Tā nolēmusi, Monika apsēdās zeme, atspiedusi muguru pret gaiteņa sienu. Tā likās vēsa, un Monika saprata, ka atkal ir nedaudz zaudējusi kontroli pār Aci. Patiesībā viņai nevajadzētu just neko.
Ilgi viņai nebija jāgaida.
Vispirms Monikas skatienu piesaistīja kāda kustība tāluma, un viņa tūlīt pielēca kājas. Viņa sasprindzināja dzirdi, cenzdamās kaut ko saklausīt, bet šķita, ka šoreiz viss notiek klusumā.
Melnā ņirboņa joprojām palika gaiteņa tālajā gala, un Monikai likās, ka tā vietām sabieze, veidodama tādus kā tēlus, joprojām no ēnu puses nenāca neviena pati skaņa. Tagad, kad Monika bija sagatavojusies atkal dzirdēt briesmīgo troksni, šis mēmais klusums šķita diezgan baiss.
Un tad parādījās pirmās skaņas. Šoreiz tās atgādināja šņākoņu, kas atkal kļuva te skaļāka, te klusāka. Likās, ka ņirbošas ēnas lēnām nāk tuvāk.
Monika, nenovērsdama no tam acu, gaidīja turpinājumu.
Ēnas aizvien tuvojās, un meitenei tās vēl vairāk atgādinaja kaut kadu būtņu apveidus. Tās te cēlās, te saruka, un reizēm virs melnas masas izauga tāda kā galva uz gara kakla, bet reizēm no tās izstiepās rokas, kas drīz vien saplūda ar pārējo ņirboņu.
Monika kā hipnotizēta vēroja savādo izrādi. Šņākoņa joprojām uzplūda un atpluda, un atkal likās, ka tā cenšas izveidot atsevišķus vārdus. Šoreiz tas izklausījās pēc "briīīāāā… brīīāāāā… brnīaaā…".
Nu jau ēnas bija pienākušās pavisam tuvu, un Monikai vajadzēja sev visu laiku atgādināt, ka patiesībā viņa šeit neatrodas… ka tā ir tikai Acs… Ja viņa kaut uz mirkli pieļautu, ka patiešām atrodas vienatnē kringu midzeni, viņa aiz bailēm laikam sajuktu prātā.
Un tad kaut kas notika. Likās, it kā ēnas piepeši zaudētu kontroli par sevi, jo visi tēli pēkšņi pazuda un iejuka melnajā masā, savukārt melnais ņudzeklis metas uz priekšu trakā ātrumā. Ari troksnis pieņēmās skaļuma, līdz šņākoņā pārauga jau zināmajā spiegšanā.
Mirklī, kad melnais mākonis sasniedza Moniku un jau sāka gāzties viņai pāri, meitene beidzot atjēdzās un, aizmiegusi acis, iedomājās savu istabu Mežsarga mājā.
— Nu, kā bija? — jautāja Ralfs.
Monika izstāstīja visu, ko bija redzējusi.
— Un tomēr, — viņa, beidzot stāstījumu, sacīja, — un tomēr man liekas, ka tas viss nav tikai aizbaidīšanai. Man vel arvien liekas, ka ēnām un visam tam skaņām ir kaut kāds mērķis. Ka tās raditas, lai kaut ko pavēstītu…
— Piemeram — pazudi no šejienes… — teica Arvils.
Monika uz viņu palūkojās. — Ne gluži. Tam nebūtu nekādas
jēgas. Lai kādu aizbaidītu, pietiktu arī ar pašām ēnām un drausmīgo troksni.
— Izklausās loģiski, — piekrita Ralfs. — Un ko tad, lavuprat, tās mēģina pateikt?
— Tieši to es cenšos saprast, — teica Monika.^— Tikai pagaidām nekas nesanak.
Tajā bridi istaba ienaca Ruta.
— Kas tad te par sanākšanu? — viņa iesaucās, ieraudzīdama Moniku, Ralfu un Arvilu, sabāzušus galvas kopā, sēžam un sazvērnieciski kaut ko pārspriežam. — Ko jūs te perināt, ko? — Viņa ar plašu žestu iesvieda sava gultā slidzābakus un pati nometās garšļaukus tiem blakus. — Fu, kā es esmu pārguruši, — viņa elsa. — Mēris mani šodien pamatīgi nospidzinaja.
— Tu labāk paklausies, ko Monika tikko redzeja, — teica Arvils tādā aizkapa balsi, ka Ruta tūlīt uztrukas sēdus.
— Ko? Kas noticis? — viņa iztrūkusies vaicāja.
— Nepievērs viņam uzmanību, viņš atkal pārspīlē, — sacīja Ralfs, par ko Monika uzmeta viņam aizvainotu skatienu.
— Nu, vai zini, — viņa pārmetoši teica. — Ja tu pats to visu būtu redzējis, tu diez vai teiktu, ka kāds kaut ko pārspīlē… —Tad viņa izstāstīja Rutai visu, kas tikko bija noticis un ko viņi bija pārsprieduši.
— Jā, tas viss ir ļoti jocīgi, — teica Ruta, ar šādu apzīmējumu arī izpelnīdamās Monikas pārmetošo skatienu. — Bet tulit tev atkal nāksies noņemties ar Aci. Pa ceļam redzēju aluķēmu Veco, viņš lēnām klunkurēja uz mūsu pusi.
Monika novaidējās. Vairāk par visu viņai tagad negribējās atrasties baltajos gaiteņos un skatīties, ko jaunu ēnas izdomās šoreiz…
Tiklīdz viņa tā bija nodomājusi, uz kāpnēm nodipēja žigli soļi, un durvju spraugā parādījās Meža Večas galva. — Klāt ir! — viņa paziņoja. — Aluķēms ir klāt. Nāciet aši augšā, man nepatīk, ka viņš tur viens pats sēž…
— Kāpēc viens pats? — jautāja Arvils. — Kur tad Mežsargs?
— Izgāja pameklēt, vai tas jusu pūpēžveidīgais nav kaut kur sadējis olas… — viņa nosmējās. — Nu, nāciet, nekavējieties… — Viņa aizcirta durvis, un kāpnes atkal nočīkstēja, Meža Vecai rikšojot augšā.
Kad visi uzkāpa augšā, viņi ieraudzīja parasto ainu.
Aluķēmu Vecais sastindzis sēdēja krēslā un tikko manāmi sakustējās, kad istabā ienāca Monika. Viņa bija nolēmusi nevienam nestāstīt par savu nodomu izdibināt ko vairāk par melnajām ēnam. Nez kāpēc viņai bija sajūta, ka par to vismaz pagaidām vajadzētu klusēt.
— Vai tu esi gatava? — Vecais vaicāja Monikai.
— Jā, — Monika sacīja, apsēzdamās uz dīvāna. No turienes vismaz nevarēja nokrist — gadījumā, ja notiktu kaut kas neparedzēts… Viņa vel zīmīgi paskatījās uz Rutu, un Ralfs ar Arvilu, kuri arī uztvēra šo skatienu, pareizi saprata, ka tas nozīmē brīdinājumu neko nestāstīt par melnajām ēnām.
— Šodien tev būs nedaudz citāds uzdevums, — savā čerkstošajā balsi sacīja aluķēms. Viņam bija tada balss, it ka kppš vakardienas nebutu izrunājis ne vārda. Droši vien tā ari bija… — Šoreiz tev nebūs jādomā par dimantu Ciltstēvu. Vakar tu to redzēji, un mums tagad ir skaidrs, kas ar to noticis. Toties mums nav skaidra tā atrašanās vieta…
— Kā tad ne? — iejaucās Arvils. — Tas taču ir pie kringiem!
Aluķēms ar redzamu nepatiku uz viņu palūkojās. Viņš necieta, kad kāds viņu pārtrauca, bet Arvils acīmredzot to nebija ielāgojis.
— Un kur tad tas īsti ir? — Vecais ar nelielu dzēllbas pieskaņu jautāja.
Arvils apmulsis klusēja.
— Tieši tā, — sacīja aluķēms. — Tas, ka dimantu Ciltstēvs ir pie kringiem, ir skaidrs, bet kur tas atrodas? — Viņš atkal pievērsās Monikai. — Tāpēc šodien tev būs jāpalūkojas no nedaudz cita aspekta. Jameģina izdibināt, kā iekļūt tajos baltajos gaiteņos.
— Kā lai es to izdibinu? — iesaucās Monika. Viņai nepavisam negribējās līst baltajos tuneļos un mēģināt izsekot kādu no kringiem, lai saprastu, kā viņi nokļūst sava mītnē.
Taču aluķēmu Vecais bija domājis citādi.
— Pamēģini šoreiz domāt par melnajām statujām. Nu, tu zini, par tam, kas stāv Šalkojošās jūras krastā. Mēs zinām, ka tām ir tieša saistiba ar kringiem, un es nepavisam nebrīnītos, ja tieši tur mēs atrastu atrisinājumu visai šai lietai.
Monika neviļus atviegloti uzelpoja. Protams, arī melnās statujas bija visai savādas, un, uz tām skatoties, patiešām uzmācās nepatīkamas izjūtas, bet tas tomēr bija labāk, nekā but iekša paša kringu midzeni.
— Labi, domāšu par melnajām statujam, — viņa sacīja. — Bet ko man īsti darīt, kad būšu tur nokļuvusi?
Likās, ka arī pats aluķēms nezina, ko viņai atbildēt. Bridi viņš sēdēja, ar savu nenosakāmo sejas izteiksmi blenzdams tikpat nenosakāmā virzienā, un tad teica: — Tev vienkārši vajadzētu kādu laiku pabūt tur. Un uzmanīgi vērot, kas notiek apkārt. Līdzko pamani kaut ko neparastu, pamēģini izdibināt ko vairāk. Mums noderēs jebkas, tāpēc esi vērīga.