Bērni apmulsuši saskatījās.
— Ko tad tas nozīmēja? — vaicāja Ruta, bet pārējie tikai paraustīja plecus.
— Laikam šajā ezerā ir kaut kas nelāgs, — secināja Arvils, apsēzdamies saulītē un žāvēdams kājas, kas no aukstā ūdens bija kļuvušas gluži sarkanas.
— Jā, un skaidrs, ka vaina nav pašā ūdenī, ja jau bradāt pa to drīkst, — piebilda Monika, un Ralfs ar Rutu piekrītoši pamāja.
— Meža Veča kā vienmēr negrib neko stāstīt, būs jāpajautā Mežsargam.
Drīz vien arī Meža Veča ar Mežsargu iznāca no meža. Mežsargs likās varen apmierināts un visu laiku centās kaut ko pateikt Meža Večai, bet tā viņā neklausījās, jo bija aizņemta ar niknoša- nos. Dusmīgi saviebtu ģīmi viņa nemitējās purpināt zem deguna kaut ko par "pilnīgu bezatbildību un neaptveramu veselā saprāta trukumu"… Arvilam sākumā likās, ka šie vārdi veltīti viņam, bet tad saprata, ka tas tomēr ir spriedums Mežsargam.
Mežsargs viņai nepievērsa nekādu uzmanību un, ieraudzījis bērnus, kas joprojām zvilnēja krasta smiltīs, līksmi uzsauca:
— Slienieties vien augšā un nāciet šurp! Neesmu jūs vedis šurp, lai jūs vārtītos smiltīs un svilinātu saulē savus bālos ģīmjus!
— Tā arī ir tava lielākā kļūda… — nomurmināja Arvils, pieceļoties kājās, bet šodien laikam neviens neklausījās, ko sacīja otrs, jo pat Ralfs atstāja Arvila teikto bez komentāriem.
— Kur mēs iesim? — vaicāja Ruta, un Mežsargs uzmeta viņai viltīgu un reizē noslēpumainu skatienu.
— Tad redzēsi, — viņš atteica un, apsviedies uz papēža, žiglā solī iegāja mežā.
Kaut ari sala pa gabalu bija likusies pavisam neliela, izrādījās, ka tā tomēr ir pietiekami liela, lai tajā būtu mežs. Un ne vien mežs, bet diezgan pamatīgs biezoknis. Likās, it kā koki apzinātos, ka aug uz salas, un līdz ar to bija centušies saspiesties cieši kopā, lai nebutu jāmērc saknes ezerā.
Resnos stumbrus klāja mīksta, brūngana sūna, un, jo dziļāk biezokni viņi devās, jo brūnganāks bija ari viss cits. Kļuva ari diezgan krēslains, jo saules gaisma šeit nejaudāja iespiesties. Zeme bija mīksta, un kājas grima biezajā trūdu kārta, ko gadu desmitiem un simtiem bija veidojušas kritušās lapas un bojā gājušie augi. No vietumis guļošajiem stumbriem pa plaisām spraucās ārā dīvainas brūnas sēnes garos, izstīdzējušos kātos. Taču šīs sēnes nemirdzēja kā parastās mēness suņusēnes.
Visi, izņemot Mežsargu un Meža Veču, gāja, vienā laida lūkodamies uz visām pusēm, jo šeit daudz kas likās savāds un nedabisks.
— Vai tās arī ir mēness suņusēnes? — vaicāja Monika, norādīdama uz brūnajām sēnēm. Sēne tajā pašā mirklī strauji pieliecās uz Monikas izstieptās rokas pusi, un tās brūnajā, plakanajā cepurītē pavērās tāda kā mute, kas ar mīkstu plakšķi aizcirtās.
Monika klusi iekliedzās un atrāva roku, bet Mežsargs iesmējās. — Nebaidies, — viņš sacīja, — tev tās neko nevar padarīt, tu esi pārāk liela. Toties kukaiņiem, tiem gan jāturas no rijējsēnēm pa gabalu, citādi — plakš! — un kukainītis būs sēnei vēderā, tas ir, kātā!
— Oho! — noelsās Arvils, ar neuzticību raudzīdamies uz rijējsēnēm. — Vai te ir vēl kaut kas tamlīdzīgs? — viņš vaicāja, cenzdamies neatpalikt no pārējiem.
— O, te ir daudz dažādu interesantu radību, — Mežsargs domīgi teica. — Šī sala savā ziņā ir unikāla. Redzat, tā ir diezgan izolēta no pārējā Meža, un tie augi un dzīvnieki, kas ir šeit, ir varējuši attīsties pavisam netraucēti. Protams, šādas tādas sēklas un sporas jau dažreiz atlido, tāpat ari putni… Un tomēr tādi radījumi kā šeit nav sastopami vairs nekur.
— Paldies Dievam… — nočukstēja Arvils, bet Mežsargs laikam viņu parprata, jo atkal jūsmīgi atkārtoja:
— Jā — unikāli, patiešām unikāli!
— Tas patiešām būtu unikāli, ja viena tāda rijējsēne nokostu man roku! — purpināja Arvils, mezdams līkumu ikvienai brūnajai sēnei, kas gadījās ceļa.
Drīz biezoknī, caur kuru viņi gāja, kļuva tik tumšs, ka Ralfs beidzot uzdrīkstējās noņemt salmu platmali, jo nebija vairs jābaidās, ka saule varētu apsvilināt seju.
— Pūķis! — piepeši iebrecās Ruta, kas gāja pēdējā, un nometās zemē garšļaukus.
Sacēlās pamatīga jezga. Arvils spalgi iekliedzās un nometās zemē līdzās Rutai, Ralfs, grozīdams galvu uz visām pusēm, izmisīgi mēģināja kaut ko saskatīt, bet Monika piespiedās kādam resnam stumbram un centās stāvēt nekustīgi. Meža Veča labu bridi nesaprata, kas visiem noticis, jo nebija īsti saklausījusi, ko Ruta tur kliedz, turpretim Mežsargs likās pagalam apmulsis. Sarauktu pieri viņš stāvēja un līdzīgi Ralfam lūkojās visapkārt, mēģinādams cauri biezajai krēslai kaut ko ieraudzīt. Likās, ka līdz šim — pūķi — bija redzējusi tikai Ruta.
— Vai šeit ir arī pūķi? — draudīgā balsi jautāja Ralfs, acīmredzot vērsdamies pie Mežsarga, bet viņš neko neatbildēja, jo tajā mirklī kaut kas, lēni plīkšķinādams spārnus, laidās viņiem pāri.
— Pūķis, — vēlreiz sacīja Ruta, bet šoreiz jau čukstus. Patiešām — pirmajā mirkli likās, ka viņai taisnība. Lidojošais radījums bija krietni liels, tā spārni atvērumā likās milzīgi un vēzēdamies spocīgi plakšķēja. Tomēr visvairāk par pūķi lika iedomāties lidoņa acis, kas spīdēja koši sarkanas kā kvēlojošas ogles. Tas bija visai baismīgs skats, un ari Ralfs no izbailēm sastinga.
Tomēr Mežsargu šis skats neietekmēja ne mazākajā merā. Viņš mierīgi noraudzījās pakaļ aizlidojošajam dzīvniekam un izklaidīgi knibināja no stumbra kādu brūno sūnu gabaliņu.
— Nu, ejam? — viņš beidzot nepacietīgi aicināja, pilnīgi nemanīdams pārējo izbīli.
— Kas tas bija? — neiecietīgi vaicāja Monika. Arī viņu sāka nedaudz kaitināt Mežsarga paradums neko nepaskaidrot, domājot, ka ari viņi ar visu Mežā esošo ir tikpat pazīstami ka viņš.
— Tas? — izklaidīgi atsaucās Mežsargs, kad jau bija atsācis iet. — Nekas, parasts sikspārnis… — Viņš aizmeta prom noplēsto sunu gabaliņu un turpināja ceļu jau raitākā solī.
— Nu, vai zini, tas bija parasts sikspārnis? — sašuta Ralfs.
— Parasts pūķis, tu gribēji teikt!
— Ko? — samulsa Mežsargs. — Kāds pūķis, ko jūs tur runājat? Vai tad pie jums nav sikspārņu? Savādi, es patiešām biju domājis, ka lielākā daļa augu un dzīvnieku valsts mums — es domāju, uz Zemes un Mežā — ir līdzīga. Nu, protams, izņemot tādus radījumus ka pūpežveidigie un mēness suņusēnes…
— …un aluķēmus un rijējsenes. Un neaizmirsti vēl klejojošos krūmus un…
— Nu labi, labi… — apjuka Mežsargs. — jums taisnība, mums tiešām daudz kas ir atšķirīgs. Tajā pašā laikā jums jāatzīst, ka daudz kas ir kopīgs, jo Mežs un Zeme ir, ja tā var izteikties, paralēlas pasaules — un, kā jau paralēlās pasaulēs, tajās daudz kas ir vienāds. Saprotiet, laiku pa laikam notiek priekšmetu nobīde — no vienas pasaules otrā un atpakaļ… Bet dažreiz tikai vienā virzienā — tā mēs, hmm, apmaināmies ar informāciju… — Mežsargs būtu bijis gatavs vēl ilgi turpināt savu lekciju, bet Ralfs viņu pārtrauca.
— Pag, pag, — viņš iesaucās. — Tas viss, protams, ir ārkārtīgi interesanti… Tomēr gribētos zināt, kas te vēl sastopams — kaut kas tāds, kas kož nost rokas vai izskatās pēc šaušalīgiem briesmoņiem.
— Rijējsenes nekož rokās, tās ēd tikai kukaiņus, — pacietīgi atkartoja Mežsargs. — Un kā es varēju zināt, ka jūs nepazīstat sikspārņus? — Pēc šī teikuma Ralfs un pārējie bērni pārmija izmisušus skatienus. Kļuva skaidrs, ka no Mežsarga paskaidrojumiem viņiem nekas skaidrāks nekļūs.