Выбрать главу

-    Vidusjūra, vīnogas un šrapnelis. Simtprocentīgi vesels vēl neesmu. Es pasmaidīju. Un tomēr ir labi būt atkal mājās un redzēt tevi.

-Jā, viņš neskanīgi noteica. Es priecājos, ka tu atbrauci, Stīv. Ļoti priecājos. Mūsu māja gan ir ne visai… Nu, tā ir diezgan nolaista. Es tavu vēstuli saņēmu tikai vakar un neko neesmu paguvis izdarīt. Tu redzēsi, ka te daudz kas ir mainījies.

Visvairāk mainījies bija viņš pats. Es tik tikko spēju ticēt, ka šis ir tas pats mundrais, žirgtais jauneklis, kurš 1942. gadā bija aizgājis līdzi savai armijas daļai. Viņš bija neticami novecojis, matos vīdēja sirmas šķipsnas, kas vēl vairāk izcēlās tāpēc, ka viņš bija ļāvis matiem augt un tie sānos un aizmugurē nekārtīgi krita pār pleciem. Viņš man loti atgādināja tēvu: tas pats tālumā vērstais, izklaidīgais skatiens, tie paši iekritušie vaigi un grumbu izvagotā seja. Taču visvairāk mani satrauca viņa izturēšanās veids. Kris­tiāns vienmēr bija bijis spēcīgs, muskuļots puisis; tagad viņš atgādināja pasakās iemūžināto putnubiedēkli stiegrains, neveikls, dīvaina saspringuma pilns. Viņa skatiens šaudījās apkārt un nekad īsti nepievērsās man. Turklāt no viņa nāca nepatīkama smaka. Tā kā pēc naftalīna, it kā viņš savu balto kreklu un pelēkās bikses būtu nupat izvilcis no noliktavas dziļumiem, un vēl tā kā pēc meža un zāles trūdamā mikluma… Nagi viņam bija netīri, mati tāpat un zobi izskatījās nodzeltējuši.

Minūtēm ritot, šķita, ka viņš pamazām atslābinās. Mēs drusku paclkstējāmies, pasmējāmies un pagājāmies gar dīķa malu, ar zariem cirzdami pa meldriem. Es netiku vaļā no izjūtas, ka esmu pārradies mājās nevēlamā brīdī.

-    Vai bija grūti… tas ir, ar tēvu? Pēdējās dienas.

Viņš papurināja galvu. Pēdējās pāris nedēļas pie viņa bija kopēja. Nevarētu gluži teikt, ka viņš aizgāja mierīgi, bet tā sieviete vismaz panāca, ka viņš tīši nebeidza sevi nost… Tikpat labi var teikt, arī mani.

-     Es tieši to gribēju jautāt. No vēstulēm varēja just, ka jums ir diezgan naidīgas attiecības.

Kristiāns drūmi pasmaidīja un pameta uz mani dīvainu skatienu ne īsti piekrītošu, ne īsti aizdomu pilnu. Drīzāk jau atklāts karš. Neilgi pēc manas atgriešanās no Francijas viņš kļuva gluži kā jucis. Tev derēja redzēt, kā te izskatījās, Stīv! Tev derēja redzēt viņu pašu. Man šķiet, viņš mēne­šiem nebija mazgājies. Es nesapratu, ko viņš ir ēdis… Katrā ziņā ne jau tik vienkāršas lietas kā olas un gaļa. Man tik tiešām likās, ka viņš vairākus mēnešus ir ēdis kokus un lapas. Pilnīgi sabrucis un nožēlojams… Lai gan vecais ļāva man palīdzēt darbā, viņš drīz sāka mani atklāti neieredzēt. Viņš vairākas reizes mēģināja mani nogalināt, Stīv. Pilnīgi nopietni viņš ar izmisīgu neatlaidību centās tikt vaļā no manis. Laikam jau bija iemesls…

Kristiāna teiktais mani ļoti pārsteidza. Tātad mans tēvs no salta, nelaipna cilvēka bija pārvērties par neprātīgu mežoni, kas kliegdams skrējis Kristiānam virsū un sitis viņu ar dūrēm!

-    Man vienmēr likās, ka pret tevi viņš jūt kādu drusciņu simpātiju, jo savus stāstus par mežu viņš vienmēr stāstīja tev. Es gan klausījos, taču tu biji tas, kas sēdēja viņam uz ceļiem. Kāpēc lai viņš gribētu tevi nogalināt?

-    Es par daudz iesaistījos viņa dzīvē, Kristiāns atbil­dēja un neko vairāk nepaskaidroja. Viņš kaut ko acīm redzami noklusēja, turklāt kaut ko ļoti svarīgu. To es jutu no viņa toņa, no drūmās, gandrīz piktās sejas izteiksmes. Vai mēģināt vēl vai labāk ne? To bija grūti izlemt. Es nekad nebiju juties tik tāls un atsvešināts no sava brāļa. Intere­santi, kā viņa izturēšanās iespaido Gvivenetu, meiteni, kuru viņš apprecējis? Interesanti, kādā gaisotnē viņa spiesta dzīvot šajā mūsu Ozolmājā?

Es piesardzīgi ieminējos par meiteni.

Kristiāns nikni uzsita ar vicu pa dīķa meldriem. Gviveneta ir prom, viņš vienkārši atbildēja, un es pārsteigts apstājos.

-    Ko tas nozīmē, Kris? Kur prom?

-    Vienkārši prom, Stīv, viņš atcirta, pikts un itin kā strupceļā iedzīts. Viņa bija tēva meitene, un viņa ir prom, un tas ir viss, ko es varu tev pateikt.

-    Es neko nesaprotu. Uz kurieni viņa aizgājusi? Vēstulē izklausījās, ka tu esi tik laimīgs…

-    Man nevajadzēja rakstīt par viņu. Tā bija kļūda. Tagad pietiks par to, labi?

Pēc šīs īsās jūtu izpausmes sasprindzinājums mūsu starpā strauji pastiprinājās. Kaut kas ar Kristiānu nepavi­sam nebija kārtībā, un Gvivenetas aiziešana noteikti bija veicinājusi satriecošo pārmaiņu, ko es redzēju, taču es jutu, ka te slēpjas kaut kas vairāk. Tomēr piekļūt tam acīmredzot nebūs iespējams, ja vien viņš pats nesāks par to runāt. Spēju pateikt vienīgi: Man ļoti žēl.

-    Nekas nav jānožēlo.

Mēs gājām tālāk un nonācām gandrīz pie paša meža, kur zeme kļuva purvaina un mikla un pēc dažiem soļiem pārtapa valganā akmeņu, sakņu un trūdošu zaru paklājā. Šeit valdīja vēsums, jo saule atradās virs blīvajām koku lapotnēm. Biezie meldri šalkoja vieglajā vēsmā, un es lūko­jos, kā savā piestātnē šūpojas novārtā pamestā laiva.

Kristiāna skatiens sekoja manējam, taču viņš nere­dzēja ne laivu, ne dīķi, viņš maldījās dziļi pats savās domās. Uz mirkli es izjutu skaudru žēlumu, redzēdams savu brāli tik nožēlojamu gan izskatā, gan izturēšanās veidā. Man izmisīgi gribējās pieskarties viņa rokai, sapu­rināt viņu, un bezgala mokoša bija apziņa, ka es vienkārši baidos to darīt.

Pavisam klusi pajautāju: Kas tev īsti noticis, Kris? Vai tu esi slims?

Viņš brīdi neatbildēja, tad atteica: Es neesmu slims, un spēcīgi iesita pa pienenes galviņu, kuras pūkas pajuka gaisā un aizlidoja pa vējam. Viņš paskatījās uz mani ar tādu kā bezcerīgas samierināšanās izteiksmi izmocītajā sejā. Manī vienkārši ir notikušas dažas pārmaiņas, tas ir viss. Esmu drusciņ atsācis tēva darbu. Varbūt tāpēc man pielipis kaut kas no viņa noslēgtības un savrupibas.

-Ja tā ir, varbūt tev uz kādu laiku derētu to pārtraukt.

-    Kāpēc?

-    Tāpēc, ka tēva apsēstība ar ozolu mežu beigu beigās iedzina viņu kapā. Un, spriežot pēc tava izskata, tu esi sācis iet to pašu ceļu.

Kristiāns tikko jaušami pasmaidīja un iesvieda savu vicu dīķī, kur tā ar neskanīgu šļakstu iegrima ūdenī un ieslīdēja putainās, zaļās aļģēs. Varbūt ir vērts pat mirt, lai sasniegtu to, ko gribēja sasniegt viņš… un cieta neveiksmi.

Es nesapratu Kristiāna vārdu dramatisko pieskaņu. Darbs, ar kuru tik ļoti tika aizrāvies mūsu tēvs, bija meža karšu zīmēšana un senu apmetņu pēdu meklēšana tā dziļu­mos. Viņš bija izgudrojis profesionālu žargonu un parūpē­jies, lai es neko dziļāku viņa darbā nevarētu saprast. Es to pateicu Kristiānam un piebildu: Tas viss ir ļoti interesanti, bet ne jau tik briesmīgi interesanti.

-    Viņš darīja daudz vairāk, ne tikai zīmēja kartes. Bet vai tās kartes tu atceries, Stīv? Tik neticami sīkas…

Vienu es atcerējos pavisam skaidri pašu lielāko karti, kurā bija redzamas rūpīgi iezīmētas takas un taisnākie ceļi cauri biezokņiem un akmeņainiem klajumiem; tajā gandrīz ar fanātisku precizitāti bija iezīmēti izcirtumi, visi sanumu­rēti un reģistrēti, un viss mežs sadalīts zonās ar konkrētiem nosaukumiem. Vienā izcirtumā netālu no meža malas mēs reiz bijām ierīkojuši apmetni. Mēs bieži mēģinājām nokļūt dziļāk meža vidienē; vai atceries mūsu ekspedīcijas, Kris? Bet taka vienkārši pazuda, un mēs vienmēr apmaldījāmies un ļoti izbijāmies.

-Jā, tā bija, Kristiāns klusi atbildēja un, šķelmīgi paskatīdamies uz mani, piemetināja: Bet ja nu es tev teiktu, ka mežs mums neļāva iekļūt dziļāk? Vai tu tam ticētu?