Dzinējs pamodās, pazuzdams zilu dūmu mākonī. Izbraukuši no stāvvietas, rullējām garām veikalu rindai uz vectētiņa Portmena māju, un es jau sāku uztraukties, kas mūs tur sagaidīs. Ļaunākajā gadījumā vectēvs būs izskrējis kails uz ielas, ar medību bisi rokās, varbūt trakos pagalmā vai arī atgūlies gaidīs ar trulu priekšmetu rokās. Iespējams viss minētais, un visvairāk mani uztrauca, ka tas būs Rikija pirmais iespaids par cilvēku, par kuru es runāju ar godbijību.
Kad iebraucām vectēva kvartālā (mežonīgā strupceļu labirintā, kuru sauca par Riņķa ciematu), debesis bija svaiga nobrāzuma krāsā. Apstājāmies pie sardzes vārtiem, lai dotu par sevi ziņu, bet večuks būdiņā krāca, un vārti stāvēja atvērti (ne jau pirmo reizi), tāpēc iebraucām, un lieta darīta. Mans mobilais nopīkstēja, saņemot īsziņu no tēta ar jautājumu, kā man iet, un īsajā mirklī, kamēr atbildēju, Rikijs iemanījās galīgi, neglābjami apmaldīties. Kad pateicu, ka man nav ne jausmas, kur atrodamies, viņš nosodījās un, riepām čīkstot, strauji izmeta vairākus līkumus, slaidi spļaudams pa logu sazelētu tabaku, bet es pētīju apkaimi, meklēdams pazīstamas zīmes. Viss šķita svešs, lai gan bērnībā pie vectēva biju bieži ciemojies. Visas mājas izskatījās vienādas kantainas kastītes ar nelielām atšķirībām, septiņdesmitajos gados noklātas ar alumīniju vai tumšiem dēļiem, ar ģipša kolonnām priekšā, kas radīja ilūziju par godkārību. No ceļa zīmēm arī nebija nekāda labuma: puse no tām bija baltas vai izdegušas saulē. Atlika vadīties tikai pēc jocīgajiem, krāsainajiem dārza ģipša ornamentiem, kuru dēļ vectēva mājas apkaime atgādināja brīvdabas muzeju.
Beidzot ieraudzīju pastkastīti; to turēja metāla sulainis, kas, neraugoties uz stalto stāju un augstprātīgo seju, raudāja rūsainas asaras. Uzsaucu Rikijam, lai griež pa kreisi: riepas nokaucās, un es atsitos pret mašīnas durvīm. Laikam trieciens iekustināja man smadzenes, jo pēkšņi sapratu, kur esam.
Pa labi uz flamingo orģiju! Pa kreisi uz jumtu ar kosmopolītisko Santaklausu! Tieši garām čurājošajiem ķerubiem!
Kad pabraucām garām ķerubiem, Rikijs palaida mašīnu bruņurupuča gaitā un šaubīdamies pārlaida skatienu māju rindai. Ne pie viena sliekšņa nedega uguns, aiz loga nemanīja televizora gaismu, stāvvietā nebija neviena auto. Visi kaimiņi bija aizbraukuši uz ziemeļiem glābties no nežēlīgās vasaras tveices -, atstādami aizaugušajos zālienos nogrimušus rūķus, cieši aizvēruši slēģus. Mājas atgādināja nelielas bumbu patvertnes no plastilīna.
Pēdējā pa kreisi. Es pamāju.
Rikijs uzspieda uz gāzes pedāļa, un mēs lēni slīdējām uz priekšu. Pie ceturtās vai piektās mājas pabraucām garām večukam, kas laistīja zālienu. Galva viņam bija kaila kā ola, un viņš, ģērbies peldmētelī un čībās, stāvēja līdz potītēm zālē. Viņa māja bija tikpat tumša un aizslēģota kā pārējās. Pagriezos, lai viņu nopētītu, un večuks laikam skatījās pretī; to gan viņš nevarēja, es satriekts atklāju, jo viņa acis bija baltas kā piens.Dīvaini, es nodomāju.Vectētiņš Portmens ne ar vārdu nav pieminējis, ka viņam kaimiņos dzīvo aklais.
Iela beidzās ar sīku priedīšu rindu, un Rikijs strauji pagrieza uz vectēva pievedceļu. Izslēdzis dzinēju, viņš izkāpa laukā un atspēra vaļā durvis manā pusē. Kurpēm švīkstot pa sauso zāli, gājām uz lieveni.
Nospiedis zvana pogu, gaidīju. Kaut kur ierējās suns: vienīgais troksnis spiedīgajā vakarā. Nesagaidījis atbildi, sāku klauvēt, domādams, ka varbūt zvans nedarbojas. Rikijs kāvās ar odiem, kas jau sāka mūs ielenkt.
Varbūt izgājis laukā, Rikijs pasmaidīja. Vai ari izliekas, ka devies uz randiņu.
Smejies, smejies, es atrūcu. Viņam te daudz labākas izredzes nekā mums ar tevi. Iekārojamu atraitņu ka biezs.
Jokoju tāpēc vien, lai nomierinātos. Klusums jau sāka mani biedēt.
Pacēlu rezerves atslēgu no slēptuves krūmos.
Paliec tepat.
Velns parāvis, kāpēc?
Tāpēc, ka tavs augums ir metrs deviņdesmit seši, mati -zaļi, vectēvs tevi nepazīst un viņam pa ķērienam ir ieroču arsenāls.
Paraustījis plecus, Rikijs iebāza aiz vaiga kārtējo tabakas plāksnīti. Pēc tam viņš izstiepās dārza krēslā, bet es atslēdzu ārdurvis un iegāju iekšā.
Pat pustumsā redzēju postažu it kā māju būtu pārmeklējuši zagļi. Grāmatplaukti un skapīši iztukšoti, to saturs -dažādi nieciņi unReader's Digest lielā drukā izmētāts pa grīdu. DIvānspilveni un krēsli apgriezti otrādi. Ledusskapja un saldētavas durvis atvērtas, produkti sakusuši uz linoleja lipīgās peļķēs.
Man sarāvās sirds. Vectētiņš Portmens tiešām ir zaudējis prātu. Saucu viņu vārdā. Nekādas atbildes.
Gāju no vienas istabas uz nākamo, ieslēgdams gaismas un skatīdamies, kur baiļu pārņemtais večuks varētu slēpties no nezvēriem: aiz mēbelēm, varbūt guļus bēniņos vai aiz darbgalda garāžā. Apskatīju pat ieroču lādi, lai gan tā, protams, bija aizslēgta; rokturis vienās švīkās vectēvs bija mēģinājis atraut vāku. Stiklotajā verandā vējš šūpoja brūnējošas, nelaistītas papardes kā karātavas. Nometies ceļos uz mākslīgās zāles, paskatījos zem pītajiem krēsliem, baidīdamies tur kaut ko atklāt.
No pagalma plūda vārga gaismiņa.
Izskrējis laukā, ieraudzīju zālē nomestu lukturīti, kura gaisma krita uz mežu, kas robežojās ar vectēva pagalmu: gar
Riņķa ciematu jūdzes garumā rindojās sīkas, robainas savvaļas palmas, nošķirot to no nākamā kvartāla Mūžameža. Ja ticēt vietējai leģendai, meži bija pilni ar čūskām, jenotiem un mežacūkām. Iedomājies, ka tur ir vectēvs apmaldījies, kaut ko nesakarīgi runā, ģērbies tikai peldmētelī -, jutos pavisam drūmi. Katru otro nedēļu ziņās dzirdēju par kādu slimu, vecu pilsoni, kas iekritis dīķi tieši rīklē aligatoriem. Kaut ko ļaunāku bija grūti iedomāties.
Pasaucu Rikiju, un mirkli vēlāk viņš parādījās pie mājas stūra. Draugs ievēroja to, ko es biju palaidis garām: garu, neglītu švīku stikla durvis. Viņš klusi nosvilpās:
Velnišķīgs cirtiens! Varbūt mežacūkas darbs. Vai lūsis? Var redzēt nagu pēdas.
Tuvumā atskanēja mežonīgas rejas. Satrūkušies pārmijām satrauktus skatienus.
Varbūt suns? es minēju.
Riešana izraisīja ķēdes reakciju, un nu jau vaukšķēja visās malās.
Iespējams, Rikijs pamāja. Man bagāžniekā ir šaujamais. Pagaidi.
To pateicis, draugs devās pēc ieroča.
Suņi pieklusa, taču sāka sīkt svešāds kukaiņu koris. Man uz sejas izspiedās sviedri. Metās jau tumšs, taču vējiņš bija pierimis un gaiss šķita karstāks nekā dienā.
Pacēlis lukturi, gāju uz koku pusi. Nešaubījos, ka vectēvs ir tur. Bet kur tieši? Es taču neesmu detektīvs, un Rikijs ari ne. Tomēr nezin kas mani vadīja, krūtis kaut kas saknosijās, biezajā gaisā izdzirdēju čukstus, un es sapratu, ka nedrīkstu zaudēt ne mirkli. Iesoļoju krūmājā kā asinssuns, saodis neredzamas pēdas.
Floridas mežos paskriet grūti: ik kvadrātmetrā, ko nav ieņēmuši koki, biezē palmu pīķi līdz ceļgaliem un vīnogulāju stīgu ņudzeklis, tomēr, kā varēdams, mēģināju lauzties uz priekšu, saukdams vectēvu vārdā un spldinādams lukturi uz visām pusēm. Ar acs kaktiņu ievērojis baltu plankumu, metos to pētīt, taču atklāju tikai izbalējušu, pārdurtu futbolbumbu, kuru biju pazaudējis pirms daudziem gadiem.
Gribēju jau atmest visam ar roku un iet atpakaļ pie Rikija, kad tuvumā starp palmām ievēroju šauru, svaigi iemītu taku. Apstājies pārlaidu gaismu visapkārt lapas bija apšļakstītas ar kaut ko tumšu. Man izkalta mute. Sadūšojies sāku iet pa taku uz priekšu. Jo tālāk tiku, jo nelāgāk man sarāvās kuņģis, it kā augums zinātu, kas gaida priekšā, un mani brīdinātu. Taka ar pieplacinātajiem krūmiem kļuva platāka, un es ieraudzīju vectēvu.