PIEKTA NODALA
EZERS UN sala
gri nākamajā rītā Mežsargs aizgāja uz Klabiķu ciemu ielikt avīzē sludinājumu par atradumu, bet līdz brokastīm jau bija atpakaļ. Pie brokastu galda viņš paziņoja, ka arā esot brīnišķīgs laiks — īsti piemērots braucienam ar laivu. Visi, ieskaitot Ralfu, kurš jau bija daudzmaz atkopies no saules dūriena, šo ziņu uzņēma ar milzīgu sajūsmu. Brokastis tika pabeigtas lielā steigā, un visi steigšus aizmetās salikt somās, ko nu kurais uzskatīja par vajadzīgu līdzņemšanai. Meža Veča nolēma savest kārtībā karieti.
— Līdz ezeram ir labs gabals, — viņa sacīja. — Un, ja mums vēl jāņem līdzi laiva, labāk izmantot tādu drošu braucamrīku kā mana kariete. — Viņa palēkdamās izbrāzās ārā un aizskrēja uz šķūni, kas kalpoja par garāžu karietei.
Ruta, Monika, Ralfs un Arvils lejā kravāja somas. Neko daudz jau līdzi ņemt nevajadzēja, tikai kādu siltāku džemperi un vel šo to. Ralfam noteikti vajadzēja līdzi grāmatu par Kalifornijas zelta meklētājiem, ko viņš tobrīd lasīja, bet Arvils savā somā iemeta arī peldbikses.
— Vai tu esi traks? — ieplestam acīm vaicāja Ruta. — Tu taču negrasies peldēties?
— Kāpēc gan ne, ja ūdens būs silts? — atvaicāja Arvils.
— Ūdens ir ledains, — sacija Ruta. — Vai tad tu neatceries? Tu taču vakar pats pārbaudīji.
— Tas bija vakar, — attrauca Arvils. — Turklāt tas bija cits ezers. Pilnigi iespējams, ka šajā ezerā būs pavisam silts ūdens.
— Kā tad, — nicīgi nosprauslājās Ruta un, uzsviedusi plecos džemperi, bija gatava ceļam.
Monika vandījās pa skapi, meklēdama jaku, bet nez kādēļ visi plaukti bija pilni tikai ar Rutas mantām. Visbeidzot viņa to atrada kāda plaukta pašā dziļumā un, sagrābusi aiz piedurknes, vilka ārā, izkaisīdama Rutas mantas pa visu grīdu.
— Nu vai zini, — teica Ruta un metās vākt kopā savas drēbes.
— Vai tad mums nebija paredzēti atsevišķi plaukti? — vaicāja Monika, kad beidzot bija atbrīvojusi jaku no Rutas mantu gūsta.
— Var jau būt, — izklaidīgi atteica Ruta. — Bet, tā kā īsti nesapratu, kuri ir manējie, es sadaliju savas mantas vienmērīgi pa visiem.
Monikai jau nu nelikās, ka tā varētu izskatīties "vienmērīgs sadalījums", jo savas mantas viņa vispār nemanīja. Tomēr viņa neko neteica, jo piepeši prātā iešāvās kas cits.
— Ka tu domā, vai šodien nevarētu atnakt Vecais? — viņa domīgi vaicāja. Ruta turpināja vākt savas drebes, un neizskatījās, ka viņu šis jautājums īpaši interesētu.
— Kāda tam nozīme? — viņa teica. — Nesastaps mūs šodien, atnāks atkal citudien.
Patiesību sakot, ari Monikai likās, ka ir gluži vienalga, vai Vecais nāk šodien, rit vai nākamajā mēnesī. Viņai bija tada sajūta, ka, lai cik bieži viņa arī skatītos ar Aci, viņa vienalga redzēs tikai savādās melnās ēnas, kas it kā neļāva nokļūt līdz pašam dimantu Ciltstēvam. Jo vairāk viņa domāja par melnajām ēnām, jo vairāk viņai likās, ka tieši tā arī ir — acīmredzot melnās ēnas ir kaut kas tāds, ko radījuši paši kringi, lai aizkavētu viņas piekļūšanu dimantu Ciltstēvam. Kad istabā ienaca Ralfs, turēdams plaukstas pie vēl aizvien sarkanajiem vaigiem, viņa piesardzīgi par to ieminējās.
— Tu domā? — Ralfs neizklausījās pārliecināts. — Domā, ka viņi ir izveidojuši tādu kā bloku?
— Tā taču izskatās, vai ne? — atteica Monika.
— Nu, nezinu gan… — novilka Ralfs. — Tu taču necik bieži vēl neesi skatījusies. Iespējams, ka tas vienkārši bija kaut kāds defekts…
— Kāds defekts? — brīnījās Monika. — Tu runā tā, it ka es būtu skatījusies caur teleskopu vai ko tamlīdzīgu. Tā taču bija Acs! Tas ir, tā biju es pati! Kādi tur var būt defekti?
— Vai esat gatavi? — no augšstāva atskanēja Meža Večas sauciens, un Ralfs izmetās ārā. Pēc neilga brītiņa arī pārejie viņam sekoja.
Izgājuši ārā, viņi ieraudzīja karieti, kura bija piebraukta pie pašām durvīm un kurā lielu daļu aizmugurējā sēdekļa bija aizņēmusi diezgan pamatīga, tumši zaļi krāsotā laiva. Arvils, to redzēdams, nosprauslājās.
— Lai kad mēs ar šo karieti brauktu, — viņš sacīja, kritiski to aplūkodams, — taja vienmēr atrodas vieta kaut kam citam un nekad mums pašiem.
Meža Veča skraidelēja ap karieti un likās stipri satraukta. Viņa par savu karieti bija visai augstās domās un necieta, ka tiek kritizēts kaut kas, kam ar to ir kaut vismazākais sakars. Šķiet, tagad viņai likās, ka Arvils uzskata viņas karieti par pārlieku mazu. Viņa mitējās skraidelēt un, iespiedusi rokas sānos, īdzīgi uzlūkoja zenu.
— Ja vēlies, vari laivu nest pats, — viņa atcirta, joprojām sabozusies.
Arvils saprata, ka šis nav īstais brīdis, lai strīdētos, un piekāpīgi noteica, ka esot jau labi. Kad viņš grasījās iekāpt karietē un iekārtoties kaut kur starp laivas sānu un aizmugurējo karietes sēdekli, viņš atklāja, ka tur jau kāds sēž. Kāds ar milzīgu salmu platmali galvā, kurai visapkārt vijās mākslīgu margrietiņu virtene.
— Kas tad… — viņš apmulsis iesāka, bet tad iepleta acis un sāka skaļi smieties. Monika un Ruta ziņkārīgi panācās tuvāk un palūkojās zem platajām cepures malām. Tur viņas ieraudzīja
Ralfa sarkano seju, kas nupat likās nosarkusi vēl tumšāka. Monika sakoda zobus, bet lūpu kaktiņi viņai nodevīgi raustījās. Savukart Ruta daudz necentās apslāpēt smējienu un pievienojas Arvilam.
— Jāsaka, — vēl aizvien ķiķinadams, teica Arvils, — tev tīri labi piestāv. Tās margrietiņas patiesi dara tevi elegantu…
Ruta, saķērusi vēderu, locījās smieklos, un arī Monika vairs nespēja izturēt un pievienojās smējējiem. Vienīgi Meža Veča stāvēja līdzās un dusmīgi viņus uzlūkoja.
— Kas jums nepatīk manā cepurē? Vispirms mana laiva, pēc tam mana cepure… Nē, nudien… — viņa purpināja. — Un šā vai ta — kaut kas man puikam bija jādod, citādi viņa seja šodienu vairs nepārdzīvotu.
Tikmēr Monika, Ruta un Arvils bija pamanījušies ierausties karietē un iekārtoties blakus Ralfam. Tūlīt no mājas iznāca arī Mežsargs un apsēdās priekšējā sēdekli pie Meža Večas, kas jau cītīgi darbināja motoru. Kariete likās vislabākaja kārtībā un eleganti ieripoja Mežā, kur Meža Veča drošu roku stūrēja to pāri priežu pakalniem.
Laiks likās brīnumjauks, un diena solījās būt tikpat silta ka vakar. Karietes riteņi skrapšķēdami brāzās pāri sausajām sūnām, un laiku pa laikam visi palēcās savos sēdekļos, kad kariete pārbrauca kādai priedes saknei. Tomēr Meža Večai ne prātā nenāca piebremzēt — šis bija viņas pirmais īstais šā pavasara brauciens, un tas viņai bija jāizjūt, kā pienākas.
Pēc nepilnas stundas priežu pakalni pārgāja krūmājā un Meža Veča nedaudz samazināja ātrumu, jo ceļš bija kļuvis diezgan grambains. Drīz vien viņi izbrauca ezera krastā. Meža Veča strauji nospieda bremzes pedāli, un kariete spēji apstājās, Arvilam gandrīz atsitoties ar pieri pret laivas sānu.
Ezers bija milzīgs. No šis puses skatoties, likās, ka tam pat nav otra krasta.
Arvils, pārkaries pari karietes malai, pavērtu muti blenza uz plašo ūdens klaju un visbeidzot vaicāja: — Vai tad tas ir ezers? Vairāk gan izskatas pēc juras.
Mežsargs tobrīd stenēdams rausās laukā no sava sēdekļa. Likās, ka viņa kurpe ir iestrēgusi starp karietes grīdas dēļiem.