Monika pamāja un, aizvērusi acis, centās domāt par melnajām statujām.
Vienā mirkli viņa atradas uz klints, kas slējās augstu pāri jūrai. Monika palūkojās apkārt. Nekas nebija mainījies kopš pēdējas reizes, kad viņa šeit bija bijusi. Tad viņa atcerējās, ka vienīgā reize, kad viņa bija it kā atradusies uz šis klints, bija toreiz, sapnī. Savādi, bet viss patiešām bija tāpat kā toreiz. Vienīgi nebija tik tumšs, un jura šodien bija pavisam mierīga. Debesis bija koši zilas bez neviena mākonīša, un ari jura rāmā zilumā slinki šļakstijas pret melnajiem akmeņiem tur, lejā. Pat klints, uz kuras viņa sēdēja, nebija vairs mitra un auksta kā toreiz, bet gan patīkami silta.
Melnās akmens galvas stāvēja savā vietā un kā arvien lūkojās pāri jūrai, it kā cenzdamās saskatīt kaut ko, kas bija aiz horizonta.
Monika piecēlās kājās un pagājās tuvāk statujām, nojaušot, ka kuru katru mirkli var parādīties melnas ēnas. Tomēr pagaidām viss šķita mierīgi.
Statujas bija milzīgas un tuvumā Monikai tās atgādināja izlūk- torņus, kas uzslieti jūras krastā, lai laikus pamanītu tuvojošos ienaidnieku. Vienīgi tiem nebija neviena loga, pat ne vismazākās lūciņas.
Monika apgāja apkārt ikvienai no sešām statujām, bet nepamanīja neko tadu, par ko bija runājis aluķēmu Vecais. Tās bija gluži parastas statujas.
Arī visapkārt nemanīja nekā dīvaina. Tālāk aiz statujām, tur, kur beidzās klints, sakās gluži parasts mežs. Viegls vējiņš šūpoja koku lapotnes, un bija dzirdama putnu čivināšana. Vārdu sakot, nebija it neka tāda, ko būtu vērts papētīt tuvāk. Bet Monika atcerējās, ka Vecais bija licis viņai pavadīt šeit kādu laiciņu —- ta nu viņa apsēdās pie kādas no statujām un, atspiedusi pret to muguru, gaidīja, kad notiks kaut kas ievērības cienīgs.
Labu laiku nenotika itin nekas. Kad Monikai saka likties, ka viņa sēž šeit jau vismaz stundu, un nosprieda, ka pietiks nīkt un jādodas vien atpakaļ, kaut kas beidzot sarosījās.
Monikai jau tik labi zināmās melnās ēnas piepeši parādījās virs jūras, gluži ka butu iznirušas no viļņiem. Tās vēlās šurp pār ūdens virsmu kā melnas miglas kamols, bet jūra palika tikpat mierīga kā līdz šim.
Monika piecēlās kājās, jo viņai likās, ka tā tomēr ir drošāk. Protams, viņa zināja, ka tikai skatās ar Aci, bet šīs ēnas viņai lika justies nelāgi. Monika arī saprata, kāpēc. Agrāk viss, ko viņa vēroja ar Aci, palika neitrāls. Tas ir, bija skaidrs, ka viņas klātbūtne netiek pat nojausta, un viņa varēja iztureties pavisam brīvi. Ar ēnām bija citādi. Tās šķita uzrodamies tieši tādēļ, ka viņa skatījās ar Aci, un tas nebija īsti normāli. Radās iespaids, ka viņas klātbūtne vairs nepaliek nepamanīta.
Ari šoreiz ēnas vēlās šurp, pie viņas. Pagaidām vēl bez skaņas.
Melnais kamols, kas sākumā bija licies diezgan izkliedēts un caurspīdīgs, pamazām it kā saspiedās un kļuva mazāks, bet tumšāks. Tomēr tas arvien vēl bija gana milzīgs — Monikai likās, ka tagad tas varētu būt apmēram vienstāva majas augstumā. Un tad tas sāka celties augšup. Drīz tas bija pacēlies līdz pat klintij, uz kuras stāvēja Monika, un tagad karājās virs jūras ka milzīgs, melns gaisa balons.
Monika jutās pavisam neomulīgi. Ne mirkli nevarēja zināt, ko no šāda — gaisa balona — varēja sagaidīt…
Tikmēr melnajā mākoni sākās tāda kā kustība. Vispirms no tā augšdaļas izspraucās iegarena galva. Monikai tā atgādināja šīs pašas statujas, pie kurām viņa stavēja. Tad mākonis sablīvējas vel vairāk, līdz sāka izskatīties pēc melna staba, kura augšgalā joprojām rēgojās dīvainā galva.
Monika, neatraudama acu, vēroja savādās pārmaiņas.
No melnā staba izspraucās divas rokas, un staba apakšgals sāka raustīties. Monikai bija sajūta, ka tas mēģina izaudzēt ari kājas, bet tas neparko negribēja izdoties, un arī rokas nākamajā mirkli ierāvās atpakaļ staba.
Joprojām no melnā staba puses nebija atskanējusi ne skaņa. Piepeši melnais stabs vidū it kā salūza, un tā augšgals sāka gāzties uz Monikas pusi. Tajā pašā mirkli atskanēja ari šņākoņa, kas momentā pārauga šausmīga ja spiegšanā.
Monika negaidīja, kamēr melnais stabs uzgāzīsies viņai virsū un, aizvērusi acis, atkal tās atvēra jau Mežsarga istabā.
Pirmais, ko viņa pamanīja, bija aluķēmu Vecais, kurš acīm redzami nevarēja vien sagaidīt, kad Monika pavēstīs kaut ko noderīgu. Taču šoreiz viņa nolēma visu nestāstīt. Viņa paziņoja, ka neko īpašu statujās nav atradusi un ka visu izjaukušas melnās ēnas, kas atkal ar briesmīgu troksni metušās virsū. Viņa nepateica ne to, ka melnās ēnas pamazām sākušas mainīt formu, ne to, ka ari skaņas pēdējā laika ir mainījušās.
Kādēļ viņa tā darīja, nesaprata ari viņa pati. Iespējams, tas bija tāpēc, ka pēc notikuma ar vecmāmiņām Monikai vispār nebija īpašas ticības aluķēmiem. "Ja notiks kaut kas svarīgs, es viņam, protams, visu pastāstīšu," domāja Monika. "Bet pagaidam nekas tik un tā nav skaidrs." Viņa palika pie lēmuma neko nestāstīt arī Mežsargam un Meža Večai, lai viņus lieki nesatrauktu.
Pēc Monikas ziņojuma aluķēmu Vecais izskatijas diezgan vilies un devās prom, teikdams, ka viņam jāapdomā turpmākā taktika. Monika, Ruta, Ralfs un Arvils kāpa lejā uz savām istabām, un tur Monika viņiem izstāstīja visu, ko aluķēmam nebija teikusi.
— Oho, — teica Arvils. — Un kā tu domā, kas tas ir?
— Nezinu, — teica Monika. — Bet man ir sajūta, ka es drīz vien uzzināšu.
SEPTĪTA NODAĻA
Notikums Tuļu salā
Monika gaidīja, ka aluķēmu Vecais ieradīsies jau naka- majā dienā, bet viņš neatnāca. No viņa nebija ne
vēsts veselu nedēļu, un Monika jau sāka cerēt, ka viņš ar pārējiem aluķēmiem paši tikuši galā ar savu dimantu lietu.
Toties Tinu nāca regulāri katru dienu pulksten četros pēcpusdienā un, saņēmis Monikas atļauju, devās skraidīt pa priežu pakalniem kopa ar Benu. Suns bija pilnibā atzinis jauno draugu un ik dienas pirms pulksten četriem jau nepacietīgi sēdēja pie durvīm, viņu gaidīdams. Ralfs ar Arvilu bija beiguši zoboties par viņa apmeklējumiem, jo šķita, ka Tinu patiešām interesējas vienīgi par pastaigām ar suni.
Katru vakaru, kad Mežsargs un Meža Veča bija devušies pie miera, Monika lūkojās ar Aci, cenzdamās izdibināt kaut ko vairāk par melnajām ēnam, bet visas nedēļas laikā viņu neko jaunu neieraudzīja. Likās, ka ēnas cenšas pieņemt kaut kadas konkrētas formas, bet nebija skaidrs, kādas… Tomēr Monika nelikās mierā un turpināja skatīties, ceredama, ka kādu reizi notiks kas tāds, kas ļaus viņai visu izprast.
* * *
Kadu ritu, kad visi vel sēdēja pie galda un eda brokastis, gluži negaidīti ieradās aluķēms. Bez klauvēšanas atvērās durvis, aluķēmu Vecais, nevienu nesveicinādams, ienāca iekšā un, pār- slajis pāri istabai, iezvēlās dīvānā.
Visi aiz pārsteiguma pat aizmirsa ēst un pavērtām mutēm viņu vēroja. Visbeidzot Mežsargs samulsis nokrekšķinājās.
— Khmm… — viņš teica, neveikli sakustēdamies un paķerdams tējkannu, no kuras vēl arvien kūpēja garaiņi. — Vai varu piedāvāt tēju vai kafiju…
— Nē, neko tamlidzigu, — viņu pārtrauca aluķēms. Viņš izskatījās diezgan norūpējies.
— Pa šo laiku es mēģināju kaut ko noskaidrot par ēnām, — viņš sacīja. — Mums ir daži Acs speciālisti… Protams, viņiem pašiem tā nepiemīt, bet viņi patiešām zina visu, ko vien ir vērts zināt par Aci, tas izmantošanas iespējam un tamlīdzīgi. Es biju domājis — protams, ka viņi zinās arī par aizsardzību pret Aci. Katrā ziņā, ja kāds kaut ko varētu zināt par melnajām ēnām, tie būtu viņi…