Auns apstājās un ar mazajām ačelēm pikti vērās uz Ērlas māti. Arī Ērla apstājās.
— Kur tad lai es viņu vedu? — Ērla jautāja, paraudzīdamās visapkārt. — Te taču nav nevienas brīvas vietiņas, un man vajag viņu kaut kur piesiet.
— Tu nevari viņu siet šeit, — Ērlas māte steigšus sacīja, nervozi palūkodamās uz aunu. — Tu taču zini, kāds viņš ir — viņš saplēsis visus traukus un sabadīs pircējus.
Auns protestēdams teica — bēēē… — , bet neviens uz viņu pat nepaskatījās.
— Tēvs ir sameklējis tev vienu vietiņu pie steliņģiem, — Ērlas māte sacīja. — Tu zini, kur tas ir — pa galveno eju uz priekšu un tad jāpagriežas pa labi ap vistu stūri.
— Nu, labi, — noteica Ērla, atkal sagrābdama aunu aiz kakla siksnas. — lijām meklēt to auna vietu. Lai tev veicas! — viņa vel uzsauca mātei. — Tiksimies vēlāk pie sulu galda!
Viņi devās atkal tālāk, aunam metot ziņkārīgus skatienus uz visām pusēm. Nogriezušies ap "vistu stūri", kur dučiem būru stāvēja sakrauti cits uz cita, bērni ieraudzīja kļavu, pie kuras karājās uzraksts "Rezervēts". Ērla sāka skatīties uz visām pusēm un beidzot pamanīja savu tēvu, kurš sarunājās ar zirgu puisi.
— Ei, tēt! — uzsauca Ērla un, kad tēvs pagriezās, jautājoši norādīja uz koka pusi. Tēvs tikai pamāja ar galvu un atkal iegrima sarunā, bet Ērla izvilka no kabatas auklu.
— Stāvi nu mierīgs, — viņa piekodināja aunam un noliecās, lai viņu piesietu. Auns trulu izteiksmi blenza uz vistu būriem un ļāva Ērlai to darīt. — Tā, tas nu ir paveikts, — Ērla atviegloti sacīja, kad auns bija drošībā.
— Ko mēs tagad darīsim? — vaicāja Arvils.
— Es palikšu pie auna, — teica Ērla, — kamēr kāds viņu nopirks. Domāju, ka tas notiks diezgan atri. Pēc tam mēs varētu aiziet uz atrakciju laukumu un nopirkt pa kādam saldējumam.
— Desmitos mums pie vārtiem jāsatiek Meža Veča, — sacīja Monika. — Cik tagad ir pulkstenis?
Ruta paskatījās pulksteni. — Desmit pāri deviņiem. Mums ir daudz laika, ejam pastaigāt.
— Tiekamies tepat ap pusvienpadsmitiem, — viņiem nopakaļ vēl uzsauca Ērla.
Monika, Ruta, Arvils un Bens devās izlūkot, kas labs apskatāms gadatirgū. Ļaužu visapkārt bija ka biezs, un reizēm bija ja- spraucas cauri pūlim, lai tiktu uz priekšu. Benam tas ne sevišķi patika, un viņš turējās, cieši piespiedies pie Monikas labas kājas. Visapkārt valdīja briesmīgs troksnis — tirgošanās gāja vaļā pilnā sparā. Arvils tik tikko izvairijas no kādas mežavecenes, kas par varītēm gribēja, lai zēns nopirktu viņas "cūkādas jostu, par kuru labakas visā Mežā neatrast"…
Pēc brītiņa viņi iznaca nelielā laukumā, kuram visapkārt bija uzceltas sīkas pagaidu būdiņas, bet pašā vidū slējās gara kārts.
— Paskat, šokolāde! — iesaucās Arvils un metās pie vienas no būdiņām.
Patiešām, uz letes stāvēja vesela rinda ar stikla burkām, līdz malām pilnām ar dažnedažādiem saldumiem. Tur bija sīkas apaļas ledenes visraibākajās krāsās, lielas, sarkanas bumbas, kas acīmredzot ari bija konfektes, un tur bija ari Arvila pamanīta šokolāde.
— Ko bērņukiņi vēlas? — jautāja večiņa, kas piepeši uzradās aiz letes, iznirusi no patumšās būdas. — Vai kādu zemeņu lede- nlti vai varbūt pūpēžveidigo olu konfektes?
Monika un Ruta saviebās, bet Arvils ar interesi nopētīja mazās, apaļās, baltās lodītes. — Vai tās patiešām ir pūpēžveidigo olas? — viņš izbrīnīts vaicāja.
— Mīļais bērns, vai tad tev vecāki nekad nav nopirkuši nevienu konfektīti? — večiņa neviltotā sašutumā iesaucās. — Protams, ka tās nav īstas olas! Tas ir vistīrākais vistas olu baltums, saputots ar cukuru un saldo krējumu! Tāds gardums!
Arvils sāka grābāties pa kabatām, bet visa nauda, ko Meža Veča viņiem bija iedevusi, glabājās pie Rutas. Viņa tad arī nopirka katram pa divām — pūpežveidīgo olām —, un, sabāzuši konfektes aiz vaigiem, visi devās tālāk.
Pāris būdiņu priekšā iesildījās akrobāti un daži ugunsspļā- vēji, bet skatītāju viņiem vēl bija maz, jo vairākums ļaužu bija iepirkšanās drudža pašā karstumā. Blakus pantomīmas būdai stāvēja neliela telts ar uzrakstu "Zīlēšana ar kārtīm", bet gabaliņu tālāk bija uzslieta vēl viena mazāka telts, un tai nebija neviena uzraksta. Tur nemanīja ari neviena paša cilvēka, un bērni nosprieda, ka ari šī telts acīmredzot pieder pie "zīlēšanas salona".
Te piepeši no šķietami tukšās telts iznira mazs, sakumpis stāvs, tērpies garā, peleki melnā mētelī, un nozuda ap stūri, iejuk- dams pūlī. Tas notika tik pēkšņi, ka Monika pat sarāvās aiz izbija.
— Kas tas bija? — viņa izsaucās.
Arī Ruta ar Arvilu apmulsuši skatījās uz vietu, kur bija pazudis savādnieks, bet tur vairs manīja tikai parastus mežaļaudis, kas skaļi kaulējās par preci.
— Tas bija kaut kas mazs un jocīgs, — noteica Arvils. — Pēc kāda no mežaļaudīm neizskatījās.
— Nē, mežaļaudis nav tik maziņi, — piekrita ari Ruta.
— Pec auguma un līkās muguras spriežot, tas varēja but aluķēms, — prātoja Monika. — Bet ko gan aluķēms darītu gadatirgū? Es te līdz šim nemanīju nevienu pašu aluķēmu…
— Kur nu! — iesaucās Ruta. — Mežaļaudis taču baidas no viņiem kā no pašiem velniem. Pietiktu te parādīties kādam aluķē- mam, kad mežaļaudis pajuktu uz visām pusēm un ar gadatirgu būtu cauri.
— Ejam palūrēt, kas viņam tajā telti? — ierosināja Monika, palūkodamās uz mazās telts pusi. Likās, ka tur neviena nav, bet — ta viņiem bija licies arī pirmīt.
— Nu, ne, paldies, — nosprauslājās Ruta. — Man nav ne mazākās vēlēšanās līst svešās teltis, kurās lodā kaut kādi nezināmi radījumi…
— Ka ne — ne, — Monika paraustīja plecus un devās pakaļ Rutai ar Arvilu, kas jau atkal bija sākuši iet uz lielākās drūzmas pusi.
Viņi bija nonākuši pie aitu aplokiem, kad Ruta paraustīja Moniku aiz rokas.
— Paskaties pa kreisi, — viņa skaļi čukstēja, un Monika tā arī darīja.
— Tā taču Ria! — plati ieplestām acim iesaucās Arvils. — Un — ak debestiņ — kas viņai ta par drausmīgu cūku?! — Šis viņa sauciens bija bijis tik skaļš, ka Ria — tā patiešām bija viņa — pagriezās un pamanīja Rutu, Moniku un Arvilu. Viņa nosarka koši sarkana un atkal žigli aizgriezas. Pie saites viņa turēja dzīvnieku, ko Arvils bija nosaucis par "drausmīgo cūku".
Šķiet, tā patiesi varēja būt cuka, kaut gan droši to apgalvot nevarēja, jo dzīvnieks likās pārlieku spalvains un par daudz svītrains. Priekšgals dzīvniekam bija gaiši pelēks, tad sekoja paplata tumšāka josla, bet dibengals atkal bija gaišs. Taču tad dzīvnieks izdvesa skaļu rukšķienu, un nu gan kļuva nepārprotami skaidrs, ka tā patiesi ir cūka.
Ruta iegudzinājās un pagājās tuvāk. Cūka uz to reaģēja, apmetoties riņķi un noklabinot zobus, bet Ruta atkal atkāpās pienācīgā attālumā. Ria kaut ko dusmīgi šņāca uz cūku, bet tā likās diezgan sakaitinata, jo turpināja svaidīties uz visām pusēm un klabinat zobus.
— Tas taču ir vel ļaunāk par Ērlas aunu, — čukstēja Arvils, tramīgi uzlukodams nikno cūku. — Kā viņa varēja izaudzēt kaut ko tādu?
Monika un Ruta neko neatbildēja, tikai stāvēja un uzjautrinātas vēroja savādo ainu. Bens ņurdēja, bet cūka kļuva aizvien niknāka un niknāka. Nu jau tā mēģināja iekampt kādam nejaušam garāmgājējam, kurš pēc šī starpgadījuma pielika soli, mezdams atpakaļ nervozus skatienus.
— Nu, ko jūs stāvat un blenžat? — piepeši Ria uzšņāca. — Neka labāka jums nav ko darīt?