— Nu, un kā? — vaicāja Arvils, triepdams džemu uz nu jau ceturtās maizītes.
Aluķēmu Vecais nīgri uz viņu pavērās. Šīs nedēļas laikā viņš acīmredzot bija atradis no Arvila niķa jaukties iekša teikuma vidu.
— Nekā, — viņš atcirta. — Viņi nav neko dzirdējuši ne par kādām melnām ēnām, nedz vispār par kaut kādām aizsardzības metodēm. — Viņš paskatijas uz Moniku. — Ja tu par tām melnajām ēnām esi runājusi taisnību…
Pie šiem vārdiem Monika nosarka. Nebija jau tā, ka viņa būtu runājusi nepatiesību. Vienīgais, viņa šo to nebija izstāstījusi Iidz galam…
Aluķēms turpināja nepabeigto teikumu: — …tad jāatzīst, ka tas ir kas pilnīgi jauns un lidz šim nesastapts.
— Bet ja jau pie tā vainīgi kringi, — pilnu muti čāpstināja Arvils, — tad — kā jūs to varējāt zināt? Jūs taču paši neesat viņus sastapuši tūkstošiem gadu ilgi!
Aluķēmu Vecais lūkojas uz Arvilu ar tik vāji slēptu riebumu, ka Monika galvenokārt drošības apsvērumu dēļ (aluķēmam tomēr bija gari zobi un neizprotams raksturs) pačukstēja Arvilam, lai viņš nākamreiz izēd muti, pirms sāk runāt…
— Es nezinu, ko domāt, — teica aluķēms. — Un vēl mazāk es zinu, ko mums darīt. Laikam būs vien jāturpina skatīties ar Aci, kamēr ieraudzīsim kaut ko jēdzīgu.
Monika cītīgi košļāja savu siermaizīti un domāja. Teikt vai neteikt Vecajam par melno ēnu pārvērtībām? Visbeidzot viņa nolēma vēl mazliet nogaidīt…
— Pēc brokastīm paskatīšos ar Aci, — Monika sacīja. — Bet baidos, ka tur atkal būs tas pats.
— Vienalga, mēs nedrīkstam zaudēt cerības, — teica aluķems. — Laiks iet uz priekšu… Un neaizmirstiet, ka ar katru radīto dimantu viņi iegūst aizvien jaunu spēku.
Monika to nepavisam nebija aizmirsusi. Bet pēdējā laikā viss bija kļuvis tik sarežģīts, ka viņa pat iedomāties nespēja, ka ši lieta varētu atrisināties. Galu galā, pat ja viņi uzzinātu, ka iekļūt kringu mītnē, tas taču nepalīdzētu viņiem atgūt dimantu Ciltstēvu. Viņa bija redzējusi, cik labi tas tiek apsargāts. Un, ja patiešām kringi kļūst aizvien spēcīgāki, viņi taču nepieļaus, ka kaut kādi aluķēmi tiem atņem viņu dārgumu…
Monika ātri pabeidza ēst un paziņoja: — Varam sākt.
Pārējie vēl brokastoja, bet pec Monikas paziņojuma nolika savas maizītes mala.
— Par ko man tagad domāt? — vaicāja Monika.
— Tev vajadzētu atkal nonākt viņu mītnē — baltajos gaiteņos, par kuriem tu stāstīji — un mēģināt izsekot kādu no viņiem. Iespējams, ka viņi kādā brīdi dodas ārā no savas mītnes — un tad mēs uzzinātu, kur tā īsti ir.
Monika negribīgi pamaja ar galvu. Viņa aizvēra acis un iedomājās baltos gaiteņus…
Pēdējā laikā viņa bija tā uztrenējusi Aci, ka nokļuva baltajos gaiteņos gandrīz tajā pašā mirkli, kad bija par tiem iedomājusies.
Baltas, matētas sienas, garš koridors un blāva gaisma — viss bija tāpat kā iepriekš. Monika jau sāka apsvērt, uz kuru pusi doties, kad pamanija kādu stāvam viņai aiz muguras.
Viņa strauji apsviedās riņķī.
Viņai pretī stavēja savāda būtne. Pirmajā mirkli Monika iedomājās, ka tas ir viens no kringiem — katrā ziņā tas bija tikpat melns un likās tikpat noplucis. Bet tad viņa saprata, ka tas nevar būt krings, jo šī būtne bija krietni vien lielāka augumā. Patiesībā tā bija milzīga. Monikai likās, ka tā ir vismaz divreiz garāka par Mežsargu, un ari Mežsargs nebija no sīkajām…
Savādi, bet melnā būtne likās viscaur ietinusies kādā dīvaina audumā, jo nevarēja izšķirt ne tās sejas vaibstus, ne ko citu. Likās, it kā tā būtu segta ar gaisīgu, melnu plīvuru, kas turklāt likās virmojam, gluži kā virmo gaiss virs sakarsuša asfalta.
Monika bija tā satrūkusies, ka viņai vajadzēja cieši sev iestāstīt, ka atrodas šeit tikai ar Aci, lai parvarētu vēlēšanos mukt un atgriezties Mežsarga maja. Bet viņas pārliecība, ka atrodas šeit tikai ar Aci, sašķobījās, tiklīdz melnā būtne viņai paklanijās.
Pirmajā mirklī Monika iedomājās, ka tā klanās kādam, kas stāv viņai aiz muguras. Bet tā nebija vis. Pametusi skatienu atpakaļ, Monika saprata, ka baltajā gaitenī atrodas viena. Un ka melnā būtne ir palocījusies tieši viņai.
Monikas sirds sāka traki dauzīties, un viņa stāvēja sastingusi, pat nespēdama atgriezties Mežsarga istabā, jo aiz bailēm bija gluži kā paralizēta.
Tad melnā būtne paklanījās vēlreiz un apsēdās uz grīdas.
Monika joprojām stāvēja nepakustēdamās, bet sirds pamazām atguva normālo ritmu. Tam, ka melnais radījums bija apsēdies, bija nedaudz nomierinošs efekts. Katrā ziņā nelikās, ka tas grasītos uzbrukt.
Monika nopētīja viņu uzmanīgāk. Virmojošais plīvurs slēpa būtnes īstos vaibstus, bet ķermeņa kontūras tas tomēr nespēja noslēpt. Varēja redzēt, ka tai ir diezgan rupji veidots augums, bet katrā ziņā tai bija gan divas rokas, gan divas kājas. Tiktāl viss bija kā cilvekiem. Taču vieta, kur vajadzēja but galvai, likās neparasti izstiepta.
Monika tik ilgi skatījās uz būtni, kas mierīgi sēdēja viņai preti, ka tā viņai sāka kaut ko atgādinat. Un tad Monika saprata.
Tā nebija nekāda reāla būtne. Tas taču bija tās pašas melnās ēnas!
Vai, pareizāk sakot, te nu bija tas, ko melnas ēnas visu laiku bija centušās izveidot. Kad Monika to bija aptvērusi, viņa uzreiz atpazina iegareno galvu un it kā nedabiski garas rokas ar slaidajiem pirkstiem. Un virmojošais plīvurs nebija nekas cits kā pārpalikums no ēnām, kuras acīmredzot arī šoreiz nebija spējušas noformēties visā pilnībā.
Vienā mirklī bailes izgaisa, un tās nomainīja ziņkāre. Visu laiku melnās ēnas bija gribējušas viņai ko pavēstīt. Tagad tas beidzot laikam notiks.
Monika izkustējās no sastinguma un neveikli paklanījās melnajai būtnei, lai tā apjaustu, ka Monika ir visu sapratusi. Atbildot uz Monikas sveicienu, melnā būtne saņēma kopā rokas un vēlreiz palocījās.
Monika gaidīja, kas būs tālāk.
Kādu brīdi melnā būtne sēdēja nekustīgi. Monikai likās, ka tā domā, ar ko vislabāk sākt. Tad tā sakustējās.
Piepeši plīvurs, kas ietina dīvaino būtni, sāka virmot vēl straujāk, un Monikai likās, ka pati būtne sākusi iztvaikot. Tā patiešām bija!
Sēdošo radījumu pēkšņi ietina melnas miglas mākonis, un vienā mirklī pati būtne bija pazudusi, bet tās vietā kustējās jau zināmās melnās ēnas. Monika nopriecājās, ka tas vismaz notiek klusumā.
Melna migla sabiezēja un izretinajās, līdz pēkšņi saveļas tadā ka lodē. Monika nojauta, ka ar to ir domāts dimantu Ciltstēvs. Tad melna lode izplūda, un miglas lēveri atkal raustijas sabiezēdami un izplēnēdami, cenšoties kaut ko atainot.
Tad tie it kā sadalījās divās daļās. Viena daļa atkal savēlās lodē un palika karājamies gaisa. Otra daļa turpināja veidoties. Monika aizrautīgi vēroja, kā drīz vien blakus melnajai lodei no raustīgās miglas izveidojas kāda būtne. Neliela un sakumpusi, tā neveikli kustējās blakus dimantu Ciltstēva veidolam. Tad tā sagrāba melno lodi un abi veidoli saplūda kopā, atkal pārvērzda- mies plūstošā melnas miglas masā.
Monika saprata, ka nupat tika attēlota dimantu Ciltstēva nolaupīšana un ka melnā, sakumpusī būtne acīmredzot bija krings.
Taču tad migla atkal sāka veidot kaut kādus teļus. Vispirms tā no jauna radīja dimantu Ciltstēvu, kuru balstīja melnas miglas platforma. Tai blakus izveidojās divi melni, sakumpuši stāvi. Monika zināja, ka tiek rādīta dimantu Ciltstēva pašreizējā atrašanās vieta un apsardze. Tad melnie stāvi it kā izkusa, bet dimantu Ciltstēvs palika guļam sava vietā uz platformas. Tam aiz muguras migla raustīdamās izveidoja vēl vienu sakumpušu stāvu, kas zagšus tuvojās dimantu Ciltstēvam. Brīdi, kad būtne bija pielavīju- sies dimantu Ciltstēvam un to sagrābusi, tēli atkal izplūda un sajaucās kopā.