Un tad migla sāka strauji mainīties.
Vispirms tā kā dubļu straume izplūda pa gaiteņa balto grīdu, tad — dubļi — sāka augt uz augšu un pārtapa koku stumbros, no kuriem uz visām pusēm izauga zari. Dažviet starp jaunizveidotajiem kokiem parādījās formas, kas atgādināja mežaļaužu mītnes. Monikai likās, ka šur tur viņa pat redz pastaigājamies ari pašus mežaļaudis.
Tā bija īsta izrāde, un Monika aizrautīgi to vēroja.
Un tad piepeši viss uzsprāga.
Melnie koki it kā aizdegās, to zari sašķīda, mežaļaužu majas sasprāga gabalos un izkaisījās uz visām pusēm. Un, kas bija pats briesmīgākais, ari mežaļaužu tēli, kas pirmīt bija mierīgi rosījušies ap savam mājām, piepeši uzsprāga, un Monika ar šausmām vēroja, kā kopā ar koku zariem gaisā uzlido roku un kāju veidoli…
Monika vēroja šo kara ainu kā mēmajā kino un juta, kā viņai pārskrien auksti drebuļi.
Kad viss bija beidzies, nebija palicis neviens vesels koks, neviena mežaļaužu mītne un neviens pats mežaļautiņš. Baltā gaiteņa gridu klaja kaut kas tāds, kas izskatijas pēc gruvešiem, bet gaisā pacēlās melni pelnu un putekļu mākoņi. Monika gandrīz vai sajuta dūmu smaku — tik reāls viss bija licies.
Un tad melnā migla atkal saplūda kopā un šoreiz izveidoja nelielo sakumpušo būtni, kas pirmīt bija zagusies klāt dimantu Ciltstēvam. Taču tagad tā auga aizvien lielāka, un beidzot Monika izdzirda ari pirmās skaņas.
Melnais, sakumpušais tēls strauji auga augumā, nu jau tas sniedzās gandrīz līdz gaiteņa griestiem… Šņākoņa kļuva aizvien spalgāka, pārauga spiedziena un sāka griezt Monikas ausis kā ar adatām. Viņa aizspieda ausis un nenovērsa skatienu, nevēlēdamas kaut ko palaist garām, bet melnais tēls jau bija sasniedzis griestus, tam vairs nebija kur izplesties, un tas sāka gāzties pāri Monikai.
Spalga skaņa jau plēsa pušu ausis, un Monika saprata, ka ir pēdējais brīdis atgriezies. Ar pūlēm, jo spalgais troksnis apslapēja visas domas, Monika iedomājās Mežsarga istabu un nākamajā mirklī bija tur.
— Kā gāja? — jautāja aluķēms, līdzko viņa bija atvērusi acis. — Vai izdevās kaut ko izdibināt?
— Neko, — atteica Monika un, cenzdamās izskatīties ārkārtīgi pārguruši, gari nožāvājās. — Ir ļoti grūti pretoties tām ēnam, — viņa sacīja. — Man gribas gulēt.
— Mēs nedrīkstam zaudēt uzmanību, — viņš pie sevis murmināja. — Laiks skrien tik strauji…
Bet Monika vairs neklausījās un, paziņojusi Meža Večai un Mežsargam, ka ies gulēt agrāk, devās lejā. Ruta, Ralfs un Arvils nojauta, ka šoreiz kaut kas nav tā kā parasti un, neuzkrītoši saskatījušies, devās viņai pakaļ.
Monika lejā viņus jau gaidīja. Kad visi bija sanākuši meiteņu istabā un durvis bija cieši aizvērtas, Monika pastāstīja, ko redzējusi.
— …tas bija skaidrs brīdinājums, — viņa teica. — Es to saprotu ta — dimantu Ciltstēvs tagad atrodas pie kringiem, bet tas vēl nav tas ļaunākais. Tagad to cenšas iegūt vēl kādi radījumi, un, ja tiem tas izdosies, sāksies īsts haoss… — Un Monika izstāstīja, kā bija attēlots Mežs un viss, kas ar to varēja notikt.
Ralfs, Ruta un Arvils klusēdami klausījās.
— Kāds, tu teici, izskatījās tas otrais, kas gribēja iegūt dimantu Ciltstēvu? — vaicāja Ralfs.
— Augumā diezgan neliels. Tāds kā uzkumpis, pastīvs. Vispār viņš man kaut ko ļoti atgādināja… — Monika teica, saraukdama pieri. — Ko gan viņš man varēja atgādināt…?
Kamēr viņa domāja, Ruta, Ralfs un Arvils pārmija nedrošus skatienus. Kaut arī viņi paši neko nebija redzējuši, Monikas apraksts bija diezgan precīzs. Un patiešam ļoti pazīstams.
Tas, ko Monika bija aprakstījusi, bija aluķems.
Pilnīgi nepārprotami, aluķēms. Nekur visā Mežā nebija citu neliela auguma, uzkumpušu radījumu.
Tieši tad ari Monika aptvēra to pašu, ko pārējie jau bija sapratuši, un pirmajā mirklī no izbīļa pat nezināja, ko teikt.
— Ko lai mēs iesākam? — viņa klusi vaicāja, kad atkal spēja parunāt.
Visi drūmi klusēja.
Patiešām, ja aluķēmi nebija viņu sabiedrotie, kā līdz šim bija licies, bet tikai kārtējie dimantu Ciltstēva iekārotāji, tad taču viņiem nebija vairs neviena, uz ko paļauties… Kā gan viņi bija spējuši noticēt aluķēmiem — pēc visa tā, ko tie bija nodarījuši viņu vecmāmiņām?! Monika to tagad nespeja aptvert…
Mežam un Zemei draudēja briesmas, un tikai viņi to pagaidām zinaja. Un vienīgā iespēja, kā visu glābt, bija atdabūt dimantu Ciltstēvu no kringiem, nepieļaujot, ka tas nonāk aluķēmu nagos…
— Neiespējami… — drūmi noteica Ralfs, un visi domas viņam pievienojās.
— Vieni paši mēs neko nespēsim iesākt, — prognozēja Arvils.
— Mums jāpastāsta Mežsargam un Meža Vecai…
— Nekādā gadījumā! — vienā balsī iesaucās Ruta, Monika un Ralfs. — Viņi mūs aizsūtīs atpakaļ uz mājām tajā pašā mirkli!
Arvils saviebās. — Nu, labi… Bet ja jūs negribat teikt viņiem, varbūt vajadzētu visu pastāstīt mežaļaudīm? Mēs taču vieni paši ne…
— Nevienam mēs neko neteiksim, — stingri sacīja Monika.
— Kā tu zini, ka mežaļaudīm var uzticēties? Tu taču viņus nemaz nepazīsti!
— Es pazīstu Ērlu, — teica Arvils. — Viņa ir pavisam normāla.
— Es toties pazīstu Riu, — ieteicās Ruta. — Viņa nu gan nav normāla.
— Tur tā lieta! — sacīja Monika. — Dimantu Ciltstēvs — tas ir nopietni. Iedomājies, kas notiks, ja pāris tadu ka Ria par to padzirdēs! Starp citu, mēs ticējam ari aluķēmiem — un paskaties, kas no tā iznāca. Viņi mūs tikai izmantoja.
— Ko tu tagad darīsi ar Veco? — jautāja Ralfs. — Tu taču nevari viņam teikt, ka visu zini.
— Protams, ne, — sašutusi attrauca Monika. — Neesmu taču traka! Neko darīt, būs vien jāturpina melot un cerēt, ka viņš neko nenojautīs…
— Cik ilgi tu melosi? — drūmi vaicāja Arvils. — Agri vai vēlu viņam radīsies aizdomas, ka tu nesaki visu, ko redzi patiesībā.
— Droši vien… Atliek tikai cerēt, ka līdz tam brīdim mēs būsim uzzinājuši vēl ko vairāk. Mums nav citas izejas, jāmēģina tikt galā vieniem pašiem.
— Ne jau vieniem pašiem, — teica Ruta, un visi pārsteigti uz viņu paskatījās. — Melnās ēnas, — sacīja Ruta. — Tas, kurš tev rādīja melnās ēnas un tagad visu šo te, tas taču ir noskaņots labvēlīgi. Viņš cenšas mums palīdzēt.
— Ja vien viņš pats nevēlas tikt pie dimantu Ciltstēva, — domīgi sacīja Monika. — Mēs nedrīkstam uzticēties nevienam, saprotiet? Pilnīgi nevienam.
Visi piekrītoši pamāja.
Viss likās aizvien drūmāks un drūmāks, un, jo vairāk Monika par visu domāja, jo ciešāka kļuva viņas pārliecība, ka šoreiz nav viņu spēkos kaut ko izdarīt. Visprātīgākais, ko viņi varētu darīt, būtu atgriezties mājās pie savējiem. Citādi var gadīties, ka viņi tos vairs vispār neredzēs… Monika iedomājās par vecmāmiņu un vectēvu, kas viņu gaidīja mājās, par savu skolas draudzeni un sajuta mutē sāļu garšu. Šķita, ka arī parejie ir domājuši to pašu, jo Ralfs ar Arvilu piepeši izmetās laukā no istabas, bet Ruta palīda zem segas un, izslēgusi gaismu, pagriezās pret sienu.