Krāsa, protams, ir blēdība. Cirka izrāde. Bet klausies, ko tev saku, tam cilvēkam bija divas mutes. Varbūt tu man netici?
Bridi domāju, skatīdamies te uz bildēm, te vectēvu, taču viņa seja bija nopietna un atklāta. Kāpēc lai vectētiņš man melotu?
Ticu, beigās padevos.
Un tik tiešām vismaz dažus gadus es viņam ticēju, tomēr galvenokārt tāpēc, ka gribēju ticēt, tāpat kā mani vienaudži ticēja Santaklausam. Mēs pieķeramies pasakām, līdz maksa par ticību tām kļūst pārāk augsta, un to es sapratu otrajā klasē, kad Robijs Džensens pie galda meiteņu priekšā mani izsmēja, ka ticu pasakām. Laikam biju to pelnījis, jo atkārtoju vectēva stāstīto skolā, taču šajās pazemojošajās sekundēs paredzēju, ka gadiem tikšu saukāts par pasaku princi, tāpēc ņēmu ļaunā, lai gan nezinu pamatoti vai ne.
Todien mani pie skolas sagaidīja vectētiņš Portmens: kad vecāki bija darbā, viņš to darīja bieži. Iekārtojies vecāpontiaka sēdekli, es paziņoju, ka pasakām vairs neticu.
Kādām pasakām? Vectēvs palūkojās mani caur brillēm.
Tu pats zini. Taviem stāstiem. Par bērniem un briesmekļiem.
Vectēvs izskatījās samulsis.
Vai kāds tev kaut ko teica?
Es atbildēju, ka izdomāts stāsts ir tas pats, kas pasaka, un pasakas domātas mazuļiem, kas slapina autiņos, un viņa bildes un stāsti nav īsti. Gaidīju, ka vectēvs sapiktosies vai iebildis, bet viņš tikai pamāja ar galvu.
Labi.
Pēc tam vectēvs iedarbinājapontiaku. Uzspiedis kāju starterim, viņš klusēdams pagrieza stūri. Ar to mūsu saruna beidzās.
Jādomā, vectēvs paredzēja, ka beigās pāraugšu pasaku vecumu, tomēr aprāvās tik pēkšņi, it kā tiešām būtu melojis. Nevarēju saprast, kāpēc viņam bija jāizgudro un jāliek man ticēt tam, kas nav iespējams. Tikai pēc vairākiem gadiem tētis atklāja, ka vectēvs arī viņam bērnībā šo to stāstījis un tie jau neesot meli, bet gan pārspīlēts realitātes variants, jo vectētiņa Portmena bērnība nav bijusi pasaka, bet gan šausmu stāsts.
Pirms Otrā pasaules kara vectēvs vienīgais no visas ģimenes aizbēga no Polijas. Vecāki atdeva pastarīti, tolaik divpadsmit gadu vecu zēnu, svešās rokās, iesēdinādami vilcienā uz Lielbritāniju ar koferi un vienu drēbju kārtu, kas mugurā. Tas bija vienvirziena ceļojums. Vectēvs vairs nekad nesatika māti un ^ tēvu, vecākos brāļus, brālēnus un māsīcas, krustmātes un tēvo-čus. Jau pirms viņa sešpadsmitās dzimšanas dienas tos visus bija nogalinājuši briesmekļi, no kuriem viņš pats tik tikko bija paglābies. Taču šiem briesmoņiem nebija pūžņojošas ādas un taustekļu, kas varētu saistīt septiņgadīga bērna iztēli, bet gan N^ cilvēku sejas, un viņi, ģērbušies glītos mundieros, gāja ierindas solī; viss šķita tik banāli, ka tad, kad apķēries, kas notiek, jau bija par vēlu.
Tāpat kā briesmekļi, ari stāsts par burvju salu bija izpušķota patiesība. Salīdzinājumā ar šausmām Eiropas kontinentā bērnunams, kurā vectēvs nokļuva, bija paradīze, tāpēc stāstos pārtapa par drošu patvērumu ar mūžīgu vasaru, sargeņģeļiem un brīnumbērniem, kas, protams,īstenībā nemaz nelidoja, nebija neredzami un necilāja laukakmeņus. Bērnus noteikti vajāja vienas un tās pašas īpatnības dēļ viņi bija ebreji. Karalaika bāreņi, kurus uz mazo salu bija atskalojuši asinsplūdi. Brīnišķīgās spējas bērniem nemaz nepiemita: pietika ar to, ka viņi bija aizbēguši no geto un gāzes kamerām.
Nelūdzu vairs vectēvu stāstīt, un jācer, ka viņš klusībā atviegloti nopūtās. Vectēva bērnību klāja noslēpumainības plīvurs. Negribēju būt okšķeris. Vectēvs bija izgājis cauri ellei, un cilvēkam taču ir tiesības uz saviem noslēpumiem. Man bija kauns, ka apskaudu viņa dzīvi, par kuru bija tik
dārgi samaksāts, tāpēc mēģināju sev iestāstīt, ka man tiešām paveicies ar klusu un mierīgu dzīvi, lai gan nebiju pakustinājis pat mazo pirkstiņu, lai to nopelnītu.
Taču pēc dažiem gadiem, kad man jau bija piecpadsmit, atgadījās kaut kas ārkārtējs un šausmīgs, kas sašķēla manu dzīvi divās daļās Pirms unPēc.
Pirmā nodaļa
PēdējāPirms pēcpusdienā būvēju no pamperu kārbāmEmpire State Building modeli (mērogs 1:10 000). Manuprāt, bija padevies tīri skaists: pamats apmēram pusotru metru plats; virs parfimērijas stenda, uzlikts uzJumbo kārbām, no lukturiem veidots skatu laukums, bet simboliskajā smailē pedantiski saliktiTrialsize flakoni. Gandrīz vai pati pilnība, trūka tikai vienas būtiskas detaļas.
-Jūs esat izmantojisNeverleak pamperus, aizrādīja Šellija, apskatīdama manu meistardarbu ar skeptiski sarauktu pieri. Bet mēs tirgosimStay-Tite.
Šellija bija veikala vadītāja. Viņas salīkušie pleci un skābā sejas izteiksme piederēja pie formas tērpa, tāpat kā zilie polokrekli, kuri mums visiem bija jānēsā.
Manuprāt, jūs teicātNeverleak, es sacīju, un tā tiešām arī bija.
Stay-Tite, Šellija palika pie sava, ar nožēlu purinādama galvu, it kā mans tornis būtu sakropļots sacīkšu zirgs un viņa turētu rokās revolveri ar perlamutra rokturi. Iestājās neveikls klusums; Šellija, šūpodama galvu, ar skatienu nomērīja mani, tad torni, pēc tam atkal mani. Truli lūkojos pretī, nespēdams saprast, ko viņa tik pasīvi agresīvi vēlas paust.
Ak vai! beigās nozūdījos. Vai gribat teikt, ka man tas jāpārbūvē?
Pats vainīgs, nevajadzēja liktNeverleak, Šellija atbildēja.
Labi, lai notiek!
Piegrūdu melnās krosenes pie maketa pamatnes. Lieliskā būve pajuka uz visām pusēm: pamperi izbira uz grīdas, bet kārbas atsitās pret pārsteigto pircēju kājām, aizslīdot līdz automātiskajām durvīm, kas atvērās un ielaida telpā augusta karstā vēja brāzmas.
Šellijas seja pietvīka kā nobriedis granātābols. Viņai vajadzētu uz karstām pēdām atlaist mani no darba, taču es pat necerēju uz tādu laimi. NoSmart Aid biju mēģinājis tikt vaļā visu vasaru, bet izrādījās, ka tas ir gandrīz vai neiespējami. Vairākas reizes kavēju darbu, pat nevīžodams taisnoties, kļūdījos, izdodot pircējiem naudu, tīšām liku preces nepareizos plauktos, sagrūzdams vienviet losjonus, caurejas līdzekļus, kontracepcijas tabletes un bērnu šampūnus. Reti kad esmu bijis tik centīgs, tomēr, lai kādu nejēgu es tēloju, Šellija spītīgi ierakstīja mani algu sarakstā.
Man tikpat kā nebiju izredžu atbrīvoties noSmart Aid. Jebkurš cits darbinieks tiktu atlaists par daudz mazākiem grēkiem. Tā man bija pirmā dzīves mācība. Englvudā, miegainajā pludmaļu pilsētiņā, kur es dzīvoju, bija trīsSmart Aid nodaļas, Sarasotas grāfistē divdesmit septiņas, bet Floridā simt piecpadsmit: izplatījušās štatā kā neārstējami izsitumi. Mani nepadzina tāpēc, ka tas viss piederēja maniem tēvočiem. Pats es nevarēju aiziet, joSmart Aid bija mana pirmā darbavieta un tā mūsu ģimenē ir svēta tradīcija. Ar savu anarhistisko kampaņu iesaistījos bezcerīgā karā ar Šelliju, izpelnīdamies nepārejošas darbabiedru dusmas, kas, atklāti sakot, tāpat neietu secen: galvenais jau nebija, cik stendu es apgāzīšu vai cik klientu apkrāpšu ar sīknaudu, bet tas, ka
vienudien es mantošu brangu daļu uzņēmuma, bet viņi ne.
* * *
Izbridusi cauri pamperiem, Šellija iebakstīja man krūtis ar pirkstu, jau gribēdama kaut ko teikt, taču viņu pārtrauca skaļruņu sistēma:
Džeikob, jums zvans otrajā līnijā. Džeikob, otrā līnija.