Meža Veča nolēma iesaistīties sarunā. — Nu tad klausieties, mēģināšu jums šo to pastāstīt. Protams, visu es tik un tā nevaru izstāstīt, tikai pašu svarīgāko…
— Protams, protams… — Visi bija ar mieru.
Meža Veča mirkli apdomājās un tad sāka savu stāstāmo:
— Ne uz šīs salas, bet pāreja Mežā ir sastopami tadi diezgan
bīstami radījumi… Viņi ir apmēram Mežsarga lielumā, ja viņš nomestos četrrāpus, — Mežsargs uz viņu ta dīvaini paskatījās, bet Meža Veča nelikās manām, — un viņi ir viscaur apauguši ar biezu, bruņu vilnu…
Ruta ar Moniku saskatījās. Sākums nelikās diez cik jauks. Tikmēr Meža Veča turpināja: — Nagi viņiem ir gari un nedaudz ieliekti, bet tie nav ievelkami kā kakim. Šie zvēri ir visai neuzticami un spej saniknoties pat bez redzama iemesla. Vai jums uz Zemes ir kaut kas tamlīdzīgs?
Bērni samulsusi saskatījās un papurināja galvu.
— Un kā tad jūs viņus saucat? — vaicaja Monika.
— Mēs viņus saucam par lāčiem. Lā-čiem, — Meža Veča lēnām atkārtoja pa zilbēm, lai ikvienam taptu skaidrs. Viņa stipri satrūkās, kad piepeši atskanēja skaļi smiekli. Smējās gan Monika, gan Ralfs, gan Ruta, gan Arvils — neviens nebija varējis novaldīties.
— Bet es patiešām nesapratu… — starp smieklu lēkmēm elsa Ralfs. — Es domāju, tas atkal būs kaut kas līdzīgs gadatirgū redzētajai Rias sargcūkai, varbūt kads sargbebrs vai kas tamlīdzīgs…
— Vai dieniņ… — smējās Arvils. — Bet es iedomājos, kads izskatītos četrrāpus nometies Mežsargs, apaudzis ar biezu, brūnu spalvu, ar līkiem, neievelkamiem nagiem un spējīgs saniknoties pilnīgi bez iemesla… Kad padomā, ka tas ir bijis tikai lācis…
Ruta ar Moniku smējās tā, ka pat nespēja neko piebilst. Toties Meža Veča ļoti apvainojās, jo iedomājās, ka smejas par viņas aprakstu. — Ak, tad jums tas šķiet uzjautrinoši, — viņa dusmīgi šņāca. — Nu tad es jums neko vairs nestāstīšu! Ja kaut ko gribat uzzināt, prasiet Mežsargam! — Un viņa paātrināja soli, panākdama Mežsargu, kurš bija izrāvies visiem gabaliņu priekšā.
Bērni gāja, joprojām ķiķinādami, tā ka pat nepamanīja, ka kļūst aizvien gaišāks. Tikai, kad atskanēja Mežsarga sauciens: — Nāciet, nu kur jūs palikāt?! — viņi atjēdzās un paraudzījās visapkārt.
Koki bija kļuvuši retāki, un priekšā starp stumbriem spīdēja dienas gaisma. Monika iedomājās, ka varbūt viņi ir nonākuši salai otrā pusē, bet, iznākusi no biezokņa, meitene saprata, ka nav gan.
No visām pusēm, biezokņa ieskauts, viņu acīm pavērās baltiem ķērpjiem un dzeltenīgi zaļām sūnām klāts laukumiņš. Šeit neauga neviens koks vai krūms — laukumiņš bija pilnīgi gluds, tikai pašā tā centrā kaut kas vizēja. Pienākusi tuvāk, Monika saprata, ka tas ir pavisam maziņš, apaļš dīķītis. Mežsargs un Meža Veča jau tur bija priekšā, un tagad stāvēja dīķīša krastā, pētoši vērdamies ūdeni.
Ruta, Monika, Ralfs un Arvils klusēdami pienāca klat un arī ziņkārīgi palūkojās dīķīti.
Tas patiešām bija gaužām neliels — labi ja dažus metrus plats, pilnīgi apaļš, un tā gaiši zaļais ūdens stāvēja nekustīgi, gluži kā sasalis.
— Paskat, paskat — tauriņš mēģina nosēsties! — iesaucās Arvils, norādīdams uz dīķīti.
Patiešām, liels, zils tauriņš samtainiem spārniem nez kāpēc bija izlēmis lidot gandrīz pa pašu ūdens virsmu. Tas lidoja tik tuvu, ka dīķīša mierīgais ūdens nedaudz pat iekustējās.
Taču tad notika vēl kaut kas. Dīķītis, kas līdz šim bija bijis gandrīz bezkrāsains un pilnīgi caurspīdīgs, piepeši mainījās, līdzko Arvils bija ierunājies. Ūdens virsma palika tikpat mierīga kā līdz šim, bet tas vienā mirklī bija kļuvis tumši zaļš.
— Kas tas? — izsaucās Monika, un ūdens uz to reaģēja, kļūdams spilgti zils, bet tad pār to pārskrēja gaiši dzeltenas krāsas vilnis, un ūdens kļuva dzintarains.
Sacēlās kņada, Monikai, Rutai, Ralfam un Arvilam skaļi runājot citam pār citu, bet tad Mežsargs pateica "kuš!" un ar rokas mājienu aicināja visus panākt malā. Viņi pagajas gabaliņu prom no savāda dīķīša un sasēdās mīkstajās sūnās visriņķi Mežsargam, jo izskatījās, ka viņš gatavojas kaut ko stāstīt. Ta arī bija.
— Mēs to saucam par Atskaņu dīķi, — viņš sacīja, — bet tā jau ir tikai tada iesauka, jo neviens nezina, kāpēc dīķis dara to, ko jūs nupat redzējāt, un ko tas vispār nozīme. Bet ir skaidrs, ka dīķis reaģē uz skaņām un tad sāk tādu kā krasu muziķu. Tas ir savādi un skaisti, un svētkos šeit mēdz sabraukt mežaļaudis, kas tad sanāk pie dīķīša un dzied dziesmas. Tad tikai ir ko noskatīties! Pats esmu piedalījies daudzos tādos svētkos, un, ticiet man, dīķis tad ir kā vesels krāsu orķestris. Tas ir fantastiski!
— Jocīgi, — noteica Monika. — Bet tikko tas sāka mainīt krāsas ari pie parastām skaņām, nemaz nevajadzēja dziedat.
— Jā, jā, tas reaģē uz jebkuru skaņu. — Mežsargs apklusa un aizdomājās.
— Cik dziļš tas ir? — vaicāja Ralfs.
— Ak, tam vispār nav dibena, — attrauca Mežsargs.
— Nav dibena? — brīnījās Ralfs. — Tiešām?
— Nāciet, pārliecinieties paši, — teica Mežsargs un iesmejas, — es jau zināju, ka jums tas liksies interesanti, tāpēc paķēru līdzi šo te. — Viņš izvilka no bikšu kabatas auklas rituli, kam gala bija piestiprināts atsvars. — Tikai jums jābūt absolūti klusiem, lai varētu visu redzēt.
Visi piekrītoši pamāja un piegāja pie dīķa, kas bija atguvis sākotnējo, viegli iezaļgano krāsu. Tas atkal bija pilnīgi caurspīdīgs, un, kad Mežsargs iegremdēja tajā atsvaru un sāka laist ūdeni auklu, varēja skaidri redzēt, kā atsvars laižas aizvien zemāk un kā aukla nostiepjas tam līdzi.
Mežsargs ritināja un ritināja auklu, un atsvars laidās aizvien dziļāk, kamēr Mežsargam beidzās aukla.
— Nu, re, — vīlies noteica Ralfs. — Cik gara tā bija?
— Sešdesmit metru, — noteica Mežsargs, un Ralfs izbrīnā iepleta acis.
— Sešdesmit metru? — viņš neticīgi vaicāja. — Tu gribi teikt, ka šis mazais dīķītis ir sešdesmit metru dziļš?
— Vēl dziļāks, — attrauca Mežsargs, atkal ritinādams auklu kopā. — Reiz mežaļaudis bija apņēmušies izmērīt tā dziļumu un sagatavojuši kārtis, jo aukla, tomēr nav tik uzticams mērs. Nūjā, un tā viņi laida lejā kārtis, aizvien piestiprinādami klat jaunas, un darīja to vairākas dienas… Visbeidzot viņiem kāršu aptrūkās, un viņi nolēma mest mieru. Viņi bija nolaiduši leja piecus kilometrus…
Pēc ši paziņojuma visi bija tā apstulbuši, ka pat nezināja, ko teikt. Beidzot Arvils tomēr ierunājās: — Bet varbūt tās kārtis lejā pret kaut ko atdūrās un vienkārši nolūza… Vai varbūt tur dzīvo kāds bebrs, kas varēja tās kārtis pārgrauzt…
— Nē, nekādu bebru tur nav, tur vispār neviens nedzīvo, pat neviena varde… Viss bija pilnīgā kartībā, un mežaļaudis izvilka no šī dīķīša piecus kilometrus garu kārti.
— Vienkārši neticami, — grozīdama galvu, noteica Monika.
Ūdens viņu sarunas laikā bija nomainījis vismaz simt krāsu
toņus, bet tagad, kad iestājās klusums, atkal kļuva caurspīdīgs. Arvils domīgi raudzījās, ka aukla tiek vilkta augšup un ievaicājās: — Nez, vai zivis tur ir?
— Nē, es taču teicu, tur neviens nedzīvo. Man šķiet, dzīvniekiem, tapat arī zivīm un vardēm nepatīk tā mūžīgā mirgošana un krāsu maiņa. Un, iespējams, tur notiek vēl kaut kas, kas viņiem nav pieņemams…