Hermanis Melvils
MOBIJS DIKS JEB BALTAIS VALIS
.
.
...
1. nodaļa
APRISES
Sauciet mani par Ismaēlu1 . Priekš dažiem gadiem - tieši kad, nav svarīgi - pēc atklājuma, ka nauda man makā tikpat kā cauri, bet krastā nav palicis gandrīz vai nekas tāds, kam vel būtu ta vara mani piesaistīt, es nospriedu, ka nebūs par ļaunu pakuģot, lai iepazītu pasaules ūdeņus. Tas man ir tāds pārbaudīts paņēmiens, kā atbrīvoties no grūtsirdības un atjaunot asinsriti.
Vienmēr, kad ievēroju nīgras rievas iegulstam ap muti, kad manā dvēselē valda drēgnais slapjdraņķa novembris; kad pieķeru sevi neviļus apstājamies pie zārcinieku izkārtnēm un pievienojamies sastaptajiem bēru gājieniem; bet it sevišķi tad, kad grūtsirdība ņēmusi virsroku pār mani un vienīgi nelokāmie morāles principi liedz man, uz ielas izgājušam, visiem garāmgājējiem raut nost cepures, es saprotu, ka ir pēdējais laiks doties jūrā, turklāt jo ātrāk, jo labāk. Tas man aizstāj lodi un pistoli. Katons" filozofiskā mierā metas ar krūti uz zobena; es turpretī mierīgi kāpju uz kuģa klāja. Te nav nekā pārsteidzoša. Ja vien cilvēki apzinātos, ka lielais vairums no viņiem agrāk
Dievs dzird (senebr. vai.). (Tulk. piezīme.) Šeit un turpmāk personu vārdi, kas ņemti 110 Bībeles, atveidoti pēc "Bībeles enciklopēdiskās vārdnīcas" ļ. Sīkstuļa redakcijā ("Jumava", 1999).
Katons Jaunākais (95—46 pr. Kr.) - Senās Romas valsts darbinieks. Pirmā triumvirāta laikā (60-53) Jūlija Cēzara pretinieks. Pēc tā uzvaras pie Tapsas (46) Katons nonāvējās.
vai vēlāk - un katrs citādi - sāks izjust pret okeānu kaut ko līdzīgu tam, ko izjūtu es.
Te, jūsu acu priekšā, ir Manhatanas pilsēta uz salas, to visapkārt apjož kuģu piestātnes - gluži kā koraļļu rifi Indijas salas; tirdzniecība to pārplūdinājusi, ieslēdzot mutuļojošā lokā. Griezies pa labi vai pa kreisi, visas ielas novedīs pie ūdens. Pašā pilsētas galā ir Beterijskvērs3 , tur dižo molu apskalo viļņi un pārstaigā svaigi vēji, kas vēl pirms dažām stundām bija no sauszemes ļoti tālu. Paverieties, cik daudz ūdenī lūkotāji te sapulcējušies!
Apstaigājiet pilsētu miegainā svētījamas dienas pēcpusdienā. Aizsoļojiet no Korliershuksas līdz Koentisdokiem, bet no turienes pa Vaitholu'1 uz ziemeļiem. Ko jūs redzat? Visapkārt pilsētai mēmiem sargkareivjiem līdzīgus mirstīgo stāvus tūkstošiem un atkal tūkstošiem grimstam okeāna sapņojumos. Vieni atspieduši elkoņus pret margām, otri piesēdušies uz mola akmeņiem, trešie raugās tālē, pētīdami no Ķīnas pienākušos kuģus; daži pat uzrāpušies pa vantīm, lai redzētu tālāk.
Turklāt tie visi ir sauszemes ļautiņi, darbdienās nedēļām ilgi četrās sienās ieslēgti, kā pieauguši pie letēm, pienagloti pie soliem, nolīkuši pār rakstāmgaldiem. Kas par lietu? Vai tad zaļu pļavu aptrūcies? Ko viņi dara šeit?
Bet raugiet! Ļaužu pūļi dodas šurp, laužot ceļu tuvāk ūdenim, itin kā ienirt gatavodamies. Dīvaini gan! Viņi apmierināsies, tikai vistālāko zemes strēmeli sasnieguši, paklaiņot spīķera aizvējā viņiem ir par maz. Kur nu! Viņiem jātiek tik tuvu pie ūdens, cik vien iespējams, neiekrītot iekšā. Tā viņi tur stāv, jūdzēm un atkal jūdzēm gar krastmalu. Iekšzemes pilsētu iedzīvotāji, kas atsteigusies šurp no prospektiem un bulvāriem, ielām un alejām - no ziemeļiem, austrumiem, dienvidiem un rietumiem. Taču te viņi visi apvienojušies. Sakiet man, - vai tās ir visu kuģu kompasu adatas, kas ar magnētisku spēku velk viņus šurp?
Skvērs, kas atrodas Manhatanas salas dienviddaļā, kādreizējā holandiešu cietokšņa vietā. (Tulk. piezīme.) ',"
Ielas nosaukums. (Tulk. piezīme.)
Vai atkal… Teiksim, jūs esat laukos, kādā augstākā apvidu ar ezeriem. Izvēlieties jebkuru taciņu, ejiet pa to - un deviņos gadījumos no desmit tā vedīs lejup ielejā un izzudīs tieši tur, kur avotiņš kļūst par upīti. Te ir kaut kas no burvestības. Atrodiet cilvēku - visizklaidīgāko, visdziļākajos sapņos iegrimušo - pieceliet stāvus un pastumiet, lai kājas nes viņu uz priekšu, un viņš nekļūdīgi aizvedīs jūs pie ūdens, ja vien ūdens tajā apvidū vispār atrodams. Varbūt jums kādreiz gadīsies mocīties slāpēs plašajā Amerikas tuksnesī, tad izmēģiniet šo eksperimentu, ja vien jūsu karavānā atradīsies kāds metafiziski noskaņots profesors. Jānudien, visi zina, ka meditēšana un ūdens lieliski sadzīvos vienmēr.
Vai, piemēram, mākslinieks. Viņam radusies vēlēšanās jums uzgleznot vissapņaināko, ēnaināko, mierpilnāko, visaizgrābjošāko romantisko ainavu visā Sako' ielejā. Ko viņš gleznos vispirms? Ieskicēs kokus ar tādiem dobumiem, kur varētu iemitināt vientuļnieku, svēto ar visu krucifiksu; te miegaina pļava ar snaudošu ganāmpulku; te dūmi slinki ceļas augšup tur no tā namiņa. Gleznas dziļumā aizritinās līkumota taciņa caur mežaini līdz pat kalnu grēdām ar spožā zilumā mērktām smailēm. Kaut arī šī glezna rosinās gremdēties sapņos, kaut arī priede ļaus savām nopūtām kā skujām lidināties lejup ganam pār galvu, - viss būs velti, kamēr gana acis neatspoguļosies maģiskais ūdens atspīdums no strautiņa viņam pie kājām. Apmeklējiet prērijas jūnijā, kad jūdžu jūdzēm var līdz ceļiem brist pa tīģerlilijām, - kā jums pietrūks? Ūdens - tur nav ne pilītes ūdens! Ja Niagara būtu smilšu kritums, - vai jūs brauktu tūkstošiem jūdžu tālu to apskatīt? Kādēļ nabaga dzejnieks no Tenesī, necerēti saņēmis divas riekšavas sudraba, nekādi nevarēja izšķirties, vai pirkt mēteli, kas tik tiešām bija viņam ļoti vajadzīgs, vai ziedot šo naudu pārgajienam uz Rokvejbīču6 ? Kādēļ ikviens spēcīgs un veselīgs zēns ar spēkpilnu un veselīgu puikas dvēseli agri vai vēlu top traks aiz jūrābraukšanas ilgām? Kādēļ jūs pašu, pirmo reizi ar pasažieru kuģi jurā izbraucot, pārņem mistiski drebuļi, kad jums paziņo,
Sako upe iVlAias šratā. (Tulk. piezīme.)
Longailendas salas dienviddaļa Atlantijas okeāna krastā. (Tulk. piezīme.)
ka esat atklātā jūrā? Kādēļ senie persieši jūru turēja svētu? Kādēļ grieķi tai piešķīra īpašu dievību - paša Jupitera brāli? Bez šaubām, tas viss nav bez nozīmes. Un vēl dziļāka jēga ir stāstam par Narcišu, kas, nespēdams notvert mokošo, izplūdušo attēlu, metās ūdenī un noslīka. Šo pašu attēlu taču arī mes redzam visās upēs un okeānos. Tas ir dzīves nenotveramā rēga tēls; tā arī ir atslēga šai mīklai.
Šimbrīžam, kad teicu, ka mēdzu doties jūrā ik reizi, kad man aizmiglojas acis un plaušas liek sevi manīt, es ar to nedomāju došanos ceļojumā ar pasažieru kuģi. Lai kļūtu par pasažieri, jums nepieciešams zutenis, bet zutenis ir tikai nožēlojama skranda, ja tajā nekā nav iekšā. Bez tam pasažieri mēdz sirgt ar jūrasslimību, top kašķīgi, naktīs neguļ un vispār gūst maz prieka - nē, es negribu būt pasažieris; kaut gan esmu jūrnieks, nekad neesmu bijis ne komodors', ne kapteinis, ne koks. Atstāju šiem amatiem piederīgo slavu un godu tiem, kam tādi tīk. Man turpretī riebj jebkādi ievērojami, godājami darbi, darīšanas un izdarības. Pilnīgi pietiek ar to, ka tieku galā pats ar sevi, nerūpējoties vēl arī par burukuģiem, barkām", brigām', šoneriem1 " un citām tamlīdzīgām tupelēm. Kas attiecas uz koka pienākumiem - kaut arī es šo amatu atzīstu visnotaļ par godājamu, jo koks uz kuģa nav mazākā vērtē par virsnieku, - tomēr cepināt uz iesma putnus man ne visai tīk, turpretī tad, kad tie, kā pienākas, apbrūnināti, prasmīgi iespeķoti, pienācīgi sālīti un piparoti - neatrastos neviens, kas cepeti apcerētu ar lielāku cienību, lai neteiktu - pielūgsmi kā es.