākais cilvēks. Pat Sobakevičs, kas reti kad par otru kādu teica labu vārdu, no pilsētas pārbraucis diezgan pavēlu un izģērbies, savai pavājajai sievai blakus piegūlies, teica viņai: «Es, sirsniņ, biju pie gubernatora uz balli un pie policijmeistara uz pusdienu, iepazinos ar kolēģiju padomnieku Pāvelu Ivanoviču Čičikovu: ļoti patīkams cilvēks!» Uz to sieva atbildēja: «Hm!» un pagrūda viņu ar kāju.