— Ir, ir ezers… — viņš elsa, mēģinādams atbrīvot kāju. — Tas, protams, nav salīdzināms ar to nieku, kas ir pie Klabiķu ciema. Šis ir tāds ezers, kādam īstam ezeram arī jābūt.
Visbeidzot viņš izdabūja kāju no spraugas grīdā un devās pie laivas atsiet auklas, ar kurām tā bija nostiprināta brauciena laikā. Arī pārējie likās visai atviegloti, ka brauciens beidzot ir galā, un spraucās garām laivai, lai izkāptu.
Ezera krastu klāja mīksta, gaiša smilts, kas pārgāja līdzenā ezera gultnē. Krastā auga niedres un vilkvālītes, caur kurām švirkstēdamas šaudījās metāliski mirdzošas spāres. Likās, ka šeit vasara ir sākusies visā pilnībā.
— Tules, — paskaidroja Mežsargs, redzēdams, ka visi pēta zivtiņas, kas bariem vien šaudījās ezera dibenā tepat pie krasta.
— Patlaban ir nārsta laiks, tāpēc tās aizliegts zvejot. Bet vienmēr jau gadās blēži, kas turpina tās ķert. Tāpēc man laiku pa laikam jānāk šurp dežurēt. Kaut gan, — viņš teica, atsiedams pēdējo auklas mezglu un saritinādams auklu rituli, — šis pavasaris ir padevies diezgan mierīgs. Neesmu vēl manījis nevienu pašu maluzvejnieku.
Beidzot laiva bija atsieta, un Mežsargs uzmanīgi pastūma to uz vienu pusi, līdz tās gals atdūrās zemē. Tad tikpat uzmanīgi viņš satvēra laivas otru galu un nolaida to lejā.
— Tagad nāciet visi palīgā, — viņš aicināja, un visi sastajās viņam blakus. — Viens, divi, trīs, — skaitīja Mežsargs, un uz "trīs" viņi sāka stumt. Laiva čirkstēdama slīdēja uz ūdens pusi, atstādama smiltis platu sliedi. Visbeidzot tā ieslīdēja ūdenī, un Mežsargs piesēja laivu pie kāda resnāka krūma, kas auga vistuvāk krastam.
— Nesiet šurp savas mantas un kāpiet iekšā paši! — sauca Mežsargs, un visi sakāpa laivā. Mežsargs pats iekāpa pēdējais, atsēja laivu, apsēdās pie stūres laivas pakaļgala un iedarbinaja motoru. Tas ierūcās gluži kā Meža Večas kariete, un laiva raušus rāvās uz priekšu. Bērni tik tikko paspēja pieķerties soliņiem, uz kā sēdēja, lai nepārlidotu pāri laivas bortam ūdeni. Laiva šāvās pāri gludajai ezera virsmai, atstādama aiz sevis putās sakultu sliedi.
— Uhūūū…! — Arvils sajūsmā sauca, kad bija pieradis pie laivas ātruma. Viņš pat uzdrošinājās atlaist rokas no soliņa un uzslieties kājās, bet Meža Veča viņu tūdaļ nogrūda atkal sēdus.
Ari Ruta ar Moniku bija sajūsmā par braucienu, savukārt Ralfam nācās pieturēt savu margrietiņu platmali abām rokam, lai to neiepūstu ezerā.
Viņi turpinaja šauties uz priekšu, līdz zaļganā svītra pie horizonta pamazām kļuva platāka un bija skaidrs, ka tur ir ezera otrs krasts. Likās, ka no tā atdalās tāds kā zaļgans paugurs, kas sāka augt aizvien lielāks un lielāks.
— Tuļu sala, — no aizmugures pakliedza Mežsargs, norādīdams uz pieaugošo zaļgano laukumu. — Turp mēs ari braucam.
— Kāpēc? Kas tur ir? — gribēja zināt Arvils.
— Tad jau redzēsi, — noslēpumaini paziņoja Mežsargs un atkal apklusa.
— Es tev varu atbildēt, — tikpat noslēpumaini sacīja Ralfs, paglūnēdams no platmales apakšas.
— Ooo, — satraucies izdvesa Arvils. — Vai tu zini, kas tur ir? Kas tur ir?
— Tules, — teica Ralfs un atkal paslēpa savu sarkano degunu zem platmales. Ruta ar Moniku ieķiķinājās, bet Arvils apvainojies uzgrieza Ralfam muguru. — Tas nu gan bija šausmīgi asprātīgi, — viņš noburkšķēja, blenzdams kaut kur tāluma, kamēr meitenes turpināja ķiķināt.
Drīz vien zaļganais paugurs jau bija izaudzis tik liels, ka varēja sākt izšķirt atsevišķu koku galotnes. Motorlaiva, neganti rūkdama, strauji pietuvojās Tuļu salai, un drīz vien Mežsargs izslēdza motoru. Laiva turpināja slīdēt uz priekšu, līdz tās priekšgals ieslīdēja krasta meldros un viegli atdūrās smiltīs. Mežsargs izlēca krastā un pēc kārtas izcēla arī bērnus un Meža Veču.
— Nu, tā, — viņš paziņoja. — Esam klāt!
Monika un pārējie jau metās izlūkot salu, kad Meža Veča viņiem uzsauca: — Pag, pag! Vai negribat vispirms kaut ko iekost?
Patiešam, kaut ari viņi bija brokastojuši pavisam nesen, brokastis likās pagaisušas kā nebijušas, un visi kari ķērās klāt Meža Večas līdzpaņemtajiem labumiem, ko viņai bija vesels grozs. Pēc Šīm — otrajām brokastīm — , kamēr Meža Veča kaisīja pārpalikušās drupačas putniem, pārējie atgūlās krasta baltajās smiltīs un laiskojās.
— Labi gan, — dvesa Arvils, kas bija izmeties peldbiksēs un aizmiegtām acīm gulēja uz muguras saulītē. Monika ar Rutu diezgan skaudīgi viņu uzlūkoja, jo diena patiesi kļuva aizvien karstāka un kārstākā. Vienīgi Ralfs bija nolīdis kadas milzu lielas kļavas ēnā un sēdēja, piespiedies pie vēsā stumbra.
Tad viņš uzmeta Arvilam viltīgu skatienu. — Vai tev nešķiet, — viņš nevainīgā balsī iesāka, — ka būtu vēl labāk, ja tu tagad izpeldētos?
Arvils slinki uz viņu pavērās. — Vai tev tā šķiet laba doma? — viņš lēnām vaicāja. Kad Ralfs neko neatbildēja, viņš gausi uzsvem- pās kājās. — Var jau būt… — viņš purpināja, dodamies uz ūdens pusi, — galu galā, tam taču ezers ir, lai tajā peldētos…
Ralfs, Monika un Ruta ziņkārīgi sekoja viņam ar skatieniem.
Arvils piegāja pie ūdens malas un piesardzīgi iemērca ūdenī kājas īkšķi. Taču tad ļoti strauji izrāva to atkal ārā.
— Ūūūū… — viņš sacīja, un viņa vērotājiem kļuva skaidrs, ka ūdens nebūt nav tik silts, kā izskatās. Taču Arvils nezaudēja drosmi un paraudzīja ūdeni ar otras kājas īkšķi. Acīmredzot šim īkšķim likās, ka ūdens ir tīri pieņemams, un tas noturējās ūdeni pāris sekunžu ilgāk. Visbeidzot ari tas tika izrauts lauka.
No krasta atskanēja ūjināšana un uzmundrinoši saucieni. Tas iedrošināja Arvilu tik tālu, ka viņš iebrida līdz ceļiem ezerā un kādu bridi palika tā stāvam.
— Ko tu, kaut aluķēms tevi parautu, tagad dari?! — piepeši atskanēja negants bļāviens, un Arvils tā satrūkās, ka vienā mirkli izlēca no ūdens.
Krastā stāvēja Meža Veča un izskatījās nikna ne pa jokam.
Arvils bija pagalam apmulsis. — Es jau nemaz netaisījos pel- deties, — viņš ņēmās taisnoties. — Ūdens tomēr vēl ir pārlieku auksts, lai…
Bet viņš nepaspēja pabeigt teikumu, kad Meža Veča viņu pārtrauca. — Ko tu tur muldi? — viņa kliedza. — Ko tu ar to gribi teikt? Ka, ja ūdens būtu siltāks, tu ietu tur peldēt, vai?! Vai tad tu nesaproti, ka šajā ezerā nedrīkst peldēties?
Arvils tikai blenza uz Meža Veču, neapjēgdams, ko viņa tur runa, bet nu saausījās ari Ralfs, Ruta un Monika.
— Kā — nedrīkst peldēties? — vaicāja Monika. — Kāpēc tur nedrīkst peldēties?
Meža Veča izmisusi noplātīja rokas, bet tad atjēdzās un paskatījās uz Moniku. — Vai tu gribi teikt, — viņa, tagad izklausīdamās pamatīgi izbijusies, iesaka, — ka neesmu jūs brīdinājusi?
— Par ko tad?
— Ka šajā ezerā aizliegts peldēties, — paskaidroja Meža Veča.
Visi papurināja galvu.
Meža Veča ievaidējās un iebelza sev pa galvu ar maizes groziņu. — Kāda es esmu stulbene! — viņa sauca. — Veca muļķe un aizmārša! Kā es varēju jums to nepateikt!
— Par ko īsti ir runa? — noprasīja Ralfs, bet Meža Veča tikmēr bija atguvusies no izbiļa un drūmi palūkojās uz Ralfu.
— Tagad klausieties un iegaumejiet uz visiem laikiem. Šajā ezerā ir aizliegts — kategoriski aizliegts — peldēties! Drīkstat pabradāt gar pašu krastu, kā Arvils to nupat darīja, bet peldēties nekādā gadījumā nedrīkst! Sapratāt? Vairāk paskaidrojumu nebūs! — Viņa apcirtās un devās uzmeklēt Mežsargu, kurš bija nez kur nozudis.