Istabā ienāca Mežsargs. — Dzirdēju ārā troksni un spiegšanu. Kas jums te notiek? — viņš vaicāja.
Ralfs tikpat izteiksmīgi kā pirmīt pagrūda pupežveidīgo zem deguna ari viņam. Mežsargs saviebās. — Kur tu to sadabūji? — viņš brīnījās. — Noķēri, vai?
— Jā, bet ne jau parastajā veidā. — Un Ralfs atkārtoja savu stāstu ari Mežsargam.
— Interesanti… — novilka Mežsargs un, izņēmis pūpēžveidīgo Ralfam no rokām, uzmanīgi to aplūkoja. — Hmm… Izskatās pēc mātītes… Ja viņa drīzumā dētu olas, varētu viņu paturēt…
Monika un zēni izvalbīja acis. Jau iedomājoties vien par pūpēžveidīgo olu omleti, viņiem kļuva nelabi. Tikmēr pūpēžveidīgais, šķiet, bija sācis atžirgt. Viņa lidz šim ļenganas pseidopodijas tikko manami sakustējās, tad galvā pavērās mutes sprauga un atskanēja griezīgs spiedziens. Mežsargs no pārbīļa izlaida pūpēžveidīgo no rokam. Ticis brīvība, tas ka apdullis metās riņķot pa istabu, visu laiku nelāgi spiegdams. Monika, Ralfs un Arvils aizspieda ausis, bet Mežsargs, saviebies kā sāpēs, mēģināja nogrābt pūpēžveidīgo, kad tas brāzās viņam garām. Pēc četriem neveiksmīgiem mēģinājumiem tas viņam ari izdevās, un Mežsargs izmetās ārā no istabas, stiepdams vēl aizvien spiedzošo pūpēžveidīgo.
— Debestiņ, — teica Arvils.
Pēc mirkļa Mežsargs atgriezās, apslaucīdams rokas gar biksēm.
— Fū, — viņš puta. — Šito spiegšanu! Pat ja tā butu mātīte, kas gatava dēt olas kaut šovakar, es neņemtos viņu paturēt. No tā trokšņa taču desmit minūtēs var zaudēt prātu…
Monika pie sevis nosprieda, ka tā viņš var runāt, jo nav dzirdējis troksni, kas vienmēr pavadīja melnās ēnas. Tās skaņas bija vēl nepanesamākas. Pūpēžveidīgo spiegšana nebija tik šausmīga kaut vai tāpēc, ka viņa zinaja — pupežveidigie gan skaļi spiedz, bet patiesībā tādas skrejošas sēnes vien ir.
Kad Mežsargs bija izgājis, Monika pamanīja, ka Ralfs domīgi košļā apakšlūpu.
— Kas ir? — viņa jautāja. — Par ko tu domā?
— Vai tev viņš neko neatgādināja? — Ralfs vaicāja.
Monika neizpratnē saskatījās ar Arvilu un paraustīja plecus.
— Nē. Parasts pūpēžveidīgais…
Ralfs joprojām izskatījās aizdomājies. — Atceries to nakti, kad jūsu istabā bija iesprucis pūpēžveidīgais? Toreiz Bens viņu aiztrenca.
Monika izbrīnā savilka uzacis. — Tu doma, tas ir tas pats?
— Un tu domā, ka piepeši mūsu māja būtu sākusi pievilināt visus pūpēžveidlgos pēc kārtas? — Ralfs attrauca. — Protams, es domāju, ka tas ir tas pats.
— Un kāpēc viņš te lien? — brīnījās Arvils.
— Nav ne jausmas, — atsaucas Ralfs, paraustījis plecus.
— Ejam ārā uzspēlēt badmintonu?
— Ejam, — atsaucās Arvils. — Monika, nāksi?
— Es labāk palasīšu, — teica Monika un paņēma gramatu.
Ralfs ar Arvilu izgāja āra, un Monika palika sēžam un lūkojamies sienā, bet grāmata tā arī netika atvērta. Viņa centās izdomāt, ko darīt nākamreiz, kad Acs laikā viņai sāks uzmākties melnās ēnas…
Un pamazām viņā saka briest kāda apņemšanās. Patiešām, vajadzēs darīt tāpat kā pagājušo reizi…
Un viņa nolēma paskatīties ar Aci patstāvīgi.
Turklāt šoreiz viņa nosprieda rīkoties citādi. Līdz šim viņa, skatoties ar Aci, bija pievērsusi galveno uzmanību dimantu Ciltstēvam, bet tagad saprata, ka jāsāk tieši ar melnajām ēnām. Lai cik nepatīkami tas arī būtu…
Monika aizvēra acis un kādu brīdi centās nedomāt ne par ko. Tad viņa atcerejas melnas ēnas un aizvien pieaugošo troksni, ar kuru tās brāzās virsu. Diezgan bažīgi Monika gaidīja, kas tagad notiks…
Bet nenotika it nekas.
Monika nosprieda, ka nav pienācigi koncentrējusies, un centās atkal domāt tikai un vienīgi par melnajām ēnām. Viņa atcerējās, kā tās bija brāzušās viņai virsū pēdējoreiz — no baltā koridora viņa gala. Viņa tās iztēlojās tik dzīvi, ka likās — ēnas patiesi tūlīt pat materializēsies.
Taču ne.
Monika samulsusi atvēra acis un devās uzmeklēt Ralfu.
Viņi abi ar Arvilu ārā spēlēja badmintonu, un Bens skraidīja no viena zēna pie otra, klabinadams zobus uz lidojošo badmintona volāniņu. Monika bridi stāvēja, skatīdamās, kā viņi spēlē, un tad uzsauca.
— Kas ir? — atsaucās Arvils, atvēzēdamies un gandrīz iebelzdams ar raketi Benam, kurš iesmilkstējās un pamuka malā. — Gribi uzspēlēt?
— Nē, — teica Monika. — Paklau, beidziet spēlēt. Man jums kaut kas jāpastāsta.
— Kas tad? Vai tad uzradies vēl kāds pūpēžveidīgais? — jautāja Ralfs, cenzdamies uztvert volāniņu, bet tas pārlidoja pār raketes augšējo malu, un Arvils uzgavilēja.
Monika pagrāba zemē nokritušo volāniņu un iebāza bikšu kabata. — Es to saku nopietni. Jums jāienāk iekšā, te mēs nevaram runāt.
Ralfs ar Arvilu saprata, ka acīmredzot tas patiešām ir kaut kas svarīgs un, nosvieduši raketes turpat zālē, devās Monikai līdzi uz māju.
Kad Monika bija pastāstījusi viņiem par savu neveiksmīgo mēģinājumu uzzināt kaut ko vairāk par ēnām, iestājās klusums.
— Un tu esi pārliecināta, ka atcerējies visu tieši tā, kā tas bija? — pēc brīža prasīja Ralfs.
— Nu, protams, — sacīja Monika. — Ja tu kaut vienreiz būtu tās ēnas redzējis, tu tās vienmēr atcerētos. Kaut ko tādu nevar tik vienkārši aizmirst. Un es taču redzēju tās vēl vakar.
Ralfs kadu bridi klusēja un tad atkal ierunājās. — Man ienāca prātā kāda doma… Varbūt vaina ir tā, ka tu uzreiz mēģināji iedomāties ēnas. Varbūt tev vajadzētu sākt ar kaut ko citu…
Monika nesaprata. — Kā? Ar ko citu?
Ralfs mēģināja izskaidrot to, ko tikko bija izdomājis, bet tas nebija viegli.
— Man liekas tā, — viņš lēnām iesāka. — Ja tās ēnas ir tāda ka kringu aizsardzība pret Aci… pieņemsim, ka tas tā ir… tad taču tā nevar darboties pati no sevis. Tev jau ir jābūt tajā iekšā, vai saproti? Es domāju, tev vispirms ir jāieiet ar Aci kringu teritorijā, un tikai tad tu ieraudzīsi ari ēnas.
— Ā, es saprotu, kā tu to domā, — sacīja Monika, kad bija apdomājusi Ralfa teikto. — Tu gribi teikt, ka ēnas kā tādas nemaz nepastāv un līdz ar to tās nevar ieraudzīt ar Aci. Jo nevar ieraudzīt to, kā nav paša par sevi. Vai tā?
— Nūjā, laikam jau tā, — nedaudz apjucis, piekrita Ralfs.
Monika apzinājās, ka viņu sarunas no malas droši vien izklausītos dīvaini, bet viņai bija nojauta, ka Ralfam ir taisnība.
— Labi, tad tā ari darīsim. Bet par ko tad man domāt? Atkal par dimantu Ciltstēvu?
— Man šķiet, ka vienalga. Droši vien tu vari domāt kaut vai tikai par tiem baltajiem tuneļiem. Ja aluķēmu Vecajam ir taisnība un tā patiešām ir kringu aizsardzība, tam vajadzētu iedarboties.
Monika aizvēra acis un iedomājās baltos gaiteņus. Tas nebija grūti, viņa tos ļoti labi atcerējās. Nepagāja ne pusminūte, kad viņa jau bija tur…
Varētu domāt, ka viņa atradās tajā pašā gaiteni, kur Vakar, bet tikpat labi tas varēja but pilnīgi cits. Jebkurš no baltajiem gaiteņiem kringu savādajā mitnē. Monika atkal redzēja tikai bezgalīgas baltas sienas un blāvo, mierīgo gaismu, kas vienmērīgi izgaismoja visu koridoru. Šoreiz viņa nolēma nekur neiet. Viņai nebija ne mazākās vēlēšanās atkal ieraudzīt dīvainās, melnās būtnes. Un dimantu Ciltstēvs droši vien vēl aizvien atradās savā vieta, ta ka nebija jēgas kaut kur iet. Tikpat labi varēja palikt tepat — ja ēnas patiešam darbojas ka aizsardzība, tas jebkurā gadījumā parādīsies.