«Apžēlojieties, kas par patīkamu sarunu?… Niecīgs cilvēks un vairāk nekas,» atbildēja Čičikovs.
«O! Pāvel Ivanovič, atļaujiet man būt vaļsirdīgam: es ar prieku atdotu pusi no savas mantas, ja varētu iegūt kaut daļu no tām īpašībām, kādas ir jums! .. .»
«Gluži otrādi, es no savas puses ieskatītu par vislielāko …»
Nav zināms, cik tālu abi draugi būtu atklājuši viens otram savas jūtas, ja nebūtu ienācis sulainis un paziņojis, ka ēdiens gatavs.
«Pazemīgi lūdzu,» teica Maņilovs.
«Atvainojiet, ka pie mums nav tik labas pusdienas kā lepnos namos un galvas pilsētās: pie mums vienkārši, pēc krievu paražas, kāposti, ko ar priecīgu sirdi piedāvājam. Pazemīgi lūdzu.»
Te viņi vēl kādu laiciņu pastrīdējās par to, kam pa priekšu ieiet, un beidzot Čičikovs sāniski iegāja ēdamistabā.
Ēdamistabā jau stāvēja divi zēni, Maņilova dēli, kas bija tajos gados, kad bērnus jau sēdina pie galda, bet pagaidām augstos krēslos. Pie viņiem stāvēja skolotājs, kurš laipni un ar smaidu paklanījās. Nama māte piesēdās pie viras bļodas; viesi nosēdināja starp saimnieci un saimnieku, sulainis apsēja bērniem servjetes ap kaklu.
«Cik mīļi bērni,» Čičikovs teica, paskatījies uz tiem: «un cik veci jau?»
«Vecākajam astoņi gadi, bet jaunākais vakar kļuva tikai seši gadi vecs,» sacīja Maņilova.
«Temistoklus!» Maņilovs teica, pagriezies pret vecāko dēlu, kurš pūlējās atbrīvot savu smakru, ko sulainis bija apsējis ar servjeti. Čičikovs sarāva drusku uzacis, izdzirdējis tādu pa daļai grieķu vārdu, kam, nav zināms, kādēļ, Maņilovs bija pielicis galotni «us», bet tūliņ pacentās atgūt sejā parasto izteiksmi.
«Temistoklus, saki man, kāda ir ievērojamākā Francijas pilsēta?»
Te skolotājs pievērsa visu savu uzmanību Temistoklusam un, likās, gribēja viņam acīs ielēkt, bet beidzot pilnīgi apmierinājās un pamāja ar galvu, kad Temistokluss sacīja: «Parize».
«Bet kāda mums ir ievērojamākā pilsēta?» Maņilovs atkal jautāja.
Skolotājs atkal kļuva uzmanīgs.
«Pēterburga,» atbildēja Temistokluss.
«Bet vēl?»
«Maskava,» atbildēja Temistokluss.
«Kāds gudrinieks!» Teica Čičikovs. «Sakiet tomēr…» viņš turpināja griezdamies it kā izbrīnījies pie Maņilova. «Man jums jāsaka, ka šim bērnam būs lielas gara spējas.»
«O, jūs viņu vēl nepazīstat!» Maņilovs atbildēja: «viņš ir ļoti asprātīgs. Lūk, mazais Alkids, tas nav tik veikls, bet šim, kādu vabolīti vai tārpiņu ieraugot, tūliņ acis zib; viņš uz pēdām tiem pakaļ un tūliņ aplūko. Es domāju viņu par diplomātu izskolot. Temistoklus!» viņš turpināja, no jauna pievērsies dēlam, «vai gribi būt par sūtni?»
«Gribu,» Temistokluss atbildēja, maizi ēzdams un galvu uz vienu un otru pusi šūpodams.
Tanī brīdī sulainis, kas stāvēja aiz muguras, noslaucīja sūtnim degunu un tas bija ļoti prātīgi darīts, jo citādi liels nevajadzīgs piliens būtu iekritis virā. Pie galda sāka runāt par mierīgas dzīves patīkamām pusēm, pie kam namamāte reižu reizēm to pārtrauca ar piezīmēm par pilsētas teātri un aktieriem. Skolotājs ļoti uzmanīgi skatījās uz runātājiem un, tikko ievēroja, ka tie gatavi nosmīnēt, tūliņ atvēra muti un sāka no sirds smieties. Viņš laikam bija atzinīgs cilvēks un ar to gribēja saimniekam pateikties par labu apiešanos, lleiz gan viņa vaigs kļuva bargs, un viņš stingri uzsita pa galdu, raudzīdamies pretī sēdošajos bērnos. Un tas bija arī vajadzīgs, tāpēc ka Temistokluss bija iekodis Alkidam ausī un Alkids, acis piemiedzis un muti atplētis, gribēja sākt visnožēlojamākā kārtā raudāt, bet, nojautis, 'ka tā viegli var paspēlēt ēdienu, salika lūpas kā agrāk un ar asarām sāka grauzt aitas kaulu, no kā abi vaigi jau spīdēja no taukiem. Mājas māte it bieži griezās pie Čičikova ar vārdiem: «Jūs nekā neēdat, jus ļoti maz paņēmāt.» Uz to Čičikovs katru reizi atbildēja: «Pazemīgi pateicos, esmu paēdis, patīkama saruna labāka par ikkuru ēdienu.»
Jau bija piecēlušies no galda. Maņilovs bija ārkārtīgi apmierināts un, ar roku pieturēdams sava viesa muguru, gribēja viņu tā ievadīt viesistabā, te pēkšņi viesis ar visai nopietnu izskatu paziņoja, ka gribot ar viņu runāt par kādu ļoti svarīgu lietu.
«Tādā gadījumā atļaujiet man jūs lūgt manā kabinetā,» teica Maņilovs un ieveda viesi nelielā istabā ar logu uz zilo- jošā meža pusi. «Lūk, mans kaktiņš,» Maņilovs teica.
«Patīkama istabiņa,» teica Čičikovs, acis pār to pārlaidis. Istabiņa tiešām arī nebija bez sava jaukuma: sienas bija izkrāsotas kaut kādā zilganā krāsā, kas izskatījās pelēcīga, četri krēsli, viens atzveltnes krēsls, galds, uz kura gulēja grāmata ar ieliektu lapu, par kuru mums jau bija gadījums runāt, daži pierakstīti papīri, bet visvairāk bija tabakas. Tā bija dažādos veidos: gan saiņos, gan tabakdozē un beidzot it vienkārši uzbērta uz galda kaudzē. Uz abiem logiem bija novietotas no pīpēm izbērto pelnu kaudzītes, kas ne bez centības bija sakārtotas skaistās virknēs. Varēja redzēt, ka tas mājastēvam dažu labu reizi bijis par laika kavēkli.
«Atļaujiet jūs palūgt atlaisties šai atzveltnes krēslā,» teica Maņilovs. «Te jums būs ērtāk.»
«Atļaujiet, es sēdēšu krēslā.»
«Atļaujiet man jums to neatļaut,» sacīja Maņilovs ar smaidu. «Sis atzveltnes krēsls man ir asignēts tikai viesiem: vai patīk, vai nepatīk, bet jāsēd.»
Čičikovs apsēdās.
«Atļaujiet man jums piedāvāt vienu pīpi.»
«Nē, nesmēķēju,» Čičikovs laipni un it kā nožēlodams atbildēja.
«Kāpēc?» Maņilovs ari laipni un nožēlodams teica.
«Neesmu pieradis, baidos; saka, ka no smēķēšanas topot vājš.»