Viņam tas varētu būt svarīgi, kādudien pēc vizītes dakteris skaidroja manai mātei. Apmeklējot salu, kuru vectēvs tā mitoloģizējis, zēns atbrīvosies no maldiem. Pārliecināsies, ka tā ir parasta vieta tāda pati kā jebkura cita, bez jelkādām burvestībām -, un beigās vectēva fantāzijas zaudēs pār viņu varu. Tas būtu visai efektīvs veids, kā apkarot fantāzijas ar realitāti.
Manuprāt, viņš tām vairs netic. Māte mani uzlūkoja. Vai ne, Džeik?
Neticu, es viņu mierināju.
Apzināti ne, doktors Golans turpināja, šobrīd galvenos sarežģījumus rada zemapziņa. Sapņi un bailes.
Vai tiešām jūs domājat, ka ceļojums viņam palīdzēs? -māte, piemiegusi acis, jautāja, it kā gatava skatīties patiesībai acis. Jautājumos par to, ko man vajag vai nevajag darīt, doktora Golana vārds bija likums.
Domāju gan, ārsts atbildēja.
Līdz ar to mana dilemma bija atrisināta.
* * *
Tālāk viss gāja kā pa diedziņu. Nopirkām lidmašīnas biļetes, izstrādājām grafikus, sastādījām plānus. Abi ar tēti nolēmām ceļot tris nedēļas jūnijā. Pārliku, vai nav par daudz, bet tētis apgalvoja, ka pamatīgai salas putnu kolonijas izpētei viņam vajag vismaz trīs nedēļas. Gaidīju, ka mamma iebildis (veselas tris nedēļas!), taču, jo tuvāk nāca mūsu aizceļošanas diena, jo lielāka sajūsma viņu pārņēma.
Abi mani vīrieši, viņa smaidīdama teica, laidīsies lielajā piedzīvojumā!
Mātes sajūsma mani tiešām aizkustināja, līdz kādudien nejauši noklausījos viņas telefonsarunu ar draudzeni, kurā māte atzinās, ka ar prieku tris nedēļas baudīs veco dzīvi, kad nebūs jāraizējas par diviem nevarīgiem bērniem.
Bet es tevi mīlu, gribēju iesaukties, paužot iespējami aizvainojošu ironiju, bet māte mani nebija pamanījusi, un es klusēju. Māti es, protams, mīlēju, taču lielākoties tāpēc, ka tā pieklājas, nevis tādēļ (kā man pašam šķita), ka viņa man varētu iepatikties, ja es satiktu viņu uz ielas. Starp citu, tur mēs nemaz nevarētu sastapties, jo staigāšana, viņasprāt, piedienēja nabadzīgajiem.
No mācību gada beigām līdz ceļojuma sākumam vēl bija tris nedēļas, kuru laikā centos noskaidrot, vai mis Alma Le Feja Peregrine vēl ir dzīva, taču internetā neko neatradu. Ja viņa būtu dzīva, es piezvanītu un vismaz brīdinātu par ierašanos. Necik ilgi, un atklājās, ka Kērnholmā gandrīz nevienam nekad nav bijis telefona. Atradu tikai vienu tālruņa numuru visā salā, tāpēc uz to ari piezvanīju.
Savienojums prasīja gandrīz minūti, klausulē šņāca un klikšķēja, iestājās klusums, atkal šņāca, un es jutu katru lielā attāluma jūdzi, kas mūs šķīra. Beigās dzirdēju dīvaino Eiropas signālupī-pī, pī-pī, un tad man atbildēja vīrietis, manuprāt, galīgi piedzēries.
Pesteļu ala! viņš vada otrā galā brēca.
Fonā bija dzirdams velnišķīgs troksnis: trula rēkoņa, kāda varētu būt ballītes kulminācijā, kad čaļi piedzirda skuķus un pēc tam izvaro. Centos nosaukt savu vārdu, bet diez vai sarunu biedrs mani dzirdēja.
Pesteļu ala! viņš atkal iebļāvās. Kas tur runā?
Nepaguvu atbildēt, jo viņš atrāva klausuli no auss un kādam
uzkliedza.
Es taču teicu, aizverieties, velna maitas, es runāju pa…
Pēc tam iestājās klusums. Labu bridi apjucis sēdēju, piespiedis klausuli pie auss. Vēlreiz zvanīt nebija vērts. Ja jau Kērnholmā ir tikai viens telefons un tas pats romantiskajā slēptuvēPesteļu ala, uz ko es vispār varēju cerēt? Vai tiešām pirmajā ceļojumā uz Eiropu man vajadzēs vairīties no iereibušiem maniakiem un novērot putnus, kas apķēzī akmeņainas pludmales? Iespējams. Taču, ja tikai beigās šādi spēšu likt mierā vectēva noslēpumu un turpināt savu parasto dzīvi, tad visas ciešanas būs tā vērtas.
TREŠĀ NODAĻA
Biezajā miglā bijām kā akli. Kad kapteinis paziņoja, ka tuvojamies krastam, noturēju to par joku: no prāmja zvalstīgā klāja neko neredzēju, izņemot bezgalīgu, pelēku aizkaru. Pieķēries margām, lūkojos zaļganajos viļņos, vērodams zivis, kas tuvākajā nākotnē, iespējams, priecēs mani brokastis; tikmēr tēvs drebēdams stāvēja blakus, izmeties vienā kreklā. Kas gan varēja paredzēt, ka jūnijs būs tik auksts un mitrs? Cerēju, ka mums abiem, kas, drosmīgi pievārējuši trīsdesmit sešas mokošas stundas (trīs lidmašīnas, divas pārsēšanās) un snauduši uz maiņām netīrās dzelzceļa stacijās, ari bezgalīgais, nelabumu uzdzenošais brauciens ar prāmi atmaksāsies. Bet tad tēvs iesaucās:
Skaties!
Pacēlis galvu, ieraudzīju, ka tukšajā audeklā mūsu priekšā iezīmējas augsts, klinšains kalns.
Mana vectēva sala. Izplūdušām kontūrām, drūma, tīta miglā, miljoniem ķērcošu putnu sargāta, tikpat kā sens, milžu būvēts cietoksnis. Skatījos uz kraujajām klintīm, kuru virsotnes iznira rēgainu mākoņu kalnos, un atskārtu, ka tiešām tuvojos mistiskai pasaulei.
Nelabumi pamazām atkāpās. Tētis skraidīja riņķī kā bērns Ziemassvētkos, neatraudams skatienu no putniem, kas meta virs mums slaidus lokus.
Džeikob, paskaties uz to tur! viņš sauca, rādīdams uz punktiņiem gaisā. Mazie vētrasputni!
Kad piebraucām tuvāk klintīm, sāku ievērot dīvainus veidojumus, kas glūnēja no ūdens. Viens no jūrniekiem garāmiedams pieķēra mani, kad, noliecies pār margām, skatījos ūdenī.
Vai neesi redzējis nogrimušu kuģu vrakus?
Uzmetu viņam vaicājošu skatienu.
Vai tiešām vraki?
Te taču viscaur ir kuģu kapsēta. Kā saka vecie kapteiņi: "Starp Hartlandas ragu un Kērnholmas līci nakt' un dien' jūrnieku gaida kaps vien!"
Tobrīd peldējām garām avarējušam kuģim, kas bija tik tuvu ūdens virsmai, ka skaidri redzēju tā zaļgano karkasu. Šķita, ka vraks tūlīt iznirs no seklā ūdens kapa kā zombijs.
Vai redzi to tur? Jūrnieks pamāja. To nogremdēja zemūdene.
Vai te bija zemūdenes?
Bez sava gala. Visa Īrijas jūra bija piedrazota ar vācu zemūdenēm. Ja izceltu visus kuģus, kurus viņi torpedēja, varu saderēt, ka sanāktu puse flotes.
Izteiksmīgi pacēlis vienu uzaci, jūrnieks smiedamies aizgāja.
Diebu pa klāju uz kuģa galu, lai noskatītos vrakā, kas pazuda skatienam. Sāku jau pārlikt, vai mūs krastā neizcels ar īpašu mehānismu, bet tad stāvās klintis, mūs sveicinādamas, nolaidās zemāk. Apbraukuši zemesragu, ieslīdējām klinšainā pusmēness formas līcī. Tālumā jau redzēju nelielu ostu, kurā šūpojās daudzkrāsainas zvejnieku laivas, bet tālāk pilsētu, kas šķita ielikta zaļā podā ar zemi. Pļavu ielāpi ar plankumiem līdzīgām aitām klāja kalnus, kas cēlās pretim augstai korei, virs kuras kā vate klājās baltas mākoņu kupenas. Dramatiski un skaisti neko tādu vēl nebiju redzējis. Kad iepukšķinājām līcī, mani pārņēma piedzīvojumu gars, beidzot ieraugot zemi, kas kartē iezīmēta ar necilu, zilu švīku.
Piestātnē kuģis apstājās, un mēs ar ceļasomām devāmies uz pilsētiņu. Ieskatoties vērīgāk, redzēju, ka, tāpat kā citos gadījumos, arī tagad tuvumā viss nebija tik skaists kā no tāluma. Gar dubļaina grantsceļa malām rindojās balti nobal-sināti namiņi svešādi, ja neņem vērā satelītšķīvjus, kas rēgojās uz jumtiem. Kērnholma atradās nomaļā vietā, un piegādāt strāvu no cietzemes izmaksu dēļ nebūtu saprātīgi, tāpēc uz katra stūra kā niknas lapsenes dūca pretīgi smirdoši dīzeļa ģeneratori, sabalsodamies ar traktoru rūkoņu, kuri te bija vienīgais transports. Pilsētas nomalēs rindojās pamesti senatnīgi namiņi bez jumtiem, liecinot par iedzīvotāju skaita samazināšanos; droši vien jauno paaudzi no gadsimtiem senās zvejniecības un lauksaimniecības tradīcijām aizvilināja spožākas izredzes lielajā pasaulē.