Arvils, pieliecies pie Ralfa, mēģinaja viņu pieklusināt. — Kuš, nekliedz uz viņiem, viņi taču negribēja neko ļaunu…
— Negribēja neko ļaunu! — sauca Ralfs. — Skaidrs, ka viņi negribeja! Bet gandrīz sanāca, vai ne? Bezatbildība tā ir, un vispār pilnīgs vājprāts. — Sabozies viņš novilka cepuri pār acīm un, uzgriezis Mežsargam muguru, turpmāk viņu ignorēja.
— Skaidrs, ka jus neesat vainīgi, — pēc brītiņa Monika mēģināja labot situāciju, jo Mežsargs un Meža Veča bija galīgi sašļukuši. — Bet es piekrītu Ralfam, ka jums vajadzētu mums vairāk stāstīt par to, kas te kur ir sagaidāms. Galu galā — kā mēs to varam zināt!
— Jums ir pilnīga taisnība, — klusā balsī teica Mežsargs. — Un turpmāk mēs vienmēr būsim uzmanīgi un visu izstāstīsim. Šoreiz mēs neko neteicām, jo negribējām jūs veltīgi biedēt…
Dzirdot šos vārdus, Ralfs zem cepures atkal nicīgi nosprauslājās, un Mežsargs aprāvās. Nevienam vairs nebija noskaņojuma vizināties, un Mežsargs pagrieza laivu pret krastu, kur viņus gaidīja Meža Večas kariete.
* *
Kad viņi jau brauca mājup, Monika ievaicājas: — Bet kas tad tas īsti bija? Un ka mes drīkstējām braukt pa ezeru ar laivu? Vai tad tas ievelk tikai putnus?
— Nē, ne tikai putnus, — atbildēja Mežsargs. — Bet tas, ka ezerā pazūd tikai dzīvas būtnes, ir fakts. Tādas dzīvas būtnes, kas ir peldējušas ezerā. Ja starp tevi un ūdeni ir kaut kas nedzīvs — kā, piemēram, laiva —, nekas nevar notikt. To bija atklājuši mežaļaudis vēl pirms daudziem simtiem gadu, tā ka tas ir absolūti droši.
— Un kā tad zivis? — jautāja Monika. — Kāpēc tās netiek ievilktas?
Mežsargs paraustīja plecus. — Ari to neviens nezina. Bet zivīm nekad nekas nenotiek. Tāpēc jau to ir tik daudz, ka nav putnu, kas tas ēstu. Vietejie putni pazist ezeru un izvairās no tā, un tikai tādas muļķites ka šis kaijas dažreiz pamanās aiziet bojā.
Monika sēdēja sarauktu pieri un domaja. Kaut ko viņai šis ūdens virpulis bija atgādinājis… Bet ko īsti…? Bridi viņa saspringti centās atcerēties, kur kaut ko līdzīgu varētu būt redzējusi, līdz beidzot aptvēra — tas taču bija tāds pats virpulis, kads savērpās ap vannas caurumu, kad viņa tapa ievilkta Mežā. Atklājums viņu tā pārsteidza, ka viņa klusi pie sevis iesaucās.
— Ko? — jautāja Ruta. — Tu kaut ko teici?
Monika domīgi uz viņu palūkojas. — Tas ūdens virpulis, kas aprija kaiju… Tas ir tas pats, kas ierāva mani Mežā.
Ruta apjukusi uz viņu lūkojās. — Kā — tas pats? Tu gribi teikt, ka tas ir tas pats virpulis? Ka caur šo virpuli mēs nokļūtu atpakaļ uz Zemes?
— Ne, taču… Es tikai gribēju teikt, ka tas izskatijās līdzīgs.
Visi ar interesi sekoja sarunai, un pat Ralfs vairs neblenza
ūdenī kā līdz šim, bet lūkojās uz Moniku.
— Un kāpēc lai tas būtu šeit, ezera? — nesaprata Arvils.
Monika paraustīja plecus. — Kā lai es to zinu?
Meža Veča sāka noraidoši purināt galvu. — Nē, nē, nē. Jums jāsaprot, ka pārceļošana ar virpuļiem nenotiek nejauši. Un vispār, tik lieli priekšmeti kā kaijas vai bērni nevar pārceļot nejauši. Nē, nē, tā tās lietas nenotiek, ticiet man…
— Es jau vairs nezinu, kam ticēt un kam ne, — dziļi aizvainotā balsi sacīja Ralfs un atkal uzgrieza visiem muguru. Mežsargs sarāvās kā pliķi dabūjis, un Monika uzmeta Ralfa mugurai niknu skatienu.
— Ši vieta vispār ir dīvaina, — sacīja Ruta. — Tā sala ar pūķiem līdzigiem sikspārņiem, bezdibenigais dīķis un šis drausmīgais ezers. Nedomāju, ka es šeit vēl kādreiz gribētu braukt šurp…
— Mēs tikai gribējām parādīt jums dīķīti, — želi sacīja Meža Veča. — Domājām, ka tas jums varētu patikt… — Likās, ka Ralfs atkal ir gatavs izteikt kādu sarkastisku piezīmi, bet Monika sāpīgi ieknieba viņam rokā, un viņš tā arī neko nepateica.
Kad viņi beidzot atbrauca mājās, bija jau krietni vēla pēcpusdiena, un visi bija izbadējušies. Meža Veča aši ķērās pie pusdienu gatavošanas, bet pusdienas pagāja diezgan nelāgā gaisotnē. Ralfs joprojām nebija piedevis Meža Večai un Mežsargam to, ka viņi nebija bērnus brīdinājuši, savukārt Meža Veča un Mežsargs abi jutās tik ļoti vainīgi, ka arī neuzvedās kā parasti un bija pavisam klusi un domīgi.
Pēc ēšanas bērni nokāpa lejā uz savām istabām. Monika bija nodomājusi kadu brītiņu palasīt, pirms iet paskrieties ar Benu, bet, līdzko viņa bija paņēmusi rokas gramatu, istabā pabāza galvu Ralfs.
— Mēs ienāksim, labi? — viņš teica, un abi ar Arvilu viņi ienāca istabā un apsēdas.
Ralfs neizskatījās ne par matu priecīgāks ka pirmīt, un kādu brīdi viņi abi sēdēja un klusēja. Arvils izskatījās samulsis un neveikli murcija pirkstos segas bārkstis.
— Nu, kas ir? — nepacietīgi jautaja Monika. — Ko jums vajag? Es gribēju palasīt.
— Palasīsi vēlāk, — sacīja Ralfs tādā tonī, ka Monika ļoti izbrīnīti viņu uzlukoja. Viņš izklausījās tā, it kā ezerā būtu ierauta nevis kaija, bet gan viņa mīļā šinšilla. — Saki man, — viņš iesāka,
— ja tu butu Meža Veča un vestu mūs uz ezeru, vai tev būtu aizmirsies mus pabridināt, ka ezerā nedrīkst peldēties?
Monika sarauca pieri. Jo ilgāk viņa par to domaja, jo vairāk pārliecinājās, ka tiešām Ralfam taisnība — kaut ko tādu nevarēja tik vienkārši aizmirst. Un tas, ka viņus pabridināt aizmirsuši gan Mežsargs, gan Meža Veča, bija vairāk nekā dīvaini. Bet, vienalga, viņa nesaprata, uz ko Ralfs mērķē.
Tomēr Ruta, šķiet, saprata gan, un tas viņu stipri saniknoja.
— Tu gribi pateikt, ka viņi tīšām noklusējuši par briesmām? Vai tu esi galigi prātu zaudējis? Man liekas, tu vienkārši esi pārsauļo- jies!
Ralfs ļoti drūmi uz viņu palūkojās. — Padoma pati, — viņš teica. — Katram skaidrs, ka to nevarēja tāpat vien aizmirst.
— Paklausies, pirms tu apvaino citus, — viņa īgni teica Ralfam, — varēji pamēģināt atcerēties, kurš bija tas, kurš ierosināja Arvilam iet peldēties…
— Nē, nu man pietiek! — iesaucās Ralfs un, skaļi aizcirzdams durvis, izmetas no istabas.
Arvils sāka grozīties un visbeidzot aizgāja Ralfam pakaļ. Monika sakniebtām lūpām sēdēja un raudzījās uz durvīm, kas nupat bija aizvērušās otrreiz.
— Tā nevajadzēja… — viņa teica. — Man liekas, viņš tieši tādēļ ta dusmojas, ka pats jūtas vainigs. Nevajadzēja viņam to vēl atgādināt.
— Nu tad lai viņš liek mierā Meža Veču un Mežsargu, — atcirta Ruta.
Monika atkal paņēma grāmatu un mēģināja lasīt, bet nevarēja. Viņa jutās riebīgi. Nepietika ar to, ka bija klapatas ar aluķēmiem un viņu dimantiem, tagad vēl sākās šādi ķīviņi. Kā lai viņa domā par to, kā ar Aci saskatīt dimantu Ciltstēvu, ja apkārt visi strīdas un apvaino cits citu. Viņa nosvieda grāmatu uz naktsgaldiņa un jau gribēja ieiet pie Ralfa parunāt, kad piepeši istabas kaktā kaut kas uzsprāga.
* * *
Kaut arī tas nebija spēcīgs sprādziens, tomēr tā radītais troksnis klusajā mājā sacēla pamatīgu trauksmi, un jau pēc pāris mirkļiem meiteņu istaba bija saskrējuši visi — kā Ralfs un Arvils, tā arī Mežsargs un Meža Veča.
Visi izbijušies raudzījās visapkart, meklēdami sprādziena cēloni, un Monika norādīja uz istabas kaktu. — Tas bija tur, — viņa sacīja. — Sprāga kaut kas tajā skapītī.
Patiešām, kad ieskatījās uzmanīgāk, varēja redzēt, ka viena atvilktne nedaudz izlīdusi uz aru un izskatās nomelnējusi.
Mežsargs jau gribēja izvilkt atvilktni, kad kaut ko iedomājās un brīdi vilcinājās. — Kas jums tajā atvilktnē glabājās? — viņš jautāja Rutai ar Moniku. Viņas abas saskatījas un paraustīja plecus.