— Kas? — Monika nesaprata, berzēdama acis. — Kads ciemiņš?
— Viņš esot no ciema, un viņu saucot l inu, — paskaidroja Meža Veča, šķelmīgi lūrēdama uz Moniku. — Tāds glīts puikiņš sprogainiem matiem…
Monika vienā mirkli pamodās. — Ak, nē… — viņa novaidējās. — Nevar būt, ka viņš vēl arvien grib pirkt Benu… — Viņa izlēca no gultas un, aši saģērbusies, izbrāzās ārā, atstādama Meža Veču apstulbušu blenžam viņai nopakaļ.
— Ko tad tas nozīmēja? — pie sevis noteica apjukusi Meža Veča. — Pirkt Benu? — viņa iesmējās. — Tam puikam nu gan ir izdomas trūkums, ja viņš sadomājis šādu aizbildinājumu… Kurš gan tic, ka viņš varētu vēlēties pirkt Benu! Benu?\ — Un viņa, vēlreiz iesmējusies, arī devās augšā.
Ralfs ar Arvilu stāvēja pie loga un, klusām ķiķinādami, sačukstējās. No turienes ļoti labi varēja redzēt, kā ārā stāv Monika un sarunājas ar kadu mežapuiku. Monikai blakus neparasti mierīgi sēdēja Bens, bet mežapuikam pavadā bija piesiets dīvains dzīvnieks, kas izskatījās pēc polārlapsas un jenota krustojuma. Tas bija pavisam neliels un koši balts, gluži kā polārlapsa, taču kaut kas tā purniņa formā un kustības atgādināja jenotu. Bens kaut ko tādu nebija redzējis un piešķiebtu galvu, ausis saslējis, blenza uz šo brīnumzvēru.
* * *
— …man pieder jau piecus gadus, — stāstīja Tinu.
— Kā tu viņu nosauci? — pārjautāja Monika. — Es nesaklausīju.
— Lenotū, — sacīja Tinu.
Monika neizturēja neiesmejusies. — Vai tas ir no vārda — Tinu — ? — viņa jautāja.
— Nē, tas ir no vārdiem "lapsa" un "jenots", — paskaidroja Tinu, noliekdamies un pārceldams lenotū priekšķepu pāri pavadai, kurā tas bija sapinies. Monikai nāca smiekli, līdzko viņa paraudzījās uz jocīgo zvēriņu. Patlaban tas bija sakampis priekš- ķepās savu milzīgās, kuplās astes galiņu un domīgi to plūkāja. Izskatījās, ka lenotū ir nodevies dziļām filozofiskam pārdomām. Bens iesmilkstējās.
— Tu droši vien neesi pārdomājusi? — vaicāja Tinu, sapņaini lūkodamies uz Benu.
— Par Bena pardošanu? — iesmējās Monika. — Nu nē!
— Tā jau es domāju, — bēdīgi noteica Tinu un noglāstīja Benam galvu. Bens viegli pavēcināja asti.
Noklaudzēja ārdurvis, un pagalmā iznāca Ralfs ar Arvilu. Ralfs pirmais metās pie lenotū un gribēja to sabužināt, bet lenotū uzmeta kūkumu un ieņurdējās. Ralfs atrāva roku.
— Kāds viņš dusmīgs, — Ralfs izbrīnīti sacīja. — Kur tu tādu dabūji?
— Vecāki uzdavinaja dzimšanas diena, — Tinu lepni paskaidroja. — Tādu ka lenotū Mežā ir ļoti maz. Bet tādu ka manējais — baltu — vel mazak. Viņi ir diezgan jauki, bet, protams, nav tik gudri kā suņi…
— Kāpēc jums nav suņu? — brīnījās Arvils. — Mums to ir papilnam, mēs varētu jums kādus pāris simtus iztirgot…
Monika saviebās un paskatījās uz Ralfu. Tas arī bija savaik- stījies, kā valdīdams smieklus.
— Tu būtu varējis sākt ar pārsimt jūrascūku iztirgošanu, — viņš sacīja Arvilam. Arvils izlikās, ka neko nav dzirdējis. Jūras- cūkas nebija viņa mīļākā sarunu tēma. Pirms viņš bija atdabūjis savu īsto vecmāmiņu, viņam bija jādzīvo pie vectēva, kurš audzēja mājās veselas jūrascūku kolonijas. Līdz ar neīsto vectēvu pagaisa arī visas jūrascūkas, bet Arvilam vēl aizvien nepatika par to runāt.
— Daži suņi jau ir, — sacīja Tinu. — Bet tie pieder tikai dažiem mežsargiem. Suņi labi prot sadzīt krūmus vienkopus, kad tie rudeņos sāk klejot.
Kadu bridi Tinu aizrautīgi stāstīja, kāda veida suņi lenc klejojošos kokus un krūmus, un tad Monika nosprieda, ka arī Benam nenāktu par ļaunu nedaudz izskrieties. Tinu ļoti lūdza, lai Monika ļautu viņam pastaigāt ar Benu, un Monika arī atļāva. Bens gan sākumā pāris reižu vaicājoši palūkojās atpakaļ uz Moniku, bet, kad viņa tam pamāja, lai tik skrien, Bens paklausīja arī. Likās, ka sunim Tinu tīri labi patīk, un arī dīvainais, baltais zvērs bija tāds, kuru ir vērts papetit tuvāk…
Kad Tinu ar Benu un lenotū bija pazuduši aiz kāda pakalna, Ralfs ar Arvilu saskatījās, un Ralfs gaužām vienaldzīgā balsi vaicāja Monikai: — Nu, par ko tad jūs pirmīt runājāt?
Monika nesaklausīja viņa balsī neko neparastu un tikpat vienaldzīgi atbildēja: — Ak, neko īpašu… Viņš stāstīja par to savu lenotū… Un atkal jautāja, vai es nepārdodu Benu…
Ralfs uzmeta Arvilam uzjautrinātu skatienu un turpināja: — Un tad viņš palūdza atļauju pastaigāt ar Benu… Tagad viņš droši vien katru dienu nāks šurp — staigāt ar Benu — … Tiešām labs attaisnojums…
Monika aizdomīgi uz viņu paskatījās un beidzot saprata, ka Ralfs viņu ķircina. Piesarkusi viņa atcirta: — Skaidrs, ka viņš nenāks šurp katru dienu. Nerunājiet muļķības! Starp citu, redz, kur viņš jau nak atpakaļ!
Patiešām, likās, ka šodienas staigāšana nav bijusi diez cik gara, jo Tinu ar abiem zvēriem jau atgriezās. Bens, mēli izkāris, lēkšoja pa priekšu un, pieskrējis pie Monikas, līksmi luncinādams asti, sasveicinājās. Likās, ka viņš grib pastāstīt, cik vareni pavadījis laiku. Tinu, no skriešanas gluži piesarcis, pienāca pie Monikas, Ralfa un Arvila un teica Monikai: — Rīt es atnākšu atkal, labi? šķiet, Benam tīri labi patīk paskrieties ar manu lenotu.
To pateicis, viņš uzsmaidīja Monikai un devās prom. Monika bija kļuvusi vēl sarkanāka par Tinu, kaut ari viņa nebija skrējusi. Ralfs ar Arvilu nu jau ķiķināja pavisam atklāti, un Monika, kaut ko pie sevis noburkšķējusi, pagriezās un aši iemuka mājā.
Tikusi prom no zēniem, Monika pa taisno devās uz savu istabu, lai nebūtu viņos jāklausās. Cik muļķīgi! Ko gan šis Tinu iedomājas!? Vai tiešām viņš tagad, Ralfam un Arvilam par uzjautrinājumu, katru dienu nāks šurp? Monika saprata, ka tad viņai dzīves nebūs, un nolēma, ka jau rīt jāpasaka Tinu, ka nedrīkst ļaut Benam katru dienu iet ar viņu staigāt… Kaut kādu iemeslu taču varēja izdomāt… Piemēram, ka Bena saimniece tomēr ir viņa, Monika, un sunim varētu likties nepieņemami katru dienu doties pastaigās ar svešinieku…
Monika nopūtās. Tā tikai viņai vēl pietrūka! Likās, ka šovasar nekas nevar būt vienkāršs. Jau pirms ierašanās sākās nepatikšanas ar dimantiem, tad tas dīvainības ar skaņām un melnajām ēnam, vakardienas notikums uz ezera un šodien vēl Tinu…
Monika paņēma grāmatu, bet atkal nekādi nespēja koncentrēties lasīšanai. Domas joņoja pa galvu, un viss likās ārkārtīgi sarežģīts un neatrisināms. Drīz atkal ieradīsies aluķēms un gribēs, lai viņa skatās ar Aci… Kā viņai riebās tās drausmīgās melnās ēnas! Un ja nu tās patiesi ir kringu aizsardzība, vai tad tās nevar
viņai kaut ko nodarīt? /
Grāmata neatvērta gulēja Monikai klēpī, bet viņa pati drūmi blenza sienā. Viņa bija tā aizdomājusies, ka ne pa jokam satrūkās, kad istabas durvis atsprāga vaļā un iekšā iebrāžas Ralfs ar Arvilu. Viņi abi likās ļoti satraukti, un Ralfam kaut kas bija roka. Kaut kas balts un bezveidīgs. Sākumā Monikai likās, ka tā ir grīdas lupata, bet grīdas lupatai tas bija pārāk balts…
Ralfs uzvaroši pabāza balto nezin ko Monikai zem deguna, un lepni sacīja: — Paskat, ko mēs noķērām!
Tikai tad Monika aptvēra, ka tas taču ir pūpēžveidīgais. Taču viņš likās neparasti ļengans un kluss. Izskatījās, ka viņš ir beigts.
— Kas viņam vainas? Vai viņš ir miris? — jautāja Monika, aizdomīgi uzlūkodama pūpēžveidīgo, kas neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes.
— Paģībis, — nicīgi noteica Ralfs un pavīpsnāja. — Uzmini, no kurienes mēs viņu izvilkām! No Meža Večas karietes! Bijām aizgājuši uz šķūni paskatīties, vai karietei ir spidometrs vai nav, un tur šis vienā mierā gulēja, saritinājies zem priekšējā sēdekļa. Pamatīgi pārbijās, kad es šo nogrābu un izvilku lauka. Palaida tadu kā spiedzienu un tad zaudēja samaņu, — Ralfs iesmējās.