Beigās sasniedzu divas istabas, kurām vairs nebija sienu: gan vienā, gan otrā auga krūmu puduri un nīkulīgi kociņi. Nez no kurienes pēkšņi iebrāzās vējš, un es jautāju sev, kas varēja tā izpostīt māju. Nojautu, ka šeit ir noticis kaut kas šausmīgs.
Vectēva idilliskie stāsti nebūt nesaskanēja ar murgaino gaisotni un faktu, ka viņš te atrada patvērumu. Šeit taču virmoja nelaimes aura. Varēju vēl šo to papētīt, taču pēkšņi iedomājos, ka velti nositu laiku: neviens te vairs nevar dzīvot, pat lielākais cilvēknidējs un vientuļnieks ne. Atstāju māju, juzdams, ka esmu vēl tālāk no patiesības nekā iepriekš.
CETURTĀ NODALA
Lēkāju pa mežu un tipināju, taustīdamies miglā uz saules un gaismas pasauli, kur pārsteigts atklāju, ka saule jau riet un gaisma sārtojas. Nemanot bija pagājusi visa diena. Bārā mani sagaidīja tētis ar melnu kā nakts alu un atvērtu klēpjdatoru uz galda. Apsēdies izrāvu aliņu; viņš pat nepaguva atrauties no drukāšanas.
Žēlīgais Dievs, norijis malku, izdvesu. Kas tas ir? Fermentizēta degviela?
Gandrīz, tētis smējās, paķēris aliņu. Nav jau amerikāņu manta. Bet tu jau nezini, kāda tam garša, vai ne?
Nepavisam ne. Piemiedzu acis, lai gan tā tiešām bija.
Tētim gribējās ticēt, ka esmu tikpat populārs piedzīvojumu
meklētājs kā viņš manos gados, un uzturēt tādu ilūziju bija vieglāk par vieglu.
Pārcietu īsu iztaujāšanu: kā tiku līdz mājai, kas mani turp aizveda, un, tā kā vieglāk ir noklusēt nekā melot, es tiku cauri sveikā. Protams, neteicu, ka Tārps un Dailens mani izjokoja un es izbradājos pa aitu mēsliem, un beigās pusjūdzi pirms galamērķa abi izstājās no spēles. Tētis laikam bija apmierināts, ka man izdevies iepazīties ar diviem vienaudžiem, jo es, protams, aizmirsu pastāstīt, ka viņi mani necieš ne acu galā.
Nu, un kāda tad bija tā māja?
Kā izgāztuve.
Tētis saviebās.
Neko darīt, pagājis labs laiciņš, kopš tur dzīvoja vectētiņš, vai ne?
-Jā. Kopš kāds tur dzīvoja.
Tētis aizvēra klēpjdatoru, un es sapratu, ka visa viņa uzmanība tiks pievērsta man.
Redzu, ka esi vīlies.
Es taču neceļoju tūkstošiem jūdžu tāpēc, lai beigās ieraudzītu māju, kas piedzīta ar pretīgiem atkritumiem.
Un ko tu tagad domā darīt?
Meklēšu cilvēkus, ar kuriem parunāt. Kāds jau zinās, kur palika bērnunama audzēkņi. Manuprāt, daži vēl varētu būt dzīvi ja ne šeit, tad uz cietzemes. Pansionātos vai vēl kaut kur.
Protams. Laba doma. Tētis tomēr tā kā šaubījās.
Iestājās neveikls klusums, un tad viņš turpināja:
Tad jau tu sāc nojaust, kā vectētiņš te dzīvoja, vai ne?
Bridi padomāju.
Nezinu. Laikam. Ko gan var gribēt no tik nomaļas salas?
Tētis pamāja ar galvu.
Tieši tā.
Bet ko tu pats par to visu domā?
Es? Viņš paraustīja plecus. Es pat necentos tēvu saprast.
Skumji. Vai tad tas tevi neinteresēja?
Protams, interesēja. Taču vēlāk vairs ne.
Jutu, ka saruna ieiet nepatīkamā gultnē, tomēr neatkāpos.
Bet kāpēc?
Kad tevi nelaiž iekšā, tu pārstāj klauvēt. Vai saproti, ko es ar to domāju?
Parasti tētis tā nerunāja. Varbūt tur bija vainīgs alus, vai varbūt viņš tā teica tāpēc, ka bijām tik tālu no mājām. Bet varbūt viņš bija sapratis, ka beidzot esmu pietiekami liels, lai kaut ko tādu dzirdētu. Lai kāds būtu iemesls, negribēju, lai tētis apklust.
Bet viņš taču bija tavs tētis. Kā tu varēji tik vienkārši atmest visam ar roku?
Ne jau es atmetu ar roku! tētis mazliet par skaļu atbildēja, bet tad nodūra skatienu, apjucis skalinādams glāzē alu. Lūk, kā bija: tavs vectētiņš, manuprāt, nezināja, kā būt par tēti, tomēr juta, ka no šis lomas izvairīties nevar. Neviens no viņa brāļiem un māsām nepārdzīvoja karu. Tāpēc viņš centās ar to tikt galā, visu laiku būdams prom medībās, komandējumos, tu jau zini. Pat tad, kad tētisbija man blakus, šķita, ka viņa nav.
Vai tu domā Helovīnu?
Par ko tu runā?
Tu taču zini, mājās ir bilde.
Sens stāsts. Helovīna vakars. Manam tētim četri pieci gadi, un neviens vēl nebija viņu izāzējis. Vectētiņš Portmens apsolīja pēc darba atbraukt pēc viņa. Vecāmāte nopirka tētim jocīgu, sārtu zaķa tērpu, un viņš, to uzvilcis, gaidīja ceļa galā, kad atbrauks tēvs no pieciem vakarā līdz naktij bet veltīgi. Vecmamma bija tik dusmīga, ka nofotografēja manu tēti uz ielas, lai varētu parādīt papucim, kas viņš par draņķi. Lieki piebilst, ka attēls daudzus gadus mūsu ģimenē bija leģendārs un mulsināja manu tēvu.
Jūnijs
Ne jau tikai Helovīna vakaru vien, tētis noburkšķēja. Atklāti sakot, Džeik, tu viņam biji tuvāks nekā es. Es nezinu, jūs jau tik labi viens otru nepazināt.
Nepatapu, ko atbildēt. Vai tētis būtu uz mani greizsirdīgs?
Kāpēc tu man to saki?
Tāpēc, ka tu esi mans dēls un es negribu, lai tu ciestu.
Ciestu… no kā?
Tētis aprāvās. Aiz loga slīdēja mākoņi, un pēdējos gaismas staros uz sienas melnoja mūsu ēnas. Man sametās nelabi. Jutos tā, it kā vecāki grasltos paziņot, ka šķirsies, un es jau to zinātu, pirms viņi ir atvēruši muti.
Ja runājam par tavu vectētiņu, es necentos rakt pārāk dziļi, baidīdamies no tā, ko tur atradīšu, tētis beigās atzinās.
Tu runā par karu?
Nē. Tavs vectētiņš turēja noslēpumus sevi, jo tie bija sāpīgi. Es to sapratu. Es runāju par ceļojumiem, par to, ka viņš visu laiku bija ārpus mājām. Par viņa īsto nodarbošanos. Zini, mēs ar tavu krustmāti domājām, ka viņam ir cita sieviete. Varbūt pat vairākas.
Vārdi bridi palika karājamies klusumā. Man dīvaini notirpa seja.
Tas taču ir neprāts, tēti!
Mēs atradām vēstuli. No svešas sievietes, adresētu vectēvam.Es Tevi mīlu, pēc Tevis ilgojos, kad Tu atgriezīsies, apmēram tā. Salkana, uz stūra lūpu krāsa. Nemūžam to neaizmirsīšu.
Man aiz kauna sametās karsti, it kā tēvs runātu par manu pārkāpumu. Tomēr nespēju tam noticēt.
Vēstuli saplēsām, iemetām tualetē un nolaidām ūdeni. Vēlāk neko tādu vairs neatradām. Laikam jau viņš kļuva piesardzīgāks.
Nezināju, ko teikt. Nespēju paskatīties uz tēvu.
Man tiešām žēl, Džeik. Droši vien tev ir smagi to dzirdēt. Zinu, kā tu viņu pielūdzi.
Tētis pastiepās, lai paspiestu man plecu, bet es izvairījies atstūmu krēslu un piecēlos.
Es nevienunepielūdzu.
Labi. Es jau tikai… Negribēju, lai tu piedzīvo pārsteigumu, neko vairāk.
Paķēris žaketi, pārmetu to pār plecu.
Kur iesi? Tūlīt vakariņas.
Par vectēvu tu maldies, es sacīju. Un es to pierādīšu.
Labi. Ceru, ka tev tas izdosies, tētis nopūtās, it kā dodams man atļauju.
Aizcirtis Priesteru alas durvis, soļoju, pats nezinādams, uz kurieni. Dažreiz cilvēkam vienkārši jāiziet laukā pa durvīm.
Tētim, protams, bija taisnība: vectēvu es dievināju. Vēlējos noskaidrot patiesību, bet ne jau uzzināt par precēta vīra sānsoļiem. Bērnībā, klausoties vectētiņa Portmena fantastiskajos stāstos, iedomājos, ka varu dzīvot burvju pasaulē. Arī vēlāk, kad vairs pasakām neticēju, zināma burvestība vectēvā palika. Viņš taču bija pārdzīvojis īstas šausmas, redzējis cilvēces ļaunāko pusi, kas pārvērta viņa dzīvi līdz nepazīšanai, tomēr bija cienījams, krietns un drosmīgs cilvēks un tāds bija palicis manā atmiņā. Visa vectēva dzīve bija teiksmaina. Neparko nespēju noticēt, ka viņš bijis melis, krāpnieks un slikts tēvs. Ja vectētiņš Portmens nebija godīgs un labs, nezinu, kurš tad tāds bija.