— Bet tas ir ārkārtīgi svarīgi! — satraucās Vecais. — Mums noteikti jāatrod dimantu Ciltstēvs! Iedomājaties, kas var notikt, ja tas ir nonācis pie kringiem — viss Mežs var tikt pazudināts! Atkal visapkārt plosīsies ugunsgrēki, un nebūs vairs ne aluķēmu, ne mežaļaužu, nekā!
— Kāda jēga dedzināt Mežu, — iebilda Arvils, — ja dimantu Ciltstēvs viņiem būtu jau rokā?
Aluķēmu Vecais nopietni pavērās uz zēnu. — Kringi ir neizprotami un nežēlīgi. Nekad nevar zināt, ko viņi var iedomāties izdarīt, ja tiek pie varas. Mēs nedrīkstam to pieļaut, mums ir jāatrod tas dimants.
— Labi, labi, — beidzot negribīgi sacīja Meža Veča. — Bet tikai citu reizi. Ja meitene būs nomocīta, viņa vispār neko nevarēs palīdzēt, tāpēc lieciet viņu uz bridi mierā.
— Skaidrs. Nu tad līdz nākamajai reizei, — teica Vecais un, stivi piecēlies, izgāja pa durvīm.
Meža Veča nemierīgi sakustējās. — Nez kāpēc, — viņa sacīja,
— es allaž labāk jutos, redzot viņu ejam, nevis nākam. Viņš saka, ka kringi esot neizprotami… Viņš pats ir neizprotams!
— Jūs visi esat jocīgi, — attrauca Arvils. — Arlabunakti, es eju gulēt!
— Jau tagad? — brīnījās Monika. — Pulkstenis taču tikai septiņi.
— Vienalga, man nāk miegs, — teica Arvils un nožāvājies devās lejup.
Laikam todien bija bijis par daudz saules, it sevišķi kopā ar aluķēmu, jo visi — ne tikai Arvils — jutās neparasti saguruši. Meža Veča vel iegāja palūkot, kā klajas Ralfam, un, iznākusi no viņa istabas, paziņoja, ka zēns esot "sanīcis, bet būs dzīvotājs". Šādas prognozes nomierināti, ari pārējie sekoja Arvila paraugam un devās pie miera.
Monika mēģināja gultā palasīt grāmatu, bet domas visu laiku atgriezās pie tikko redzētā. Ruta lasīja vienu no Ralfa pirātu stāstiem, bet, kad Monika kaut ko pie sevis nomurmināja, viņa pacēla acis no grāmatas.
— Vai tu ko teici? — viņa vaicāja.
Istaba grima puskrēslā, jo dega tikai mazās sienas lampiņas virs meiteņu gultām, un rāmi dzeltenīgā gaismā mirdzēja vitrāža.
— Es teicu, — sacīja Monika, — ka tas ir pavisam savādi. Nekad agrāk nav bijis tā, ka sapņi atgādina Aci, bet Acs atgādina sapņus. Un kas tās bija par melnajām ēnām? Un tas dīvainais troksnis?
— Varbūt tie bija klabiķi? — minēja Ruta. — Klabiķi ir melni, tie var taisīt lielu troksni un reizēm tie lido baros. Kad medī pūpēžveidīgos…
— Bet tur nebija neviena pūpēžveidigā, — iebilda Monika. — Un es taču zinu, kā izskatās klabiķi. Saproti, tās ēnas bija tādas kā izplūdušas, it kā nebūtu reālas…
Ruta paraustīja plecus. — Varbūt tas vienkārši ir no tā, ka tu sen neesi trenējusies?
— Var jau būt… — novilka Monika, tomēr nelikās, ka viņa patiešām tā domā. Brīdi viņa sēdēja, sarauktu pieri lūkodamās pāri gramatai, tad beidzot izslēdza lampiņu un, pagriezusies pret sienu, iekrita ciešā miegā.
CETURTA NODAĻA
GADATIRGUS
Toreiz nekādi savādi sapņi Monikai nerādījās, un viņa pamodās, ļoti labi izgulējusies. Pie durvīm kāds diezgan uzmācīgi klauvēja, un durvju sprauga parādījās mundra Meža Večas galva.
— Laiks celties! — viņa sauca. — Ja negribam nokavēt, mums pēc pusstundas jāiziet no mājas! — Meža Večas galva pazuda, durvis aizcirtās, un varēja dzirdēt, kā klauvējieni atskan pie blakus durvīm.
— Vai tad tiešām jau jāceļas? — miegaini jautāja Ruta. Viņa bija lasījusi līdz pat pusnaktij un atšķirībā no Monikas it nemaz nejutās labi izgulējusies.
Monika jau bija augšā un vilka kājās bikses.
— Pusdeviņos mums jābūt pie Ērlas mājas, mes taču sarunājām!
— Ak, patiešām… Āāāā… — Ruta gari nožāvājās un negribīgi izrausās no gultas.
Pēc desmit minūtēm visi jau brokastoja — pat Ralfs, kurš garu ģīmi sēdēja pie galda un dzēra teju bez cukura. Kad Meža Veča pabīdīja uz viņa pusi ievārījuma trauku, viņš tikai sāpīgi saviebās.
— Apēd kādu maizīti, — teica Arvils.
— Šis nav īstais laiks maizītēm, — Ralfs norūca un iestrēba vēl vienu malku rūgtās tējas. Pārējie gan izskatījās tā, it kā šis būtu vienīgais patiesais maizīšu laiks un veikli sukaja tās iekšā citu pēc citas. Ralfs, kura sejas āda šodien bija pieņēmusi purpursārtu nokrāsu un jau sākusi lobīties, drīz devās atpakaļ uz gultu.
Līdzko visi bija paēduši, Meža Veča neparasti veikli nokopa galdu, un gājiens uz gadatirgu varēja sākties. Vienīgi Ralfs palika mājās, iepriekš piekodinājis Arvilam neiepirkt nekādus dzīvniekus, kas būtu turami istabā…
Diena bija padevusies varen jauka un īsti piemerota tādam nolikumam kā gadatirgus. Debesis bija maigā zilumā, un sīki putni, satraukti vidžinādami, šaudījās augstu gaisā un ķerstīja kukaiņus. Gaiss, kā jau agri no rīta, bija svaigs un spirgts, un visi gājēji mundri soļoja pāri priežu pakalniem uz mežaļaužu ciema pusi. Bens spriņģoja visiem pa priekšu, ik pa brīdim atskatīdamies un paluncinādams asti. Ezers gulēja meža ielokā kā zila acs un tā vien vilināja uz peldi, taču, kad Arvils iemērca tajā roku, izrādījās, ka ūdens ir ledusauksts.
Jo tuvāk nāca mežaļaužu ciems, jo lielāka rosība bija manāma visapkārt. Parasti ceļš uz Klabiķu ciemu bija diezgan vientulīgs un reti gadījās sastapt kādu no mežaļaudim, bet šorīt ik pa brīdim gājējiem garām padrāzās rati ar veselām mežaļaužu ģimenem. Vēl pēc brīža viņi apsteidza kadu sīka auguma večuku, kurš dzina sev pa priekšu milzīgu baru savādu, puķainu jēru.
— Paskat, paskat, — sajūsminājās Meža Veča, — vilnaitas!
Šim večukinam šodien būs ražena diena. /
— Ka tā? — brīnījās Arvils. — Un kas tās par vilnaitām? Man likās, ka tie ir jēri…
— Vilnaitas — vilnas aitas, — paskaidroja Meža Veča. — Redzi, kāda tām aitām vilna — vilnas tur ir vairāk nekā pašas aitas. Aitiņas ir pavisam sīciņas un lielākās neizaug, bet vilnas tām piecreiz vairāk nekā parastajām aitām. Tās ir ļoti grūti kopt, jo tas bieži slimo. Un šīs aitas dzīvo tikai kalnu ganībās, tā ka večuks droši vien ir tālu ceļu nācis. Varbūt pat no pašiem Robežkalniem…
— Nedaudz kaut ko atgādina… — nočukstēja Ruta, tikko valdīdama smieklus un lūkodamas pārmaiņus te uz vilnaitām, te uz Arvila galvu. Arī Monika paskatījās uz Arvilu un iesmējās. Vilnaitas ar savu balto, gaisīgam mākonim līdzīgo vilnu patiešām nedaudz līdzinājās Arvila matu ērkulim.
Arvils caur pieri paglūnēja uz Moniku un Rutu, paskatījās uz aitām, koši nosarka un sabozās, bet Ruta ar Moniku turpināja ķiķināt.
Tikmēr viņiem garām grabēdami pabrauca rati, no kuriem skanēja skaļa klukstēšana un aizsmakusi gaiļu dziedāšana. Meža Veča aizrautīgi metās pētīt būros satupinātās vistiņas un gailēnus. Piepeši Meža Veča pamanīja mazu, melnu vistiņu, kas sēdēja vienā no augšējiem būriem un kladzināja skaļāk par visām pārējām.
— Vai dieniņ, kas par burvīgu vistiņu! — iesaucās Meža Veča, kāru aci blenzdama uz melnīti. — Ak, kā man to vajag, visu laiku man ir pietrūcis tieši tādas vistiņas! — Viņa paskatījās uz Moniku, Rutu un Arvilu. — Vai kādam no jums ir pulkstenis? — viņa vaicāja.
— Man ir, — sacīja Ruta.
— Cik tas rāda?
— Divdesmit pāri astoņiem, — atteica Ruta, palūkojusies rokas pulksteni.
Meža Veča palūkojās savējā. Viņas rokas pulkstenis bija patiesi ievērojams. Tas atgādināja mazu kastīti, un apaļās stundas kastītei atveras vāks, kurā parādījās mazmazītiņš jenots, kas tad norēja attiecīgo stundu. Patlaban kastītes vāks bija ciet, jenots sēdēja iekšā, un pulkstenis rādīja divdesmit pāri astoņiem.