Turpretī Meža Večai šāda atturība nepiemita.
— Nu, stāsti, stāsti, — viņa skubināja. — Šoreiz tu biji prom ilgāk nekā parasti, droši vien tev kaut ko izdevās ieraudzīt!
Monika brīdi apdomāja redzeto un uzmeta skatienu aluķē- mam. Tas vēl arvien nebija nolaidis no viņas savu dīvaino, stingo skatienu. Monika steigšus novērsās un centās uz viņu vairs neskatīties. Ir grūti sakopot domas, kad uz tevi tā blenž aluķēms…
— Šoreiz, šķiet, man izdevās… — viņa beidzot ierunājās.
Viņa izstāstīja visu — par šķietami bezgalīgo, balto koridoru,
par milzīgo zaļi ar daudzajiem stāviem, par dimantu Ciltstēvu un tā dīvainajiem, melnajiem sargiem.
— Bet beigās atkal sākās tas drausmīgais troksnis, un man virsū gāzās tās pašas melnās ēnas, — viņa nopūtas. — Tikai šoreiz skaņas likās citādas. Bija tada sajūta, it ka tas censtos man kaut ko pateikt… Likās — vel mazliet, un es sapratīšu, ko tās saka…
Visi pārsteigti klusēja. Monikas stāsts bija visai dīvains. Ralfu, Rutu un Arvilu šokēja doma, ka Monika varētu būt redzējusi īstus, dzīvus citplanētiešus. Mežsargs un Meža Veča sēdēja sarauktām pierēm un saspringti kaut ko prātoja, bet aluķēmu Vecais šķita iegrimis tādā kā transā. Viņš sēdēja kā pārakmeņojies, izgriezis skatienu augšup, tā ka kļuva redzami acu baltumi, un vairāk nekā jebkad atgādināja ķirzaku.
Monika sēdēja un gaidīja, ko teiks citi. It sevišķi viņu interesēja, kas būs sakāms aluķēmu Vecajam. Bet likās, ka viņam nav nekas sakāms. Ja neņema vērā vaļējās acis, viņš šķita aizsnaudies.
Meža Veča likās ļoti kritiski noskaņota. — Nē, nē, — viņa runāja, šūpodama galvu. — Tas, ko tu redzēji, nevar būt Mežā. Mums nav baltu ēku ar tādiem koridoriem… Mums vispār nav tāda balta akmens…
— Skaidrs, ka Monika redzēja to, ko redzēja, — iebilda Mežsargs. — Viņa skatījās ar Aci, un Acs nemelo. Un tas nevarēja būt nekur citur kā vien Mežā. Protams, vel tas varētu būt bijis uz Zemes, jo, kā zināms, Acs darbojas starp abām mūsu pasaulēm… Bet es tomēr domāju, ka tas ir bijis tepat…
— Es arī tā domāju, — piepeši iejaucās aluķēmu Vecais, un visi palūkojās uz viņu. Viņš šķita pilnīgi pamodies, un zaļās acis gluži vai dzirkstīja. Viņš pat vairs nelikās tik stīvs kā līdz šim. Pieliecies uz priekšu, Vecais ieinteresēti uzlūkoja Moniku.
— Tas, ko tu stāstīji, — viņš sacīja, — ir ārkārtīgi interesanti. Un neizsakāmi svarīgi. Tas pierāda to, ka dimantu Ciltstēvs ir nolaupīts un ka to nav izdarījuši ne mežaļaudis, ne aluķēmi. Tādas būves, kā tu tikko aprakstīji, mums patiešām nav pazīstamas. Tātad tās var būt tikai kringu mītnes. Un to, ka tām ir saistība ar kringiem, pierada jau tava iepriekšējā skatīšanās ar Aci.
— Ka tā? — jautāja Monika. Viņai jau sāka jukt visa šī aluķēmu un citplanētiešu padarīšana.
— Statujas, — isi noteica aluķems. — Pagajušo reizi tu saistība ar dimantu Ciltstēvu redzēji Šalkojošo juru un tas sešas statujas.
— Un ko nozīme tas skaņas un melnas ēnas? — vaicāja Monika.
— Acimredzot tā ir kringu aizsardzība, — sacīja Vecais.
— Viņi mēģina no tevis tikt vaļā. Taču tava Acs kļūst aizvien stiprākā, un tu ar katru reizi tiec aizvien tālāk…
— Pag, pag, — Mežsargs viņu pārtrauca. — Tu domā, tas ir kringu ierocis?
— Ta varētu but, — piekrita aluķems.
— Bet tad jau, — lēni sacīja Mežsargs. — Tad jau viņi zina, ka Monika viņus redz…
Monikai, to iedomājoties, sametās nelabi.
— Tas nav obligāti, — teica aluķēms. — Iespējams, tā ir viņu automatiskā aizsardzība pret Aci. Līdzko kads skatās viņus ar Aci, iedarbojas šī sistēma. Saki man, — viņš vērsās pie Monikas,
— vai tie melnie kaut ka uz tevi reaģēja? Vai tev likās, ka viņi tevi redz?
Monika padomāja. — Nē, šķiet, ka ne… Bet attālums bija diezgan liels… Un es tur biju pārāk īsu brīdi…
— Ne, es šaubos, ka tevi kads varēja redzet, — teica aluķems.
— Acs nav tāda lieta, ko varētu saskatīt. Viņi nevar tevi redzēt, jo tevis taču tur nav.
— Bet es taču viņus redzu, — sacīja Monika. Pēkšņi viņai sāka likties visai ticami, ka kringi varētu viņu ieraudzīt.
— Tas ir citādi. Viņiem taču nav Acs, — uz mirkli viņš atkal aizsapņojas un tad teica: — Mani pārsteidz kas cits. Tu sacīji, ka viņi bijuši nelieli un melnās drēbēs tērpti… Pilnīgi atbilst tas būtnes aprakstam, kas gadatirgu pazaudēja neīsto dimantu. Tik tālu viss sakrīt… Bet kāpēc teiksma runā par kringiem kā par lielam, zviņotam būtnēm…?
Uz to nu neviens nespeja atbildēt.
Beidzot aluķēmu Vecais paraustīja plecus. — Galu galā, teiksmas var gadu tūkstošu laikā mainīties…
Monika nodomāja, ka acīmredzot tā ari ir noticis. Viņa do- maja, ka būtu ļoti dabiski, ja mazi, melni radījumi, kādi tie ir patiesībā, teiksmā pārtaptu par milzīgiem, zvīņām klātiem briesmoņiem… Šī doma meiteni tā uzjautrināja, ka viņa iesmējās.
— Kas ir? — jautāja Arvils, bet Monika tikai atmeta ar roku.
Aluķēms piecēlās kājās. — Šodienai būs gana, — viņš teica.
— Lai Monika atpūšas, rit es atkal atnākšu. Viss liecina par to, ka mēs nedrīkstam zaudēt laiku. — Viņš paskatījās uz Moniku.
— Un paldies par palīdzību.
Monika šķībi pasmaidīja, bet aluķēmu Vecais jau bija pagriezis muguru un devās laukā pa durvīm.
— Diez, kur viņš nakšņo… — domīgi ieteicās Arvils, lūkodamies uz krēslot sākušo dienu aiz loga.
— Nez vai par to būtu jāuztraucas, — iesmējās Ralfs. — Izraks sev bedri zem kāda laukakmens — un paskat, maja gatava!
— Nu, nu… — Ruta sāka iebilst, bet Mežsargs neļāva viņai turpināt.
— Nemaz nesāciet par to spriedelēt, — viņš sacīja. — Un negaidiet, ka es lūgšu viņu pārnakšņot pie mums.
Monika skaļi nožāvājās. Skatīšanās ar Aci vienmēr prasīja daudz spēka, it sevišķi tagad, kad viss negāja tik gludi ka parasti un beigās bija jāklausās tā šausmīgā spiegšana.
Meža Veča to uztvēra kā mājienu un nokomandēja visus doties gulēt. — Tikai nedomājiet trokšņot, — viņa stingri piekodināja. — Monika ir nomocījusies, viņai vajag atpūsties. Un tagad — gultās!
SESTA NODAĻA
Melno ēnu pārvērtības
Monika pamodās no kāda trokšņa, un bija sajūta, it kā viņa butu tikko aizmigusi. Galīgi samiegojusies, viņa pavēra acis, lai paskatītos, kas tur trokšņo. Ta bija Ruta, kas kaut ko meklēja skapi.
— Ko tu tur vandies? — noņurdēja Monika. — Vēl taču ir nakts…
— Kāda nakts? — Ruta moži attrauca. — Ir astoņi no rīta, un es eju uz slidotavu. Neesmu trenējusies diezin cik ilgi, un Ria ar treneri mani gaida. Kur es varētu būt nobāzusi savu ķemmi…?
Monika pagriezās uz otriem sāniem un parvilka segu par galvu. Vakardienas skatīšanās ar Aci bija atņēmusi visus spēkus. Nepagāja ne minūte, kad viņa jau gulēja.
Kad Monika atkal pamodās, kāds klauvēja pie durvīm, un istabā ienāca Meža Veča.
— Vai tu vēl guli? — viņa vaicāja. — Ir jau vienpadsmit, un pie tevis atnācis ciemiņš.