Piepeši viņai aiz muguras atskanēja troksnis, un Monika pagriezās.
Slapstīdamies gar budu sienām un teltīm, uz atrakciju laukuma pusi devās tas pats tumši pelēkaja meteli tērptais stāvs, ko viņi pirmīt bija redzējuši iznākam no mazās telts. Monika mēģināja saskatit viņa seju, bet tas nebija iespējams, jo dīvainis skrēja zemu nokārtu galvu un mēteļa kapuce pilnībā aizsedza seju. Mugurā viņam tagad bija uzsieta tāda ka pauna, bet acīmredzot tas nebija nekas smags, jo viņš rikšoja visai ātra tempā. Piepeši viņam kaut kas izkrita, un Monika iesaucās: — Ei, pagaidiet!
Taču, izdzirdējis šo saucienu, pelēkais mētelis saka skriet vel ātrāk. Monika metās viņam pakaļ un, pacēlusi nokritušo papīra vīkšķi, vēlreiz uzsauca: — Stāviet, jūs kaut ko pazaudējāt!
Tagad skrējējs jau joņoja klupdams krizdams, un Monika skrēja viņam nopakaļ, visu laiku saukdama, lai viņš apstātos. Bens neatpalika ne par soli, un tā viņi sasniedza atrakciju laukumu. Tur pelekais metelis ieskrēja pūlī un pazuda, bet Monika palika apjukusi stāvam ar papīra vīkšķi rokā.
— Ko nu lai mēs darām? — viņa vaicāja Benam, kurš uzmundrinoši pavēcināja asti, bet nekā citādi palīdzēt nevarēja.
Tajā mirklī kads iezvēla Monikai pa plecu, un viņa salēcās.
— Kur tu biji pazudusi? — jautaja Arvils, bet Bens saka luncināt asti vēl priecīgāk. Nez no kurienes uzradās ari Ruta un Ērla, katra nesdama pa diezgan lielam saldumu maisam.
— Par aunu labi samaksāja, — noteica Ērla, pavēcinādama saldumu maisu. — Ņem, ko vien vēlies, — viņa sacīja, pastiepdama saldumus Monikai, — bet es tavā vietā ņemtu uzreiz tās zaļas, iegarenās. Tās ir vislabākās…
— Paklausieties, kas te nupat notika, — mulsi sacīja Monika un izstāstīja par dīvaino skrējēju pelēka ja mētelī.
— Tātad tu neredzēji, kas tas bija? — vaicāja Ruta.
— Nē, es taču teicu, ka viņam sejai priekšā bija kapuce, — atteica Monika. — Un kā lai es viņu tagad atrodu?
Arvils naski grauza ledenes citu pēc citas un pilnu muti murmināja: — Laikam jau viņam ta nomestā manta nav vajadzīga, ja jau viņš tā muka, kad tu mēģināji to atdot…
— Zināt, mēs taču varam aiziet uz viņa telti, — iedomājās Ruta, un viņi tā arī darīja. Bet, kad viņi bija nonākuši līdz zīlēšanas teltij un palūkojās apkārt pēc otras — mazākās telts —, tās nekur vairs nemanīja.
— Nu tā, viņš ir prom. — Monika noplātīja rokas. — Droši vien tā pauna viņam uz muguras bus bijusi telts. Un ko nu?
— Neko, — attrauca Arvils un paraustīja plecus. — Ko tu uztraucies, tas droši vien ir kaut kads parasts papīra gabals, un viņš to vienkārši izmeta. Viņš laikam iedomājās, ka tu nodosi viņu policijai par meža piesārņošanu, un tāpēc tā aizlaidās…
Monika iebāza roku bikšu kabatā, kur viņa skrienot bija pacelto papīra vīkšķi iebāzusi, un izvilka to.
— Nu, ko es teicu! — iesaucas Arvils. — Parasts pa… — Bet viņš aprāvas pusvārdā, jo tajā mirkli Monika bija patinusi papīru vaļā, un viņi ieraudzīja, ka starp papīriem iezaigojas diezgan paliels dimants.
— Oooh, — noelsas Ruta. — Doma, tas ir dimantu Ciltstēvs?
— Kāds dimantu Ciltstēvs, — nicīgi noteica Arvils. — Vai tad tu neatceries — dimantu Ciltstēvs ir apaļš!
Monika atkal ietina dimantu papīra un iebāza to atpakaļ kabatā.
— Mums viņš ir jāatrod, — viņa stivi noteica. — Es nevaru glabāt pie sevis svešus dimantus.
Bet Ērla drūmi kratīja galvu. — Tagad mēs viņu vairs neatradīsim, viņš ir iejucis puli un droši vien jau ir gabalā. Nezinu, man liekas, jums vajadzētu iet mājās un izstāstīt visu Mežsargam, varbūt viņš zinās, ko iesākt.
— Labi, tā arī darīsim, — piekrita Monika. — Ejam!
— Ko — jau? — sašuta Arvils. — Es vel tā īsti neapskatīju akrobātus!
— Es nevaru staigāt apkārt ar tādu dimantu kabatā… — šņaca Monika. — Kurš turklāt nav manējais. Ko cilvēki nodomās, ja to uzzinās? Domas, ka esmu to nozagusi!
— Neviens neko nedomās, ja tas būs tev kabatā un tu turēsi muti ciet, — pamācīja Arvils, bet Monika uz viņu paskatījās ta, ka viņš tūdaļ apklusa.
— Ejam, ejam, — skubināja arī Ruta, un visi steidzīgi devās uz izeju.
— Viens puika, viņu laikam sauca par Tinu, gribēja nopirkt Benu, — iesmiedamās sacīja Monika, kad viņi jau bija ara no gadatirgus burzmas un devās cauri Mežam uz mājām. Bens, izdzirdējis pieminam savu vārdu, jautājoši palūkojās augšup uz Moniku un pavēcināja asti.
— Tinu gribēja nopirkt Benu? — iesmējās ari Ērla. — Nevaru iedomāties, kur viņš varētu atrast vietu vēl sunim. Viņam taču māja jau ir piebāzta visvisādiem zvēriem, — viņa pavīpsnāja.
— Tu viņu pazīsti? — vaicāja Monika.
— Tinu? Ak, viņu pazīst visi, — attrauca Ērla. — Man liekas, viņš dienas grib būt mežsargs, viņš to vien dara, kā noņemas ar visiem tiem zvēriem un krūmiem. Mēs ar viņu skolā mācāmies viena grupā, — Ērla vēl piebilda.
Kad viņi pārnāca mājās, gaisā jau virmoja omletes smarža, bet Meža Veča pagalmā noņēmās ar savas jaunās vistiņas iemiti- nāšanu. Šķiet, vecajām vistām nepavisam negribējās dalīt jau tā pašauro mītni ar vēl kādu jaunpienācēju, un viņas pikti kladzināja. Mazā, melnā vistiņa sarāvusies tupēja klūgu groziņa un arīdzan neizrādīja ne mazāko vēlēšanos pievienoties savām sugas māsām.
— Nāc nu, mīlulīt, — maigā balstiņā aicināja Meža Veča un tūlīt pat uzbrēca savām baltajām vistām: — Knābjus ciet vai ari es jus visas izcepšu! — taču vistām šāds drauds acīm redzami nelikās pārlieku ticams, jo klukstēšana nepierima ne par matu.
— Ak tu neraža! — šķendējās Meža Veča. — Tā vien rādās, ka man bus jātaisa šai mazulītei atsevišķa mītne, iekams tās negantnieces nebūs ar viņu daudzmaz apradušas, — un viņa atkal ņēmās pielabināt melno vistiņu, kura ar bailīgu dzeltenu aci glūnēja pāri groza malai uz kladzinošo vistu baru.
— Paklau, ienāc uz mirklīti iekšā, man jums ar Mežsargu kaut kas jāpastāsta, — Monika sacīja Meža Večai, un tā devās līdzi pārējiem.
Mežsargs stāvēja pie plīts un gatavoja kaut ko, kas acīmredzot bija pūpēžveidīgo omlete. Ruta, Monika un Arvils pārmija riebuma pilnus skatienus, bet Ērla kāru aci lūkojās uz pannu, no kuras nāca skaļa čurkstēšana un gaisā cēlās smaržīgi garaiņi.
Kad Monika bija pastāstījusi par savādo atradumu gadatirgū un Meža Veča ar Mežsargu bija kārtīgi to nopētījuši, iestājās mulss klusums.
— Nebiju gan dzirdējusi, — beidzot ieteicās Meža Veča, — ka ļaudis skraidītu apkārt pa gadatirgu ar dimantiem kabata… Ka jūs domājat, vai viņš to bija nesis pārdot? Vai varbūt ieķīlāt?
— Vienalga, ko viņš ar to bija gribējis darīt, mums tas jānogādā viņam atpakaļ, — secina ja Mežsargs. — Tikai kā to izdarīt…?
— Es zinu! — piepeši iesaucās Ērla. — Mums jāsalīmē paziņojumi un jāieliek arī kāds sludinājums "Meža Vēstnesī"! Kaut kas tāds kā — cilvēku pelekajā mētelī, kurš gadatirgu kaut ko pazaudēja, lūdzam vērsties pie Mežsarga…
— Jā, tas nebūtu grūti izdarāms, — nosprieda Mežsargs. — Es ielikšu to sludinājumu avīzē, ja jūs apņematies uzrakstīt paziņojumus.
Tagad, kad bija izlemts, ko darīt ar dimantu, visi būtu varējuši ķerties pie pusdienām. Diemžēl, zināmu apstākļu dēļ šodien pusdienoja tikai Meža Veča, Mežsargs un Ērla. Turpretim Monika, Arvils un Ruta paziņoja, ka viņi tādas izcelsmes omleti ēst nevarot, un, paņēmuši sviestmaizes, pazuda lejā, lai nebūtu jāošņā omletes smaka, kas likās izplatījusies pa visu mājas augšstāvu.